Palīgā, palīgā, mūs, „sabiedriskās” televīzijas propagandonus, nez kāpēc jau atkal sūta d...
Dagnija Neimane-Vēvere, LTV Ziņu dienesta galvenā redaktore22.12.2024.
Komentāri (87)
Iesaki rakstu: 
Var saprast vecāku emocijas brīžos, kad tavs nepilngadīgais bērns ierauts nepatīkamā konfliktā. Kas īsti šīs nedēļas sākumā notika Kalna pamatskolā Ogrē, policija skaidro kriminālprocesā. To, ka nekāda veida vardarbībai nav vietas ne izglītības iestādēs, ne sabiedrībā kopumā, pēdējos gados runāts īpaši daudz. Un ir vienalga, kas ir vecāki cietušajiem vai agresoriem. Pārmaiņas notiek, bet ne tik ātri, kā gribētos.
Taču pēdējā laikā arvien biežāk nākas novērot politiķu un amatpersonu verbālo vardarbību pret žurnālistiem, kuri pilda savu darbu. Un tieši tā – par verbālu vardarbību – var nosaukt Ogres novada mēra Egila Helmaņa (Nacionālā apvienība) reakciju, kad Latvijas Televīzijas (LTV) žurnāliste interesējās par notikumiem Kalna pamatskolā Ogrē.
Tas notika pēc tam, kad dienas laikā Valsts policija publiskoja informāciju par iespējamu bulinga gadījumu kādā no Ogres skolām. LTV Ziņu dienesta žurnālistei, kura regulāri veidojusi materiālus par dažāda veida vardarbību, tika uzdots skaidrot, kas īsti noticis. Žurnāliste profesionāli pildīja savus pienākumus – vāca informāciju no dažādiem avotiem, uzklausīja iesaistītās puses, pārbaudīja faktus. Piektdienas vakara "Panorāmā" bija ziņa par faktiem, ko mums izdevies noskaidrot un kur nekādā veidā netika pieminēta vai publiskota informācija, kas norādītu uz saistību ar Helmaņa ģimeni.
Kas sekoja tālāk? LTV Ziņu dienesta žurnālistes Zandas Ozolas-Balodes korekto jautājumu īsziņas veidā un savu emocionāli ārkārtīgi pielādēto atbildi Helmaņa kungs pārpublicēja savā "Facebook" kontā, pie reizes arī atklājot žurnālistes tālruņa numuru, kam viņa savu piekrišanu nav devusi. Žurnālistei pēc šīs vienas ziņas nosūtīšanas tiek pārmesta Helmaņa vajāšana un diskreditēšana, ķeršanās klāt Helmaņa bērniem, pat vēl vairāk – mērķtiecīgi tiekot uzbrukts viņam un tagad arī viņa bērniem. Savā plašāk izvērstajā ierakstā "Facebook", kurā ievietots arī ekrānšāviņš no portāla "Delfi" publikācijas un kādas "Facebook" lietotājas ieraksts, E. Helmanis šo toni turpina, norādot, ka šī esot zemiska kampaņa un nožēlojama nelietība. Vēlos vērst Helmaņa kunga uzmanību uz to, ka žurnālistes sūtītie jautājumi, uz kuriem viņa cerēja sagaidīt adekvātas atbildes, ir viņas profesionālais darbs.
Mēs ļoti atbildīgi izturamies pret jebkuru publiskoto informāciju, kas skar nepilngadīgos – to nosaka arī Latvijas sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas.
Jau minētajā "Facebook" mēs pamanījām ļoti pretrunīgu informāciju par šīs nedēļas notikumiem Kalna pamatskolā un tiešām ceram, ka policija viesīs skaidrību un vainīgie saņems sodu. Un es pilnīgi piekrītu Helmaņa kungam, ka "cik labi būtu, ja katrs godprātīgi darītu savu darbu – policija, mediķi, žurnālisti, vienlaikus neaizmirstot par jēdzienu cilvēcība". To arī Jums, Helmaņa kungs, novēlu!
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
