Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms pāris nedēļām biju aizgājis uz Kalnciema kvartālu, lai paklausītos Ievas Akurateres un Igo koncertu. Padzīvojušu galvu mežs, kurā ar saviem simt deviņdesmit centimetriem jutos visnotaļ iederīgs. Manā acu priekšā bija saulē apdeguši un bāli skausti, rūtainas un vienkrāsainas kreklu apkaklītes, izskūti un sirmi deniņi.

Vaigi, zem kuriem lēni kustējās žokļu muskuļi, gausi gremojot košļājamo gumiju vai kādu barības gabalu. Kāds vietējais ēdinātājs cepa astoņkāju taustekļus, un pārcepti tie nudien bija sīksti kā gumija.

Mans skatiens satvēra un nelaida vaļā daudzas ausu ļipiņas, gaļīgas, plānas, ar mirdzošiem auskariem. Iereibis pārītis, padzīvojusi sieviete, acīs skatoties, kārās kaklā par sevi daudz jaunākam vīrietim. Daudz vīna un alus glāžu, kurā skalojās nenosakāmas krāsas šķidrumi. Un vilšanās kafijas kārotāju acīs, jo pārdevējs nupat paziņoja, ka aparāts neizturēja tik lielu slodzi un atņirdzās.

Biju uzaudzis ar šo dziedātāju mūziku un īpaši spilgti atcerējos pagājušā gadsimta astoņdesmitos gadus, kad sākās Latvijas trešā Atmoda. Mana atmiņa joprojām glabāja kāda koncertieraksta fragmentu, kurā Ieva Akuratere dziedāja dziesmu “Manai tautai”.

Tas bija sasodīti saviļņojošs brīdis, jo dziesmā tika pieminēta tauta, kura nīkst visās pasaules malās un pat savā zemē tā neaug, kā nākas. Sovoka laikos, kad pastāvošā iekārta, protams, ne bez pašu latviešu izcelsmes jūdasu palīdzības, centās nīst mūs, kā vien iespējams, dziesma bija drosmīga un vajadzīga uzdrošināšanās.

Bet piedziedājums saraudināja ne tikai publiku. Pēc vārdiem “Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem...”, Ievas balss aizlūza, un dziedātāja apklusa. Viņa atkāpās pāris soļus no mikrofona un apraudājās, jo tas bija vārdos neaprakstāms saviļņojums, kas tolaik valdīja visapkārt.

Pat mazie Latvijas karodziņi, kurus toreiz nēsāja pie apģērba, nebija vienkāršas nozīmītes, bet apliecinājums pārmaiņām, kuras tūlīt sāksies un nebija apturamas. Kaut kur bija uzspridzināts aizsprosts, un strautiņš, kas vēlāk pārvērtīsies par neapturamu straumi, jau bija iesācis savu ceļu. Laikam tāpēc es šodien nevaru pie apģērba piestiprināt sarkanbaltsarkano lentīti, jo kaut kas manī ir salūzis.

Labi, ka tovakar Ieva neizpildīja šo dziesmu. Brīvdabas koncertā atmosfēra bija pārāk vaļīga. Visapkārt murdēja balsis kā jau pasākumā, kurā biļetes nav jāpērk, bet apgrozāmos līdzekļus iespējams iemainīt pret alkohola lāsi. Blakus stāvošais amerikāņu bariņš, our friends čaloja un klusi zviedza par pirmajās dienās piedzīvoto, ka Latvijā brūvē garšīgu alu, ka šeit ir skaistas, bet lētas meitenes, kuras Vecrīgā burtiski karas kaklā.

Jaunās, modernās māmiņas ar bērnu ratiņiem kā tādi ledlauži piesardzīgi stūmās cauri pūlim un cilvēki pieklājīgi pabīdījās, lai dotu ceļu. Klēpja sunīši savu saimnieku rokās jutās droši, bet nez kāpēc trīcēja. Laikam tāds ir viņu dabīgais stāvoklis – trīcēt kā tādam četrkājainam, pulsējošam galerta gabalam.

Kad skatījos uz kādas sievietes pāris centimetrus garajiem mākslīgajiem nagiem, aizdomājos, diez kā viņa slauka sev dibenu, var taču savainoties. Ā, laikam tāpēc domāti klēpja sunīši. Fransuā Rablē slavenajā romānā “Gargantija un Pantagriēls” varonis Panurgs gan dibenu slaucīja ar jauniem zoslēniem. O tempora, o mores!

Man nedeva mieru vairākas domas. Uz koncertu aizgāju, lai no jauna pārdzīvotu un atcerētos astoņdesmito gadu atmosfēru. Toreiz mācījos vidusskolā, un mana vienīgā atbildība bija netaisīt ziepes un sekmīgi mācīties. Bet gaisā bija iespējams sajust to īpašo atmosfēru, kas laikam piedzīvojama tikai vienu reizi mūžā. Bija tā, it kā dziesmu svētki norisinātos vairākus gadus no vietas, nevis tikai reizi četros gados.

