Pamācība Mārai, kā nēsāt hidžābu, jeb galvassegas izcelsme un regulējums šariātā

Māru savaldzināja musulmanis, un viņa devās uz Ēģipti izbaudīt islāma kultūru visā savā krāšņumā – arī uz savas miesas. Pēc tam, kad musulmanis bija parādījis viņai, kā islāmā izturas pret sievietēm, Māra sūdzējās policijai, kura, pēc viņas vārdiem, par viņas bēdu īpaši nesteidza bēdāt. Tieši otrādi – viņa tika vainota pie tā, ka dabūja pa mizu.

Jā, Māra, tā tas ir, kad dodies uz eksotiskām zemēm, neiepazīstot to likumus, – sievietes liecība ir uz pusi mazāka, bet to jau esmu aprakstījis savos iepriekšējos rakstos. Komentējot to, arī pašmāju Ahmeds uzvārdā Klimovičs skaidri norādīja, ka sievai nāk par labu, ja to per, bet par to, kā sist savu sievu, - kādā citā rakstā.

Cita starpā musulmaņu leiputrija Islāma valsts ir de facto sakauta, un visi radikāļi kā žurkas no grimstoša kuģa steidzas doties atpakaļ uz Rietumiem cerībā uz amnestiju, sociālo palīdzību un citām haļaviņām, ko elite par nodokļu maksātāju naudu tiem vien var sagādāt.

Piemēram, ASV pilsone Hoda Mutana pēc dzīvošanas Islāma valstī un, iznēsājot džihādistu bērnus, cer atgriezties atpakaļ. Viņa, protams, žēlojas mediju priekšā, ka tā nav viņas vaina, jo viņai “izskaloja smadzenes”.

Arī Lielbritānijas pilsone Šamima Beguma iznēsāja džihādistu bērnus un tagad bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem vēlas atgriezties pases valstī, kur droši varēs dzīvot kādā no Lutonas vai Birmingemas anklāviem, dāsni saņemot leiboristu izsniegtos pabalstus. Par laimi, tas viņai nespīd, jo viņai atņems pilsonību. Un tagad mans veltījums Mārai...

Islāmā sievietēm ir ļoti strikta ģērbšanās etiķete, un katrā šariāta skolā ir savi kritēriji, kā sievietei būtu jāģērbjas. Sievietēm ir dažādas galvassegas, piemēram, šaila, kas ir vaļīga šalle ap galvu, hižābs, kas ir populārs starp musulmaņu sievietēm Rietumu pasaulē un Turcijā, al amīra vai himāra, kas sastāv no diviem auduma gabaliem, tad ir čadra, kas atstāj atklātas tikai acis un degunu, nikābs, kas atstāj atklātas tikai acis, un burka, kas ir ar restotu acu sietu un ir vispopulārākais apģērba veids sievietēm Afganistānā. Nikābs savukārt ir populārs arābu valstīs, tomēr jāņem vērā, ka to mūsdienās parasti gatavo no melna poliestera un valkā karstā tuksnesī, kurā ir aptuveni +40 grādi pēc Celsija. Šis apģērbs simbolizē dzimumu segregāciju. Kā visas viņas izskatās, variet apskatīties šeit.

     Arābu vārds hijāb dažreiz tiek tulkots kā plīvurs, bet tas var arī nozīmēt jebko, kas liedz redzamību – piemēram, aizsegs, aizkars vai siena. Vārds cēlies no arābu vārda hajabah, kas nozīmē “noslēpt”. Korānā sākotnēji šo jēdzienu izmantoja, lai apzīmētu plīvuru, aizkaru vai jebkādu auduma gabalu, kas nošķirtu viesus no Muhameda sievām viņa mājās. Stāsts, kas izskaidro vienu no iemesliem šim kritērijam, ir meklējams Korānā 33:53, un hadīsos to skaidro Anass bin Maliks.

