Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms pāris nedēļām biju aizgājis uz Kalnciema kvartālu, lai paklausītos Ievas Akurateres un Igo koncertu. Padzīvojušu galvu mežs, kurā ar saviem simt deviņdesmit centimetriem jutos visnotaļ iederīgs. Manā acu priekšā bija saulē apdeguši un bāli skausti, rūtainas un vienkrāsainas kreklu apkaklītes, izskūti un sirmi deniņi.

Vaigi, zem kuriem lēni kustējās žokļu muskuļi, gausi gremojot košļājamo gumiju vai kādu barības gabalu. Kāds vietējais ēdinātājs cepa astoņkāju taustekļus, un pārcepti tie nudien bija sīksti kā gumija.

Mans skatiens satvēra un nelaida vaļā daudzas ausu ļipiņas, gaļīgas, plānas, ar mirdzošiem auskariem. Iereibis pārītis, padzīvojusi sieviete, acīs skatoties, kārās kaklā par sevi daudz jaunākam vīrietim. Daudz vīna un alus glāžu, kurā skalojās nenosakāmas krāsas šķidrumi. Un vilšanās kafijas kārotāju acīs, jo pārdevējs nupat paziņoja, ka aparāts neizturēja tik lielu slodzi un atņirdzās.

Biju uzaudzis ar šo dziedātāju mūziku un īpaši spilgti atcerējos pagājušā gadsimta astoņdesmitos gadus, kad sākās Latvijas trešā Atmoda. Mana atmiņa joprojām glabāja kāda koncertieraksta fragmentu, kurā Ieva Akuratere dziedāja dziesmu “Manai tautai”.

Tas bija sasodīti saviļņojošs brīdis, jo dziesmā tika pieminēta tauta, kura nīkst visās pasaules malās un pat savā zemē tā neaug, kā nākas. Sovoka laikos, kad pastāvošā iekārta, protams, ne bez pašu latviešu izcelsmes jūdasu palīdzības, centās nīst mūs, kā vien iespējams, dziesma bija drosmīga un vajadzīga uzdrošināšanās.

Bet piedziedājums saraudināja ne tikai publiku. Pēc vārdiem “Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem...”, Ievas balss aizlūza, un dziedātāja apklusa. Viņa atkāpās pāris soļus no mikrofona un apraudājās, jo tas bija vārdos neaprakstāms saviļņojums, kas tolaik valdīja visapkārt.

Pat mazie Latvijas karodziņi, kurus toreiz nēsāja pie apģērba, nebija vienkāršas nozīmītes, bet apliecinājums pārmaiņām, kuras tūlīt sāksies un nebija apturamas. Kaut kur bija uzspridzināts aizsprosts, un strautiņš, kas vēlāk pārvērtīsies par neapturamu straumi, jau bija iesācis savu ceļu. Laikam tāpēc es šodien nevaru pie apģērba piestiprināt sarkanbaltsarkano lentīti, jo kaut kas manī ir salūzis.

Labi, ka tovakar Ieva neizpildīja šo dziesmu. Brīvdabas koncertā atmosfēra bija pārāk vaļīga. Visapkārt murdēja balsis kā jau pasākumā, kurā biļetes nav jāpērk, bet apgrozāmos līdzekļus iespējams iemainīt pret alkohola lāsi. Blakus stāvošais amerikāņu bariņš, our friends čaloja un klusi zviedza par pirmajās dienās piedzīvoto, ka Latvijā brūvē garšīgu alu, ka šeit ir skaistas, bet lētas meitenes, kuras Vecrīgā burtiski karas kaklā.

Jaunās, modernās māmiņas ar bērnu ratiņiem kā tādi ledlauži piesardzīgi stūmās cauri pūlim un cilvēki pieklājīgi pabīdījās, lai dotu ceļu. Klēpja sunīši savu saimnieku rokās jutās droši, bet nez kāpēc trīcēja. Laikam tāds ir viņu dabīgais stāvoklis – trīcēt kā tādam četrkājainam, pulsējošam galerta gabalam.

Kad skatījos uz kādas sievietes pāris centimetrus garajiem mākslīgajiem nagiem, aizdomājos, diez kā viņa slauka sev dibenu, var taču savainoties. Ā, laikam tāpēc domāti klēpja sunīši. Fransuā Rablē slavenajā romānā “Gargantija un Pantagriēls” varonis Panurgs gan dibenu slaucīja ar jauniem zoslēniem. O tempora, o mores!

Man nedeva mieru vairākas domas. Uz koncertu aizgāju, lai no jauna pārdzīvotu un atcerētos astoņdesmito gadu atmosfēru. Toreiz mācījos vidusskolā, un mana vienīgā atbildība bija netaisīt ziepes un sekmīgi mācīties. Bet gaisā bija iespējams sajust to īpašo atmosfēru, kas laikam piedzīvojama tikai vienu reizi mūžā. Bija tā, it kā dziesmu svētki norisinātos vairākus gadus no vietas, nevis tikai reizi četros gados.

Nu bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, bet es biju vīlies. Staigāju kā ar akmeni azotē. Gribēju lepoties ar savu tautu, bet man patiesībā bija kauns, ka esam izšķīduši, pakāsuši savu valsti, par kuru tik sīksti cīnījāmies.

Kad publiskoja čekas aģentu sarakstus, piepeši izrādījās, ka valsti ir vadījuši čekas aģenti, daudzās neatkarības kustības bija dibinājuši čekisti, viss patiesībā bija viena prasmīga manipulācija. Vēsturi atkal nāksies pārrakstīt no jauna. Slaveni kultūras cilvēki bija stučījuši viens par otru, lai tikai izsistu sev kādu materiālu labumu – dzīvokli, braucienu uz ārzemēm. Pat kāda slavena dzejniece, kura tautas manifestācijas laikā lietoja vārdu salikumu “mēs, bāreņu tauta”, izrādījās saistīta ar čeku.

Varbūt tauta apzināti tika novesta līdz stāvoklim, kurā tai liek mīzt biksēs no aizkustinājuma, lai tikai nesāktos vardarbīga sacelšanās? Mūsu brīvā griba šodien iesprostota neskaitāmās sēru dienās. Ka mūs p...sa vakar, p...sa šodien un p...sīs rīt. Kur bija palicis latviešu strēlnieku lepnums un kaujas spējas, kuri savulaik turēja aiz pautiem visu Krieviju? Tikai ar kārtīgu pilsoņu karu būtu iespējams nomazgāt kaunu, ko piedzīvojām četrdesmitajā, kad resns un autoritārs, Krievijas specdienestu savervēts gejs aicināja tautu palikt savās vietās un nepretoties. Protams, tiktu izlietas asinis, bet nācija iegūtu to, kas tai šodien pietrūkst.

Vienlaikus ar nicinājumu un skaudību atcerējos vakariņas kādā Lisabonas restorānā, kurā pie galdiņa sēdēja arī iedzēris krievs un skaļi brīnījās, ka Portugāle ir tik maza valsts, dīvaini, kādēļ Spānija tik sīku valsteli nav pievākusi sev. Pēc pāris minūtēm viņš sāka dižoties, ka nēsā rokas pulksteni, kuru vectēvs Otrā pasaules kara laikā noņēmis no nošauta vācieša rokas.

Viņam bija tā, kas nebija mums – uzvarētāja sajūta, lai arī pati uzvara bija iluzors konstrukts, kas tikai palīdzēja radīt apziņu, ka viņiem puse pasaules ir parādā, par to, ka uzvarējuši ļaunumu. Un uzvarētājam jau vienmēr pieder iespēja pārrakstīt vēsturi pēc saviem ieskatiem.

Pēc tam, kad Saeimā bija iekļuvis krievus atbalstošais vairākums, es sapratu, ka viņi atkal uzvarēja, bet ar to jau viss nebeigsies, viņiem vajadzēs добить фашистов. Gaisā valdīja tāda atmosfēra kā skolā pirms kautiņa, kurā divas klases nolēmušas sisties līdz asinīm. Nu bija īstais laiks atcerēties sarkanos strēlniekus, vilkt ārā no azotes vecvectēvu atstātos akmeņus.

Nāciju jau veido arī izlietas asinis. Tas ir kā baismīgs, bet vajadzīgs rituāls, līdzīgi kā senāk baznīcu mūros iemūrēja nevainīgas jaunavas. Vienīgi mani māca mūsu pašu kaujas spars, jo pēdējā laikā masu medijos tik bieži gadījies dzirdēt tādu absurdu vārdu salikumu kā nevardarbīgā pretošanās, ko propagandēja jaunie mākslinieki, režisori. Tas ir kā? Paver kājeles vai paplet dibena vaidziņus un smaidi, kad tevi drāž?

Mani tracināja jaunās paaudzes zālēdāju mīkstčaulība. Man pat šķiet, ka neviens no viņiem nekad dzīvē nav kāvies, nav sajutis, kā pirms kautiņa sirds kāpj pa muti laukā, nepazīst skaņu, kā dūre atsitas pret muti un sāk šļākties asinis, kas nozīmē, ka kautiņš ir beidzies. Neviens no viņiem nepazīst uzvaras gandarījumu. Tikai mani māc nelabas priekšnojautas, ka šajā kautiņā ar asinīm vien nebūs līdzēts. Tas tikai vēl vairāk liks iekarst pretiniekam.

Šitā nevardarbīgā pretošanās, šitā p...zdā mīšana būs vienreiz jāizbeidz, es nodomāju, nākot mājās no koncerta. Pamatīgi ieskrējies, iespēru pa seju kādam bomzim, kurš sēdēja uz asfalta un iereibis klanījās. Kак я ему врезал!

Novērtē šo rakstu:

134
98

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...