papildināts - Saeima atbalsta likuma grozījumus, kas skar Āboltiņas vīra biznesa intereses
PIETIEK15.02.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saeimas vairākums ceturtdien atbalstīja Valsts prezidenta vienreiz jau „atmestos” grozījumus Robežas likumā, tos nedaudz koriģējot. Līdz ar to valsts pēc būtības ir lēmusi par jauna biznesa radīšanu, ko saskaņā ar likumu pēc tam būs iespējams nodot privātās rokās. Runa ir par elektroniskās robežšķērsošanas sistēmas ieviešanu, kas rindas uz Latvijas Austrumu robežas nepadarītu īsākas, bet dotu iespēju kādam pelnīt uz to apkalpošanas rēķina. Aizkulišu cīņās par šo likumu, par kurām Pietiek jau rakstījis, pēdējā brīdī izgaismojusies arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kuras vīra Jāņa Āboltiņa pārstāvētajai asociācijai Latvijas auto teju izdevās ar šā likuma palīdzību iegūt garantētas monopoltiesības uz jauno biznesu. Āboltiņa uz Pietiek jautājumiem izvēlējās neatbildēt, bet viņas vīrs uz tiem reaģēja asi. Ceturtdien no Saeimas tribīnes Āboltiņa uzstājās ar emocionālu runu, teju apraudoties un noliedzot sava vīra biznesa interešu lobēšanu, bet Pietiek pārmetot apmelošanu.
„Fotoradari 2” – tā šo jauno biznesu Pietiek neoficiālā sarunā raksturojušas amatpersonas par robežšķērsošanu un tranzītu atbildīgajās Satiksmes un Iekšlietu ministrijās. Oficiāli neviens izteikties nevēlas, atzīstot, ka tēma ir politisko un ekonomisko interešu krustugunīs un nostāties kādā pusē nozīmē riskēt ar amatu. Aiz likuma nevainīgā formulējuma par ārējās sauszemes robežu rindu administrēšanas nodošanu privātās rokās patlaban vēl miljoni nav redzami. Tas arī ir galvenais ieinteresēto pušu arguments, noliedzot aizdomas, ka kāds izmanto ietekmi valdībā un likumdevējā, lai radītu jaunu biznesu ar politisku aizmuguri. „Es valsti ar likumu un savām personiskajām interesēm nekad nekur neesmu kopā jaucis,” Pietiek apgalvo asociācijas Latvijas auto padomes izpildsekretārs un Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas (Vienotība) vīrs Jānis Āboltiņš (fotogrāfijā pa kreisi aiz asociācijas prezidenta Valda Trēziņa).
Tagad auto rindu, kas stiepjas uz austrumu robežu, neviens neregulē, ja neskaita puslegālo „taloniņu” sistēmu. Ja valsts ieviesīs elektroniskās robežšķērsošanas sistēmu, fiziskā rinda uz robežas mazāka nekļūs, vienkārši tiks radīts tiesisks pamats rindas regulēšanai, piedāvājot autopārvadātājiem ērtību – robežas šķērsošanai noteiktā stundā reģistrēties elektroniski, nevis to gaidīt, fiziski nīkstot uz robežas, pirms nedēļas izskanēja par likuma grozījumiem atbildīgajā Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā. To vada Vienotības pārstāvis Ainars Latkovskis, kurš Pietiek noliedza, ka ar partijas priekšsēdētāju Āboltiņu pārrunājis viņas vīra biznesam vajadzīgos likuma grozījumus. Kad pirms nedēļas komisijas sēdē tās deputāts Kārlis Seržants (ZZS) izteicās, ka, "ņemot vērā to, kas stāv aiz Latvijas auto, skaidrs, ka sistēmu uzticēs viņiem", pie galda sēdošie sasmaidījās, bet Āboltiņu ģimenes vārds palika nenosaukts.