Sahih Al-Bukhari 67.grāmatas 101.hadīsu stāsta Anass bin Maliks: Man bija desmit gadi kad Allāha vēstnesis ieradās Medīnā. Mana māte un tantes regulāri mudināja mani kalpot pravietim, un es viņam kalpoju desmit gadus. Kad viņš nomira, man bija divdesmit gadu, un es zināju par al-hijāb norādījumu vairāk nekā jebkurš cits, kad tas tika atklāts. Tas tika pirmoreiz atklāts, kad Allāha vēstnesis piepildīja savu laulību ar Zeinabu bint Žašu. Kad sākās rītausma, pravietis jau bija līgavainis un uzaicināja ļaudis uz mielastu. Viņi atnāca, paēda un devās projām, izņemot dažus, kas uzkavējās pie pravieša ilgāk. Pravietis piecēlās un izgāja. Tāpat arī es izgāju ar viņu, lai tie ļaudis aizietu projām. Viņš aizgāja līdz Aīšas istabai, un cerībā, ka ciemiņi būs aizgājuši, viņš atgriezās, un es arī līdz ar viņu – un tad viņš uzdūrās uz Zeinabu, un viņi joprojām sēdēja un nedevās projām. Tad pravietis atkal aizgāja, un es viņam līdzi. Kad viņš nonāca līdz Aīšas guļamistabai, viņš domāja, ka viesi jau devušies projām, un viņš atgriezās, un es – viņam līdzi. Bet ciemiņi joprojām bija turpat uz vietas! Tad pravietis pavēra aizkaru starp sevi un mani, un al-hijāb pants tika atklāts.

     Korāna 33.nodaļas Al-Azhab (konfederāti) 53.pants: “Ak, jūs, kas esiet ticīgie! Neejiet pie pravieša uz mājām. Ejiet turp vienīgi tad, kad tiekat aicināti pusdienās, bet arī tikai noteiktajā stundā. Un, kad tiekat ielūgti, tad ejiet un pēc tam, kad esiet paēduši, atvadieties un ejiet projām. Un nedomājiet iekārtoties, lai uzsāktu garas sarunas. Patiešām, tas pravietim sagādās vienīgi neērtības, un viņam būs kauns par jums. Bet Allāhs no patiesības nekaunas. Un, kad Jūs pravieša sievām lūdzat kādu lietu, lūdziet aiz aizsega (wa’rāi hijābin) šīs puses. Tā būs tīrāk gan jums, gan viņām. Jums neklājas apgrūtināt Allāha vēstnesi, ne arī pēc viņa apprecēt kādu no viņa sievām. Patiešām, tas būtu noziedzīgi Allāha acīs.”

Korāna 33.nodaļas Al-Azhab (konfederāti) 55.pants: “Tas nebūs pārkāpums attiecībā uz pravieša sievām – savu tēvu vai viņu dēlu, savu brāļu vai viņu dēlu, savu māsu dēlu, savu sieviešu un to sieviešu, kas viņām likumīgi pieder, priekšā. Un bīstieties Allāha. Patiešām, Allāhs ir liecinieks pāri visam.”

Korāna 33.nodaļas Al-Azhab (konfederāti) 59.pants: “Ak, pravieti! Saki savām sievām, meitām un ticīgo vīriešu sievām, lai tās valkā savas drēbes pāri sev, nolaistas līdz zemei. Tā viņas būs vieglāk atšķiramas no citām un tiks pasargātas no uzmākšanās. Un Allāhs ir vienmēr piedodošais un līdzjūtīgais.”