Nu bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, bet es biju vīlies. Staigāju kā ar akmeni azotē. Gribēju lepoties ar savu tautu, bet man patiesībā bija kauns, ka esam izšķīduši, pakāsuši savu valsti, par kuru tik sīksti cīnījāmies.

Kad publiskoja čekas aģentu sarakstus, piepeši izrādījās, ka valsti ir vadījuši čekas aģenti, daudzās neatkarības kustības bija dibinājuši čekisti, viss patiesībā bija viena prasmīga manipulācija. Vēsturi atkal nāksies pārrakstīt no jauna. Slaveni kultūras cilvēki bija stučījuši viens par otru, lai tikai izsistu sev kādu materiālu labumu – dzīvokli, braucienu uz ārzemēm. Pat kāda slavena dzejniece, kura tautas manifestācijas laikā lietoja vārdu salikumu “mēs, bāreņu tauta”, izrādījās saistīta ar čeku.

Varbūt tauta apzināti tika novesta līdz stāvoklim, kurā tai liek mīzt biksēs no aizkustinājuma, lai tikai nesāktos vardarbīga sacelšanās? Mūsu brīvā griba šodien iesprostota neskaitāmās sēru dienās. Ka mūs p...sa vakar, p...sa šodien un p...sīs rīt. Kur bija palicis latviešu strēlnieku lepnums un kaujas spējas, kuri savulaik turēja aiz pautiem visu Krieviju? Tikai ar kārtīgu pilsoņu karu būtu iespējams nomazgāt kaunu, ko piedzīvojām četrdesmitajā, kad resns un autoritārs, Krievijas specdienestu savervēts gejs aicināja tautu palikt savās vietās un nepretoties. Protams, tiktu izlietas asinis, bet nācija iegūtu to, kas tai šodien pietrūkst.

Vienlaikus ar nicinājumu un skaudību atcerējos vakariņas kādā Lisabonas restorānā, kurā pie galdiņa sēdēja arī iedzēris krievs un skaļi brīnījās, ka Portugāle ir tik maza valsts, dīvaini, kādēļ Spānija tik sīku valsteli nav pievākusi sev. Pēc pāris minūtēm viņš sāka dižoties, ka nēsā rokas pulksteni, kuru vectēvs Otrā pasaules kara laikā noņēmis no nošauta vācieša rokas.

Viņam bija tā, kas nebija mums – uzvarētāja sajūta, lai arī pati uzvara bija iluzors konstrukts, kas tikai palīdzēja radīt apziņu, ka viņiem puse pasaules ir parādā, par to, ka uzvarējuši ļaunumu. Un uzvarētājam jau vienmēr pieder iespēja pārrakstīt vēsturi pēc saviem ieskatiem.

Pēc tam, kad Saeimā bija iekļuvis krievus atbalstošais vairākums, es sapratu, ka viņi atkal uzvarēja, bet ar to jau viss nebeigsies, viņiem vajadzēs добить фашистов. Gaisā valdīja tāda atmosfēra kā skolā pirms kautiņa, kurā divas klases nolēmušas sisties līdz asinīm. Nu bija īstais laiks atcerēties sarkanos strēlniekus, vilkt ārā no azotes vecvectēvu atstātos akmeņus.

Nāciju jau veido arī izlietas asinis. Tas ir kā baismīgs, bet vajadzīgs rituāls, līdzīgi kā senāk baznīcu mūros iemūrēja nevainīgas jaunavas. Vienīgi mani māca mūsu pašu kaujas spars, jo pēdējā laikā masu medijos tik bieži gadījies dzirdēt tādu absurdu vārdu salikumu kā nevardarbīgā pretošanās, ko propagandēja jaunie mākslinieki, režisori. Tas ir kā? Paver kājeles vai paplet dibena vaidziņus un smaidi, kad tevi drāž?

Mani tracināja jaunās paaudzes zālēdāju mīkstčaulība. Man pat šķiet, ka neviens no viņiem nekad dzīvē nav kāvies, nav sajutis, kā pirms kautiņa sirds kāpj pa muti laukā, nepazīst skaņu, kā dūre atsitas pret muti un sāk šļākties asinis, kas nozīmē, ka kautiņš ir beidzies. Neviens no viņiem nepazīst uzvaras gandarījumu. Tikai mani māc nelabas priekšnojautas, ka šajā kautiņā ar asinīm vien nebūs līdzēts. Tas tikai vēl vairāk liks iekarst pretiniekam.

Šitā nevardarbīgā pretošanās, šitā p...zdā mīšana būs vienreiz jāizbeidz, es nodomāju, nākot mājās no koncerta. Pamatīgi ieskrējies, iespēru pa seju kādam bomzim, kurš sēdēja uz asfalta un iereibis klanījās. Kак я ему врезал!

Novērtē šo rakstu:

134
98

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...