Iesaki rakstu: 
Zīmīgu gadījumu piedzīvoju vakar. Biju ieplānojis uzgrilēt cāli, tādēļ iegriezos veikalā "Maxima". Izvēlējies visresnāko, devos pie kases samaksāt. Cāļa svars un cena - 5.01 eur bija uzlīmēta uz iepakojuma. Sagatavoju tiešu naudiņu un pasniedzu kasierei. Liels bija mans pārsteigums, kad kasiere laipni atvainojās un sāka skaidrot, ka vajag vēl, jo cālis ir kļuvis dārgāks. Sistēma uzrāda, ka tas maksā jau 5.56. Protams, es piemaksāju starpību un devos prom ar visu cāli. Man jau nebija variantu... Bet pārdomas tas izraisīja.
Nav jau runa par tiem piecdesmit pieciem centiem, bet par to, ka precei laikā starp marķēšanu un pārdošanu var palielināt cenu par veseliem 10%!
Jāsaprot, ka cenu celšana, ko mēdz saukt par "inflāciju", ir naudas vērtības samazināšana, kas faktiski ir vistrulākā un nekaunīgākā zagšana. Jo par to naudu, ko tu nopelnījis vai saņēmi vakar vai pirms mēneša, tu šodien vairs nevari iegādāties iecerēto. Tev trūkst. Kur palika tava nauda?! Čiks, un pazuda!
Tā ir gluži velnišķīga cilvēku apzagšanas sistēma. Un tu nevari no tās pasargāties. Vienalga, vai tev ir virtuālā nauda, bankas karte vai dārzā ierakta burka. Zagļi tev izzags, to pat neizrokot. Ieraki naudu, izraki papīrus.
Zīmīgi ir arī tas, ka Latvijas koloniālā administrācija no tās (inflācijas) necieš, jo, piemēram, PVN un citi nodokļi tiek rēķināti procentos. Tas nozīmē - jo lielāka cena, jo vairāk saņem! Jo dārgāk, jo labāk!
(Budžetā šogad pirmajā pusgadā iekasēts par 7% vairāk, nekā plānots, trešdien intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" sacīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.)
Tas izskaidro, kādēļ dramatiskajos šodienas apstākļos LR hunta nebūt nesteidz samazināt vai atcelt PVN kaut vai pirmās nepieciešamības precēm un energoresursiem. Jo Latvijā nav valsts un nav valdības. Ir marionešu režīms, kuram iedzīvotāji ir resurss, peļņas avots un milzīgās aizdevumu naudas atmazgāšanas aizsegs.
Tā ka, draugi, domāsim par to, kā samazināt garnadžu radītos zaudējumus, jo izvairīties no tiem, pagaidām, nav iespējams.
Viens no veidiem ir ikdienas dzīvē censties - iespēju robežās - izvairīties no naudas lietošanas savstarpējos, privātos darījumos, vārdu sakot - barters.
Otrs - ja ir iespējas - ražot sev pārtiku (vai iegūt to iepriekš minētā bartera veidā).
Un, visbeidzot, trešais - tikt vaļā no uzblīdušā parazīta, kurš NEKAD nemitēsies sūkt mūsu asinis, mūsu dzīvību. Viņa programmā nav jēdziena PIETIEK.
Ir cilvēki, kuri tic tam, ka no parazīta var tikt vaļā ar to sadarbojoties, piemēram - "demokrātisku vēlēšanu" ceļā. Viņiem es ieteiktu pamēģināt sarunāt vai piemānīt piezīdušos ērci. Vai pierunāt kolorado kāpuru laboties. Ir bažas, ka šādu mēģinājumu rezultātā viņi paši var pārvērsties par parazītiem...
Bet pats galvenais, draugi, - nebaidieties! Nebaidieties NE NO KĀ! Visa ļaunuma un netaisnības impērija balstās uz bailēm, kas saknē ir neticība tam, ka mūsu Radītājs spēs un mācēs par mums parūpēties.
Tas, kurš pratis radīt tavu brīnišķi veidoto ķermeni ar daudzajiem orgāniem, tajā skaitā - kuņģi, pratīs arī nodrošināt to, lai tajā būtu ko likt. Tikai - nebaidies un dari to, kas atkarīgs no tevis!
Lai tev jauka un mierīga dieniņa!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