Šajos pantos un hadīsā ir skaidri norādīts, ka Muhamedam nepatika, ka pie viņa pārāk ilgi uzkavējas ciemiņi un skatās uz viņa sievām. Tāpēc viņš izdomāja šos pantus un pasniedza tos saviem sekotājiem kā atklāsmes no Allāha, pārvēršot savas personīgās vajadzības par dievišķām sankcijām. Frāze “aiz aizsega” arābiski izrunājas kā mīn warā’ha hijābī, un musulmaņi to interpretē, ka sieviete ir jāuzrunā tikai tad, kad viņa ir pilnībā nosegta. Patiesībā tā ir instrukcija vienīgi tam, ka ticīgajiem ir jābūt nošķirtiem no Muhameda privātajām telpām. Un, tā kā Muhameda sievas bija viņa privātajās telpās, islāma ekseģēti un viņa tuvākie sekotāji šos pantus pasniedza kā nepieciešamību sievietēm sevi pilnībā nosegt, lai kontrolētu, kā viņas ģērbjas. Tomēr Muhameda vēlme runāt aiz aizsega nav īstais iemesls, kāpēc sievietēm likts nēsāt šo apģērbu. Zemāk norādītajā hadīsā ir liecība, ka sievietes šādi ģērbās Muhameda laikā.

Sahih Al-Bukhari 65.grāmatas 4750.hadīsu stāsta Aīša: [...] sēdēdama savā vietā, es noguru un iemigu. Safvāns bin Al Muatāls As-Sulamī Ad Dakvanī atpalika no armijas. Kad viņš tika līdz manai atpūtas vietai no rīta, viņš redzēja guļoša cilvēka figūru un viņš mani atpazina, jo bija mani redzējis iepriekš, pirms sākām nēsāt aizsegus. Es pamodos, kad viņš nocitēja istirdžu[1], tikko ieraudzīdams mani. Es nekavējoties apsedzu savu seju ar galvassegu, un, pie Allāha, mēs nepārmijām neviena vārda un es neko citu – izņemot istirdžu – no viņa nedzirdēju [...]

     Šajā kontekstā Muhameda favorīte Aīša skaidri norāda, ka mēdza aizsegt savu seju, lai viņu neatpazīst – līdz ar Muhameda nākšanu pie varas šī prakse viņa sekotājām kļuva obligāta. Musulmaņiem ir teiciens, ka sieviete ir kā privātā ķermeņa daļa – katru reizi, kad viņa iziet ārā, uz viņu lūkojas nelabais.

Arābu vārds hijāb Korānā pieminēts vēl četras reizes (7:46 “Un starp viņiem būs aizsegs” – wa ba’ina humā hijāb-un, 17:45 “...neredzamu aizsegu” – hijāb-an mastū’ra, 38:32 “...tika paslēpti aiz aizega...” – tawā’rat wil-hijāb, 42:51 “...aiz aizsega...” – wa’rāi hijāb-in), lai aprakstītu aizsegu starp cilvēkiem, kas tos nošķirtu, bet nevienā no šo pantu kontekstiem nav atrodams norādījums, ka sievietēm vajadzētu būt pilnībā noklātām ar audumu. Tomēr šariātā pieņemts, ka sievietes staigā nosegtas, tāpēc nepieciešams noskaidrot, vai šādi staigāt ir izvēle, vai nepieciešamība. Zemāk norādītajā Korāna pantā ir norāde uz galvassegu, kas mūsdienās tiek dēvēta par hižābu.

Korāna 24.nodaļas An-Nur (gaisma) 31.pants: “Saki ticīgām sievietēm, lai tās nolaiž savus skatienus un sargā savu tikumību, lai tās neizrāda savu krāšņumu, izņemot to, kas tāpat jau ir redzams un lai tās noklāj savas galvassegas (bī-humu rī-hinnah) pāri savām krūtīm un neizrādās nevienam, izņemot savus vīrus, tēvus vīra tēvus, dēlus, savu vīru dēlus, savus brāļus, savu brāļu dēlus, savu māsu dēlus, sev piederošās sievietes, savus kalpus, kam nav fizisku vajadzību un bērnus, kam vēl nav zināmas sievietes dzimuma atšķirības. Un, lai tās nestaigā kājas piesizdamas, pievēršot uzmanību savām acīm apslēptajām rotas lietām. Un visi vērsieties nožēlā pie Allāha, ak, ticīgie! Lai veiksme būtu ar Jums!”