Visu izšķirs Ministru kabineta (MK) noteikumi, kuru izstrādi arī paredz likuma grozījumi. Nozares zinātāji paredz, ka tajos visticamāk tiks iestrādāta shēma, kas elektroniskās robežšķērsošanas izmaksas vienam autopārvadātājam piedāvās vai nu bez maksas, vai amplitūdā līdz 10-15 eiro. Kā atzīst Latvijas Loģistikas asociācijas pārstāvis Normunds Krūmiņš, nozares zinātājs MK noteikumus var uzrakstīt tā, ka bez maksas elektroniskā robežšķērsošana pēc būtības ne ar ko neatšķirtos no pašreizējās nīkšanas uz robežas, bet, lai izmantotu sistēmas priekšrocības, autopārvadātājam, visticamāk, nāktos par pakalpojumu maksāt. Lai ar elektroniskās robežšķērsošanas sistēmu varētu pelnīt, MK noteikums būtu jāieraksta, ka par noteiktu servisu – piemēram, rindas numura saņemšanu īsziņā vai citiem bonusiem, autopārvadātājam būtu jāmaksā, bet, šos bonusus nepērkot, jaunās sistēmas priekšrocības pilnvērtīgi nevarētu izmantot.
Jānis Āboltiņš, kura pārstāvētā Autopārvadātāju asociācija Latvijas auto gandrīz tika pie garantētā biznesa, Pietiek uzsver, ka, ieviešot jauno elektroniskās robežšķērsošanas sistēmu, „pastāvēs arī iespēja šķērsot robežu, elektroniski reģistrējoties bez maksas”. Jautāts, vai MK noteikumos varētu tikt paredzēts, ka par papildu servisu autopārvadātājiem būtu jāmaksā, Āboltiņš kļūst nerunīgs, sakot, ka „tad, kad būs Ministru kabineta noteikumi, kuros būs norādīts, cik, kas, par ko, tad mēs varēsim turpināt šo sarunu”. Āboltiņa un Trēziņa arguments, kamēr nav MK noteikumu un izcenojuma, ir, ka aiz ieceres neslēpjas bizness, bet rūpes par autopārvadātāju ērtībām. „Šīs nav biznesa intereses, tās ir intereses sakārtot uz robežas, lai mūsu pārvadātājiem nedegtu tonnām degvielas, lai nelidotu domkrati naktīs pa gaisu, lai cilvēkiem nevajadzētu iet zem koka kārtot savas neatliekamās vajadzības un tā tālāk. Gadiem ilgi mūsu šoferiem ir jānīkst uz tās robežas salā un lietū un tad, kad vienreiz kāds kaut ko normālā veidā grib sakārtot, tad mēs meklējam lobismu,” aizvainoti saka Āboltiņš.
Oficiāli noskaidrot, vai un kādu amatu Latvijas auto ieņem Āboltiņš, nenācās viegli. Lursoft datubāzē atrodams, ka viņš vēl vecajā uzvārdā Āboltiņš-Ābols Latvijas auto izpildsekretāra amatā bijis līdz 2005. gada jūlijam, vēlāk šāds ieraksts izpaliek, lai gan Āboltiņš, kā pats to apstiprināja Pietiek, vēl aizvien ir šajā amatā. Arī Latvijas auto mājaslapā Āboltiņa vārds starp organizācijas amatpersonām neparādās. Pēdējos gados Āboltiņš ir darbojies aizkulisēs. Publiski elektronisko robežšķērsošanu aizstāv Latvijas auto prezidents Valdis Trēziņš. Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, Āboltiņš šo biznesu ir lobējis aizkulisēs, tajā skaitā, tiekoties ar valdības amatpersonām, ko oficiāli neviens nav gatavs apstiprināt. Āboltiņa reakcija uz jautājumiem par lobēšanu aizkulisēs ir: "Pierādiet!" Trēziņš par elektroniskās robežšķērsošanas politisko lobiju ir nerunīgs, bet uzstājīgāk tincināts, atcērt, ka „esmu gatavs ar pašu velnu sadarboties, lai tikai autopārvadātājiem būtu labāk”.
