Palestīniešu sirdsdraugi - "Progresīvo" partija ar savu aizsardzības ministru šobrīd ir reāls un bīstams apdraudējums Latvijas un Ukrainas drošībai
Alvis Hermanis09.10.2023.
Komentāri (92)
Iesaki rakstu: 
Tas, kas notiek tagad Izraēlā, nav gluži negaidīts pārsteigums. Pēdējo divu gadu laikā to bieži apmeklēju, kādu laiku tur pat dzīvoju (starp citu, arābu rajonā) un iestudēju izrādi vienā Telavivas teātrī. Un daudzi man teica, ka tuvojas kritiski laiki un valsts tiks ierauta karā, kā visticamāko versiju minot militāru konfliktu ar Irānu un tās sabiedrotajiem.
Izraēla šobrīd ir ne tikai zeme ar visaugstāko "startup" tehnoloģiju koncentrāciju (un līdz ar to vislielāko dārdzību pasaulē), bet patlaban arī ir iekšpolitiski visai saplosīta sabiedrība. No vienas puses, dažādu veidu konservatīvie, kuri uztur nacionālas valsts konceptu, un no otras puses - kreisā un kosmopolītiskā sabiedrības daļa, kurai nacionālas valsts idejas patoss vairs nepiemīt, jo tā sevi redz kā globālos pasaules pilsoņus.
Kopējai bildei jāsaprot, ka Izraēla ir mazītiņa valsts (ar četras reizes mazāku teritoriju nekā Latvija), kas aplenkta no visām pusēm ar arābu valstīm, kuras atklāti un publiski tiešā tekstā vēlas to noslaucīt no Zemes virsas.
Daudzi pauž neizpratni par Mossad bezspēcību. Esmu lasījis vairākas grāmatas par pasaulē slavenāko izlūkdienestu (jo gribēju par viņiem taisīt izrādi), un tā vēsture ir pilna ne tikai ar spīdošām operācijām, bet arī - ar regulārām neveiksmēm. Viņi arī ir tikai cilvēki.
No personīgās pieredzes varu teikt, ka Izraēlas sabiedrības īpatnība ir augstas individuālās atbildības savienojums ar vispārēju un totālu haosu. Tā noteikti nav sabiedrība, kur viss notiek disciplinēti un kārtīgi. Šis dīvainais haoss, kur neviens nevienam neskaitās autoritāte, var būt ļoti produktīvs. Bet dažreiz arī bīstams.
Nekad neaizmirsīšu epizodi, kad covid laikā (kad Izraēlas robežas bija pilnībā slēgtas ārzemniekiem) es lidoju uz turieni tukšā airBaltic lidmašīnā (jo tuvojās pirmizrāde) un man bija kaudze ar caur pazīšanos un grūtībām dabūtām speciālām atļaujām no Izraēlas Iekšlietu un vVselības ministrijām.
Bet tad, kad izkāpu Ben Guriona lidostā, es izgāju pilsētā cauri drošības un muitas kontrolei, tā arī nesatiekot nevienu pašu apsardzes cilvēku. Burtiski - nevienu. Visi drošībnieki un robežsargi laikam bija aizgājuši uzpīpēt. Šo epizodi atcerējos vakar, kad konspirāciju teoriju cienītāji brīnījās par Mossad un armijas nolaidību.
Tad vēl daži novērojumi par mūsu sabiedrības reakciju. "Viss nav tik viennozīmīgi" un tādā garā. Izraēlas valsts vēsture ir garš temats, un tajā šeit neiedziļināšos, katram jāizdara savs mājas darbs pašam. Atkal - tikai viens personīgs novērojums: Izraēlas pilsoņi ir arī arābi, kuri tur dzīvo (tuvu pie 20 procentiem), viņiem ir tās pašas iespējas un dzīves līmenis, kas atkarīgs no katra spējām. Piemēram, mana izrāde bija ivritā, bet starp maniem aktieriem tur bija arī arābu aktieris (kurš diezgan slavens, pateicoties Netflix seriālam Fauda).
Savukārt Gazas sektorā dzīvojošo arābu dzīves līmenis ir nožēlojams. Un iemesls ir viņu pašu izvēle. Katram skaidrs, ka ar to finansējumu, ko gadu gaitā palestīnieši saņem no pārējās pasaules (arī Briseles progresīvajiem un kreisajiem deputātiem pateicoties), viņi sen jau varēja Gazas sektoru pārvērst par vēl vienu Dubaju. Taču izvēlējās citu ceļu. Bērnudārzu celšanas vietā pirka ieročus un raka tuneļus.
Un tiem, kuri tagad Hamas teroristus grib atdalīt no palestīniešu pārējām organizācijām, es ieteiktu pamēģināt tādā pašā veidā atdalīt Putinu no pārējās krievijas. Svētki un līksmošana bija gan Teherānā, Berlīnes un Minhenes musulmaņu rajonos, un arī Telavivas priekšpilsētā Jaffā (arābu priekšpilsētā, kur parasti dzīvoju).
Kas attiecas uz mūsu tautiešu antisemītisma izcelsmi, tad tur viss sen skaidrs. Tā ir lūzeriem un neveiksminiekiem raksturīga un iecienīta lieta jau izsenis. Un, protams, visāda veida progresīvie kreisie aktīvisti vienmēr būs lūzeru pusē, jo upuru kults ir vienīgais pamats, uz kura viņiem viss tur arī bāzējās. Tāpēc viņu vidū (ne tikai Latvijā) jūs nekad neatradīsit nevienu pa īstam profesionāli veiksmīgu cilvēku. Nevienu. Ja nu vienīgi konjunktūras motivētu.
Problēma tāda, ka patlaban soctīklos aktīvā Izraēlas vainas meklēšana lēnām draud pārtapt par visparastākajām "žīdu šāvēju" sapulcēm. Jo tieši tā tas viss vienmēr arī sākas un tas viss jau ir bijis, un sākas atkal no sākuma.
Un visbeidzot pats galvenais: jau PSRS laikos Maskavā tika nodibināta augstskola ārzemju studentiem ar nosaukumu, ja nemaldos, "Patrisa Lumumbas vārdā nosauktais Tautu Draudzības institūts", kuras vienīgais mērķis bija savervēt 3.pasaules studentus VDK/KGB aģentūrai.
Kopš Arafata laikiem (70.-80. gadi) vislielākā ārzemnieku aģentūras grupa skaitliski ar nospiedošu vairākumu pār pārējām tautībām bija palestīnieši. Visus šos gadus Kremlis uzturēja visdraudzīgākos kontaktus ne tikai ar Hamas organizāciju, bet ar visiem pārējiem palestīniešu pārvaldes vadītājiem. Pilnīgi neslēpti (dažus mēnešu vecas fotogrāfijas, kur Lavrovs un Putins apkampjās un bučojas ar viņiem, katrs pats var atrast internetā). Joprojām neticami milzīgs skaits palestīniešu nez kāpēc brīvi runā krievu valodā.
Ezītim skaidrs, ka uzbrukums Izraēlai ir krievijas specoperācija. Lai izveidotu haosu globālajā politikā, lai ievilktu konfliktā arābu kaimiņvalstis (kas palestīniešiem izdevīgi), lai izjauktu Saūda Arābijas lojalitātes plānus Izraēlai, un pats galvenais - lai vājinātu ASV atbalstu Ukrainai. Jo, tuvojoties prezidenta vēlēšanām, ASV būs spiesta savu enerģiju un resursus tagad pārfokusēt uz Tuvajiem Austrumiem.
Un visi Latvijas palestīniešu fani šai krievijas spēlē ir apzināti vai neapzināti izpalīgi viņiem. Palestīniešu sirdsdraugi - Progresīvo partija ar savu aizsardzības ministru šobrīd ir reāls un bīstams apdraudējums Latvijas un Ukrainas drošībai. Pat, ja viņi paši to nesaprot.
Jautājums par prezidentu - vai arī viņš to nesaprot. Kam grūti noticēt. Bet, ja tā - tad mums ir problēmas.
Šeit vēl pierādījums, ka viss palestīniešu (un ne tikai Hamas) projekts ir krievijas vadīts un KGB/FSB iniciēts. Visi palestīniešu vadītāji no Arafata līdz "labajam" Abasam (nemaz nerunājot par Hamas vadītājiem) ir mācījušies Maskavā.
Visi bez izņēmuma palestīniešu atbalstītāji Latvijā ir šim visam dalībnieki (aiz stulbuma, vai apzināti). Tieši tāpēc Progresīvie ir pretvalstiska organizācija. Jo ātrāk tas pieleks VDD, jo labāk.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
