Iesaki rakstu: 
Zīmīgu gadījumu piedzīvoju vakar. Biju ieplānojis uzgrilēt cāli, tādēļ iegriezos veikalā "Maxima". Izvēlējies visresnāko, devos pie kases samaksāt. Cāļa svars un cena - 5.01 eur bija uzlīmēta uz iepakojuma. Sagatavoju tiešu naudiņu un pasniedzu kasierei. Liels bija mans pārsteigums, kad kasiere laipni atvainojās un sāka skaidrot, ka vajag vēl, jo cālis ir kļuvis dārgāks. Sistēma uzrāda, ka tas maksā jau 5.56. Protams, es piemaksāju starpību un devos prom ar visu cāli. Man jau nebija variantu... Bet pārdomas tas izraisīja.
Nav jau runa par tiem piecdesmit pieciem centiem, bet par to, ka precei laikā starp marķēšanu un pārdošanu var palielināt cenu par veseliem 10%!
Jāsaprot, ka cenu celšana, ko mēdz saukt par "inflāciju", ir naudas vērtības samazināšana, kas faktiski ir vistrulākā un nekaunīgākā zagšana. Jo par to naudu, ko tu nopelnījis vai saņēmi vakar vai pirms mēneša, tu šodien vairs nevari iegādāties iecerēto. Tev trūkst. Kur palika tava nauda?! Čiks, un pazuda!
Tā ir gluži velnišķīga cilvēku apzagšanas sistēma. Un tu nevari no tās pasargāties. Vienalga, vai tev ir virtuālā nauda, bankas karte vai dārzā ierakta burka. Zagļi tev izzags, to pat neizrokot. Ieraki naudu, izraki papīrus.
Zīmīgi ir arī tas, ka Latvijas koloniālā administrācija no tās (inflācijas) necieš, jo, piemēram, PVN un citi nodokļi tiek rēķināti procentos. Tas nozīmē - jo lielāka cena, jo vairāk saņem! Jo dārgāk, jo labāk!
(Budžetā šogad pirmajā pusgadā iekasēts par 7% vairāk, nekā plānots, trešdien intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" sacīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.)
Tas izskaidro, kādēļ dramatiskajos šodienas apstākļos LR hunta nebūt nesteidz samazināt vai atcelt PVN kaut vai pirmās nepieciešamības precēm un energoresursiem. Jo Latvijā nav valsts un nav valdības. Ir marionešu režīms, kuram iedzīvotāji ir resurss, peļņas avots un milzīgās aizdevumu naudas atmazgāšanas aizsegs.
Tā ka, draugi, domāsim par to, kā samazināt garnadžu radītos zaudējumus, jo izvairīties no tiem, pagaidām, nav iespējams.
Viens no veidiem ir ikdienas dzīvē censties - iespēju robežās - izvairīties no naudas lietošanas savstarpējos, privātos darījumos, vārdu sakot - barters.
Otrs - ja ir iespējas - ražot sev pārtiku (vai iegūt to iepriekš minētā bartera veidā).
Un, visbeidzot, trešais - tikt vaļā no uzblīdušā parazīta, kurš NEKAD nemitēsies sūkt mūsu asinis, mūsu dzīvību. Viņa programmā nav jēdziena PIETIEK.
Ir cilvēki, kuri tic tam, ka no parazīta var tikt vaļā ar to sadarbojoties, piemēram - "demokrātisku vēlēšanu" ceļā. Viņiem es ieteiktu pamēģināt sarunāt vai piemānīt piezīdušos ērci. Vai pierunāt kolorado kāpuru laboties. Ir bažas, ka šādu mēģinājumu rezultātā viņi paši var pārvērsties par parazītiem...
Bet pats galvenais, draugi, - nebaidieties! Nebaidieties NE NO KĀ! Visa ļaunuma un netaisnības impērija balstās uz bailēm, kas saknē ir neticība tam, ka mūsu Radītājs spēs un mācēs par mums parūpēties.
Tas, kurš pratis radīt tavu brīnišķi veidoto ķermeni ar daudzajiem orgāniem, tajā skaitā - kuņģi, pratīs arī nodrošināt to, lai tajā būtu ko likt. Tikai - nebaidies un dari to, kas atkarīgs no tevis!
Lai tev jauka un mierīga dieniņa!
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