     Šim pantam skaidrojums meklējams hadīsā, kuru atstāsta kāda no Muhameda sekotājām. Papildus tam, zemāk norādīts, ka sievietes lūgšanas Allāhs uzklausa tikai tad, kad viņas ir sevi nosegušas.

     Sahih Al-Bukhari 65.grāmatas 4759.hadīsu Safija bint Šeiba: Aīša mēdza teikt, ka tad kad tika atklāts šis pants, sievietes apgrieza savu vidukļu audumu malas un apsedza savas galvas un sejas ar tiem.

Sunan Abu Dawood 2.grāmatas 251.hadīsu stāsta Aīša: Pravietis teica, ka Allāhs nepieņem lūgšanās no sievietes, kas sasniegusi pubertāti, ja vien viņa nav nosegusies.

     Nobeigumā nepieciešams ieskatīties uz, iespējams, patieso iemeslu, kāpēc musulmaņu sievietēm likts staigāt pilnībā nosedzošos apģērbos. Otrais halīfs (un Muhameda laika biedrs Umārs) islāma literatūrā redzams kā sieviešu nīdējs. Daži hadīsi norāda, ka tieši viņš Muhamedam vairākkārt teicis, lai viņš pavēl sievietēm sevi aizsegt, lai viņas netiktu atpazītas ārpus savām mājām. Sākotnēji Muhameds šo ieteikumu ignorēja, bet, kad Umārs kļuva uzstājīgāks, Muhameds attiecīgi rīkojās. Zemāk ir viens no hadīsiem, kas to apliecina.

Sahih Al-Bukhari 4.grāmatas 12.hadīsu stāsta Aīša: Pravieša sievas mēdza doties uz Al-Manasī (vieta netālu no Bakī kapiem Medīnā), lai naktīs kārtotu dabiskās vajadzības. Umārs mēdza sacīt pravietim, lai viņa sievas tiek nosegtas, bet Allāha apustulis to nedarīja. Vienu nakti Saūda bint Zama (Muhameda sieva) devās turp išāh laikā (pusnakts lūgšana), un viņa bija gara sieviete. Umārs viņai uzsauca: “Ak, Saūda, es Tevi atpazīstu!” Viņš to teica, jo vēlējās, lai top hižāba panti. Līdz ar to Allāhs tos arī atklāja.

     Galvassega ir daļa no islāma kopš Muhameda laikiem, un sievietes, kas tās nenēsā, tiek uzskatītas par “nešķīstām” daudzās islāma valstīs. Islāma pasaulē sievieti nosedzošais apģērbs nav diskusiju tēma konservatīvās sabiedrības dēļ. Drīzāk tā ir diskusiju tēma Rietumu pasaulē, kurā musulmaņu diaspora ir liberālāka. Tomēr arī islāma pasaulē sieviešu protesti pret hižāba nēsāšanu nav reta parādība.

Piemēram, Irānā sievietes regulāri nofilmē, kā viņas demonstratīvi novelk savu hižābu un sāk dejot, pēc tam šos video ievietojot internetā. Lai arī Irānā par šādu rīcību cena var būt reāla vai nosacīta brīvības atņemšana, vēl citās valstīs ir bijuši gadījumi, ka par to tiek maksāts arī ar dzīvību. Šādu cenu samaksāja sešpadsmit gadus vecā pakistāniete Aksa Parveza, kuru 2007.gadā Kanādā nožņaudza viņas tēvs. Viņa apkaunoja savu ģimeni, nevēloties nēsāt hižābu. Vienlaikus Kanādas musulmaņu kopiena norādīja, ka šim atgadījumam “neesot sakara ar islāmu”.[2] Irākā 2018.gada rudenī tika nošauta 22 gadus vecā kristiete – “Miss Bagdāde” titula turētāja Tara Faresa. Slepkavība notika pilsētā gaišā dienas laikā. Tā paša gada augustā savās mājās tika nogalināta ārste Rafīfa al-Jaserī, kuru pazina kā “Bagdādes Bārbiju”. Tajā pašā mēnesī savās mājās mirusi tika atrasta arī skaistumkopšanas salona īpašniece Raša al-Hassana. Visām trīs irākietēm slepkavības iemesls bija viens – nepiedienīga ģērbšanās saskaņā ar islāmu.[3]