Likuma jaunajā redakcijā, ko pirms nedēļas atbalstīja valdība un pēc tam arī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija, norāde tieša uz Latvijas auto ir pazudusi. Tomēr likums vēl aizvien noteiks, ka ārējās sauszemes robežas rindu administrē Satiksmes ministrija (SM), kura „šo uzdevumu var deleģēt privātpersonai”. Nozares zinātāji un SM amatpersonas neformāli atzinušas, ka Latvijas auto, ja vien iesaistīsies cīņā par jauno biznesu, būs grūti noraidīt kā galveno pretendentu. Likuma Grozījumi Latvijas Republikas valsts robežas likumā iepriekšējā redakcija, kuru Saeimai otrreizējai caurlūkošanai „atmeta” Valsts prezidents Andris Bērziņš, bija noteikti attiecināma uz Latvijas auto, aiztaupot asociācijai turpmākās cīņas par šo biznesu. Izbrāķētie likuma grozījumi paredzēja, ka ārējās sauszemes robežas rindu administrē SM, kura „ar līgumu šo uzdevumu var deleģēt autopārvadātāju profesionālajai organizācijai, kas Latviju pārstāv Starptautiskajā Autopārvadātāju Savienībā IRU”. Pēdējam kritērijam Latvijā atbilst tikai viena organizācija – Latvijas auto.
Brīdī, kad tika ieslēgta sarkanā gaisma un iesaistītās amatpersonas cita pēc citas tika sauktas uz Rīgas pili, signalizējot, ka Valsts prezidents šos likuma grozījumus varētu neizsludināt, to aizstāvēšanā aktīvi iesaistījusies Āboltiņa. Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, ko iesaistītās amatpersonas, nevēloties saasināt attiecības, oficiāli nevēlējās apstiprināt, Saeimas priekšsēdētāja vairākkārtīgi zvanījusi, aizkulisēs cenšoties panākt likuma neatdošanu otrreizējai caurlūkošanai parlamentā. Savukārt Āboltiņas publiski izteikumi, argumentējot, kādēļ šie likuma grozījumi un elektroniskās robežšķērsošanas ieviešana būtu atbalstāmi, nav atrodami.
Saeimas priekšsēdētāja šo iejaukšanos ne noliedza, ne arī skaidroja savu motivāciju. Uz Pietiek nosūtītajiem jautājumiem, vai uz Rīgas pili Robežas likuma sakarā zvanījusi sava vīra biznesa interesēs, Āboltiņa neatbildēja. Tāpat Saeimas spīkere izvairījās komentēt, kā tas saskan ar labas pārvaldības principiem un izvairīšanos no interešu konflikta valsts amatpersonas darbībā. Savukārt Latvijas auto padomes izpildsekretāra Āboltiņa pozīcija telefonsarunā ar Pietiek bija: viņa dzīvesbiedres lobijam nav pierādījumu, turklāt šiem likuma grozījumiem Saeimā bijis vienbalsīgs atbalsts.
„Jūs bijāt klāt? Kā jūs varat zināt? Jūs pērkat kaut kādu informāciju?” asi uz Pietiek jautājumu, vai Āboltiņa likuma grozījumu neatmešanu otrreizējai caurlūkošanai lobējusi viņa biznesa interesēs, reaģēja Saeimas priekšsēdētājas dzīvesbiedrs. Telefonsarunā Āboltiņš vērsa uzmanību, ka par grozījumu pieņemšanu Robežas likumā 12. janvārī nobalsojuši visi plenārsēžu zālē klāt bijušie deputāti. „Kāds man sakars būtu ar likumdevēju? Jūsu slimīgajā fantāzijā ir šāds sakars! Mana laulātā draudzene tam likumam tuvumā nav stāvējusi! Tur vēl 100 deputāti ir Saeimā. Mūsu cienījamā Saeimā ir 100 deputāti, viņi visi par to likumu ir balsojuši,” asā tonī atgādināja Āboltiņš.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
