Par 2. Pasaules karu, 9. maiju, Latviju, latviešiem, krieviem un vēl šo to
Ainārs Kadišs11.05.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien ir divas aktualitātes - pasaules tautu celšanās cīņā pret "kovida" mega afēru, valdību tirāniju un cilvēku pamattiesību atņemšanu un 9. maija notikumi pie Uzvaras pieminekļa Rīgā. Paradoksālā kārtā abi notikumi šogad ir saistīti. Kā Otrā Pasaules kara dalībnieka dēlam un Latvijas pilsonim man ir pilnas tiesības izteikt savu viedokli šajā jautājumā. Un man ir, ko teikt.
Mans tēvs bija Ulmaņa Latvijas armijas virsnieks. Dzimis Latvijā 1912. gadā. Un te pirmā nesaprašana. Jo Latvijas toreiz nebija. Bija Krievijas guberņa. Bet ģeogrāfiskā dzimšanas vieta kļuva par Latviju tikai pēc vairākiem gadiem.
Pēc tautības - krievs. Ģimenē runājām tikai latviski. Bija liels dziedātājs, pulkā - karavīru dziesmu aizsācējs (zapevala). Kārtējo reizi mainoties varai, tika iesaukts Padomju Armijā. Karoja, vairākas reizes tika ievainots. Piedzīvoja kontūziju. Šāviņa šķemba izsita vienu aci. Cita šķemba izrāva sānos robu pie pašas sirds. Cita sakropļoja vienu rokas pirkstu, ka tas uz visu mūžu palika neatliecams.
Es atceros, kā šis līkais pirksts spieda, kad pēc sarežģītas operācijas (biju smagi salauzis sprandu) tēvs man palīdzēja pieslieties slimnīcas gultā sēdus. Man ļoti sāpēja, un es viņu lamāju. Bet viņš pārdzīvoja un ļoti centās man nenodarīt sāpes. Bet - tas līkais pirksts spieda man kaklu...
Vēl viena šāviņa šķemba viņam karojot iekļuva gūžas locītavā. Tikai pēc vairākiem gadu desmitiem no kara beigām medicīna attīstījās tik tālu, ka to beidzot izdevās izoperēt. Visas iepriekšējās operācijas bija nesekmīgas.
Mana māte bija latviete. Kā jau minēju - šis ir speciāli nacionālajiem idiotiem - ģimenē runājām latviski.
Un tagad pasakiet man kaut vienu iemeslu, kādēļ 9. maija Uzvaras svētki nebūtu arī mani svētki? Jā - manis nebija Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa. Bet tas nav tādēļ, ka es respektētu Latvijas okupācijas administrācijas pasludinātos “antikovida” lēmumus. Kā es nicinu šos jūdas - kolaboracionistus, tā nicinu arī viņu acīmredzami idiotiskos, pat atklāti debilos lēmumus.
Es nebiju tur tādēļ, ka neesmu pasācis piedalīties tādos pasākumos. Bet iespējams, ka velti. Varbūt vajadzēja. Jo, ja nebūtu šīs uzvaras pār fašismu, iespējams, ka arī mūsu nebūtu. Bet es nespekulēšu šeit par tēmu "kas būtu, ja būtu". Ir, kā ir, un šī realitāte ir jāpieņem.
Vai šie ir krievu svētki? Protams, ka ne. Tie ir visu to cilvēku svētki, kuri priecājas par to, ka beidzies viens no asiņainākajiem kariem cilvēces vēsturē, to svētki, kuri piemin savus ierakumu dubļos palikušos vai tankos dzīvus sadegušos senčus.
Politiskā izpratnē 2. Pasaules karš salauza mugurkaulu vācu fašismam, precīzāk - hitlerismam. Bet tīri personīgi - karā uzvar tikai tie, kuri tajā nepiedalās. Pārējie - cieš. Abās frontes pusēs. Un nevienam nav tiesību aizliegt pieminēt savu aizsaulē aizgājušo tēvu, vectēvu un vecvectēvu. Mans tēvs izdzīvoja, un man ir iespēja uzrakstīt šo vēstījumu. Un - kas zina - varbūt kāda dvēsele aizdomāsies, un naida un nepatikas vietā nāks iejūtība un izpratne...
Bet tiem, kuri "piekāsa" Latvijas okupācijas administrācijas šakālēnu izdotos "noteikumus" un nebaidījās nolikt ziedus, izsaku cieņu un atbalstu. Tāpat kā vācu tautai, kura uzsākusi pilsonisko nepakļaušanos un pretošanos savas valdības tirānijai un neadekvātajiem lēmumiem pandēmijas blefa sakarā.
Interesanti, ka četrdesmitajos vācieši un krievi ar sabiedrotajiem bija dažādās frontes pusēs, bet tagad mēs esam vienā pusē, lai cīnītos pret korumpētajām valdībām, kuras ved savas tautas iznīcībā. Kā toreiz, tālajos četrdesmitajos bija jācīnās par savu dzīvību, zemi, bērniem un nākotni, tā arī šodien. Tikai toreiz ienaidnieks bija redzams un atklāts, bet šodien - lienošs un slepens. Saka, ka brīvību nedāvina, tā jāizcīna. Šķiet, ka taisnība vien ir...
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