     Austrumu un Rietumu pasaulēs norisinās paradoksāli notikumi attiecībā uz reliģisko galvassegu. Piemēram, islāma pasaulē sievietes, cīnoties par savām cilvēktiesībām nenēsāt apģērbu, kuru uzskata par apspiešanas simbolu, tiek ieslodzītas vai pat nogalinātas. Tajā pat laikā ANO Cilvēktiesību komitejā tika nosodīts Francijas lēmums aizliegt nikābu, norādot, ka tas esot cilvēktiesību pārkāpums.[4]

Papildus tam, kopš 2013.gada 1.februāris tiek atzīmēts kā Pasaules hižāba diena, kuru aizsāka Ņujorkā dzīvojošā Bangladešas islāmiste Nazma Hāna. Šajā dienā izglītības iestādēs un sociālajos medijos Rietumu sievietes ar propagandas palīdzību tiek iedrošinātas uzvilkt šo galvassegu, lai “solidarizētos ar musulmaņu sievietēm”. Šādi viņas tiek pārliecinātas, ka nēsāt reliģisko galvassegu ir izvēle.

Šī diena izraisījusi ažiotāžu bijušo musulmaņu sieviešu aprindās, kuras to uzskata par pazemojumu. Piemēram, pērn šajā dienā sievietes visā pasaulē sociālajos portālos publicēja video un bildes, kur redzams kā viņas sadedzina šo apģērba gabalu, lietojot tēmturus #NoHijabDay un #FreeFromHijab. Tas darīts, lai solidarizētos ar tām sievietēm, kuras ir spiestas nēsāt hižābu.[5]

Nu, aptuveni tā kaut kā. Cerams, ka šī nelielā pamācība mūsu zeltenēm nāks par labu un parocīgu nākamreiz, kad dosies uz eksotiskajām zemēm meklēt savu Aladinu.

Mani iepriekšējie raksti:

1. Īstā patiesība par musulmaņu kultūru jeb tas, ko mediji nevēlas publicēt par islāma vēsturi;

2. Kāpēc musulmaņi mūs ienīst, un kāpēc viņi pret mums cīnās?;

3. Par islāmu un sieviešu sišanu;

4. Kāds sakars islāmam ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?;

5. Maskētā džihāda rokasgrāmata un Stokholmas sindroms;

6. Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu;

7. Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi;

8. Muhameda portrets;

9. Takfir: dvieļu kari jeb kāpēc musulmanis nogalina musulmani;

10. Riddah: islāma vienvirziena biļete;

11. Zina: Šahāda zem varavīksnes jeb praids Mekā. Islāma skatījums uz seksuālajām minoritātēm;

12. Islāms – plaģiāta reliģija;

13. Pedofilija islāmā jeb kādus ļaudis mums varētu atvest ANO migrācijas pakts.

[1] Inna lillahi wa inna ilayhi raji'un jeb “patiešām, mēs piederam Allāham un pie viņa mēs atgriezīsimies” ir frāze, ko musulmaņi lieto grūtību laikos.

[2] Teen's death had nothing to do with Islam: imam., December 13, 2007., CTV News Toronto

[3] Social media star, a former 'Miss Baghdad,' shot dead, CNN, October 4, 2018.

[4] France's niqab ban violates human rights, UN committee says, CNN, October 23, 2018.

[5] Women around world burn headscarves to mark No Hijab Day, Mirror Online, February 6, 2018.

Novērtē šo rakstu: