Par "tekošo" momentu: tik daudz miljonāru, kā iznāks no šīs krīzes, Latvijā īsā laikā nebūs radies nekad
Pietiek lasītājs27.04.2020.
Komentāri (0)
Vakar atzīmējām Černobiļas avārijas gadadienu. Kapa zvans Padomju Savienībai, kas atskanēja lietainā aprīļa naktī. Toreiz daudzi cerēja, ka tas būs Džefersona tēlainais a fire bell in the night un Padomju Savienība sadzirdēs trauksmi, atjaunosies kā Fēnikss no pelniem un celsies jauna un spēcīga ar Sauli augšā. Bet kapa zvans nepiedod, un tikai dažus gadus vēlāk arī visa PSRS tika iznesta ar kājām pa priekšu vēstures pēdējā gaitā.
Šodienas koronavīrusa krīze arīdzan ir zvans - līdz šim pastāvējušajai globālajai ražošanas un tirdzniecības sistēmai. Bet kāds? Vai sekos Ķīnas diktatūra pasaulē? Vai Ķīnai liks samaksāt par to, ka tā slēdza iekšējo aviosatiksmi, bet atstāja darbojošos starptautisko aviosatiksmi, tādējādi infekciju uzsūtot pasaulei. Un Ķīna izcili parāda, ka centralizētas komandu ekonomikas ir daudz labāk piemērotas mūsdienu satīklotajai pasaulei un daudz efektīvākas draudu un katastrofu novēršanā.
PSRS atšķīrās no Ķīnas ar savu daudznacionālo struktūru, ko tā centās "pārvarēt" un kas izraisīja milzīgu pretdarbību. Līdz ar to PSRS, lai gan bija tehnoloģiski labāk attīstīta, sabruka un neieguva savā rīcībā to kritisko desmitgadi, kuras laikā Ķīna kļuva par modernās tehnoloģijas un ražošanas superpoweru. PSRS gan problēmas tika apzinātas un saskatītas tehnoloģiju perspektīvas (1), bet nebija vairs GOELRO laiku entuziasma un jaunu cilvēku mobilizācijas to risināšanā.
Bet nu par šodienas Černobiļu.
Tie, kuriem vēl izdevās padomju laikā apgūt marksisma-ļeņinisma zinības, uzmanību pievērsa vairāki Lielā vadoņa darbi, patiesībā negaras runas vai raksti, kas veltīti "tekošajam" momentam. Tie vienmēr iezīmēja būtiskus pavērsienus revolucionāro sazvērnieku rīcībā un situācijas attīstībā, pagrieziena vai infleksijas punktus. Šodien it kā neatkarīgajā Latvijā, pirmoreiz esot masveidā mājas arestā, arī gribas jautāt - kā raksturot pašreizējo momentu? Ko varam gaidīt?
Vispirms noskaidrosim, kas tad šobrīd, kad it kā izsludināta ārkārtas situācija, notiek patiesībā. Likums "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" iedzīvotājiem līdz šim bija vairāk pazīstams no plūdiem, kas noštopēja kāda novada kanalizācijas sistēmu vai izskaloja ceļu.
Vērtējot šobrīd valstī noteiktos ierobežojumus, tie nav atrodami pie ārkārtas situācijas piešķirtajām pilnvarām likuma 8. pantā. Taču tiesības noteikt "īpašu režīmu iebraukšanai Latvijā un izbraukšanai no tās, kā arī pārvietošanās un uzturēšanās ierobežojumus" atrodamas 17. pantā, kur uzskaitītas Ministru kabineta tiesības izņēmuma stāvokļa laikā. Vispār, salīdzinot likumā definētos īpašos režīmus ar Latvijas pašreizējo situāciju, jāsecina, ka tas, kas notiek, daudz vairāk atbilst izņēmuma stāvokļa definīcijai. Taisni jābrīnās, ka mūsu hroniskie konstitucionālo tiesību eksperti, kas var dienām bazarēt, vai Saeimas sēdes var notikt attālināti, nav pievērsuši nekādu uzmanību noskaidrošanai, kas tad valstī patiesībā ir izsludināts.
Valdošās oligarhijas nevēlēšanās dot pašreizējam stāvoklim pareizo statusu ir saprotama. Izņēmuma stāvokļa gadījumā darbu uzsāks kara tiesas, kas var tiesāt jebkuru, un krāpšanas noziegumi ar aizsardzības līdzekļu iegādi pilnīgi noteikti ir kara tiesu kompetencē. Vēl pavisam nesen kara tiesa varēja piespriest nāves sodu, lai arī pastāvēja moratorijs uz izpildi.
Latvijā spēkā esošais likums "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" nav konstitucionālā likuma līmenī, tas ir parasts likums. Tā nekādā ziņā nav standarta situācija Eiropā. Tā, piemēram, Vācijā infekciju aizsardzības likums pacelts visaugstākā pilnvarojuma līmenī, t.i. šis likums uzskatāms par esošu vienā līmenī ar Vācijas pamatlikumu, pieņemts ar attiecīgu augstu balsu īpatsvaru.
Līdz ar to Latvijā, kur ārkārtas situāciju likums ir ļoti vājš likums un nav augstāks par, piemēram, Civillikumu, varam gaidīt dažādu prasību jūru pret valsti, kad attiecīgais stāvoklis tiks atcelts, advokātiem būs darbs uz nākamajiem 10 gadiem. Šīs prasības cels ne jau bankrotējušu kafejnīcu īpašnieki, bet gan naudīgu ārzemju firmu filiāles un pārstāvniecības, izmantojot Latvijas likumu hronisko nesakārtotību.
Latvijas gadījumā iestājusies visai dīvaina situācija. Par to jau rakstīja Tiesībsargs (https://pietiek.com/raksti/_tiktal,_ciktal__jeb_vai_arkarteja_situacija_var_but_pamats_cilvektiesibu_ierobezosanai). Ar valdības lēmumiem Satversme tiek mīdīta kājām. Patiesība ir vel dramatiskāka - ar savu aizliegumu nodarboties ar ambulatoro medicīnu viena dzeltena veselības ministre ir samīdījusi arī Satversmes 106. pantu un ieviesusi profesiju aizliegumus pirmoreiz Latvijas vēsturē. Tātad ministrijas cirkulārs ir augstāks par Satversmi.
Likums "Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību" slavenajā 14. pantā par dīkstāves pabalstu, nosaka brutālu iejaukšanos apdrošināšanas un īpašuma tiesībās. Darba ņēmēji, kuriem aprēķinātais bezdarbnieka pabalsts būtu lielāks par sakrālajiem 700 EUR, pakļauti ekspropriācijai: nosūtot dīkstāves murgā, pirmkārt ir iespējas neko nedabūt, jo ir ļoti sarežģīta pieprasīšanas kārtība un daudz papildus nosacījumu, kuru bezdarbnieka pabalstam nav. Otrkārt, no dīkstāves pabalsta nemaksājot sociālo nodokli, vidējā apdrošināšanas iemaksu alga kūst kā sniegs, jo nāk iekšā mēneši ar nulles iemaksām. Te likumdevējs ir ekspropriējis pilsoņus par labu darba devējam un KPV LV sociālās ministres kasei.
Turklāt atkal veidojas nenormālā situācija, ka šis likums atceļ būtisku Darba likuma pantu. Tad tādā gadījumā bija jāmaina arī Darba likums, nosakot, ka ārkārtas situācijā ir iespēja dīkstāves regulējumu aizstāt ar ierobežotu zemu dīkstāves pabalstu. Tas arī būtu saprotams, jo arī applūdušajos novados biznesi saskaras ar pieprasījuma kritumu un līdzīgām problēmām.
Taisni jābrīnās, ka mūsu hroniskie konstitucionālo tiesību eksperti nemaz nav pievērsuši uzmanību tam, ka konstitūcija tiek mīdīta kājām, to pamatojot ar ļoti zema līmeņa normatīvo bāzi. Milzīgus konstitucionālo tiesību ierobežojumus, kas krietni pārsniedz augšminētajā likumā par ārkārtas situāciju teikto, nosaka ar parastiem likumiem, MK lēmumiem, vai kā 106. panta samīdīšanas gadījumā - ar vienas dzeltenas Saeimā netikušas ministrienes iekšējo rīkojumu.
Latvija ir uz ārkārtīgi slidena ceļa, un, piemēram, militāra apdraudējuma gadījumā vienkārši var iestāties tāds likumdošanas haoss, ka valstij nekādas t.s. "drošumspējas" nav un nebūs. Der atcerēties, ka Latvijas Satversme nekad nav tikusi pieņemta tautas nobalsošanā pretstatā Igaunijas un Lietuvas konstitūcijām, kurām ir daudz stiprāks tautas nobalsošanas pamats.
Bet neceriet, ka šī valdība veiks izmaiņas likumos, kur tas būtu loģiski. Jo ir radušies jauni labuma guvēji.
Dzeltenās Ilzītes lēmums valstī likvidēt ambulatoro aprūpi jau par nolemto periodu ieskaloja apdrošināšanas sabiedrību kasē vismaz 20 miljonus eiro peļņas veselības apdrošināšanā. Jo pakalpojumus nevar sniegt, tātad apdrošināšanai nav jāmaksā.
Neticas, ka Vidiņu-Viņķeļu klans to dara par pliku paldies, saistība ar apdrošināšanas industriju un kādreizējām slimokasēm pastāv. Ja entuziastiskā Ilzīte būtu izsitusi visu papildu 3 mēnešu ārkārtas stāvokli, apdrošināšanas sabiedrības jau priecātos par 40 miljoniem tīras peļņas. Un varbūt arī priecāsies, jo tiek sludināts, ka normāla veselības aprūpe neatjaunosies vēl ilgi.
Vienīgi, to visu redzot, lielai daļai varētu zust vēlēšanās pirkt šīs veselības apdrošināšanas polises, kurām nav jēgas. Turklāt ar atlīdzības atteikumiem mistiskā stāvokļa dēļ saskaras arī citu apdrošināšanas veidu klienti.
Būtībā te jāvērtē, vai veselības apdrošināšanā nav masveidā iestājies Apdrošināšanas līguma likuma 17. pants, kurā definēta "Apdrošinātā riska iestāšanās neiespējamība", un prēmijas tad jāatmaksā apdrošinājuma ņēmējam. Bet neviens apdrošināšanas tiesību speciālists kaut kā nav gribējis izteikties par šo jautājumu.
Jā, kas nu ir skaidrs - tik daudz miljonāru, kā iznāks no šīs krīzes, Latvijā īsā laikā nebūs radies nekad.
Otrs ļoti būtisks aspekts ir par Latvijā praktizēto atbildi uz koronavīrusa infekciju. Uzmanīgu dara tas, ka premjers jau ir sācis pa pasauli kladzināt par kārtējo veiksmes stāstu (2). Lai gan reālais veiksmes stāsts ir mazas testēšanas jaudas un zināma veiksme, ka Latvijā negadījās sporta mačs vai kulta celtnes apmeklējums ar masīvu infekcijas izplatību (t.s. super spreading event). Igauņiem tāds bija Sāremā.
Attiecībā uz biznesu Latvijā ieviestie pasākumi ir drakoniski un biznesus graujoši. Arī jau izlemtais pasākumu ilgums stipri pārsniedz termiņus citās valstīs. Lidosta slēgta regulāriem reisiem. Taču lidostas darbojas daudzās Eiropas valstīs, un nav līdz šim nekādu pierādījumu, ka lidmašīnu dezinficētais gaiss veicinātu inficēšanos. Protams, drošības pasākumi pastāv lidostās, bet tie nav biznesu graujoši.
Redzot, kādas summas prasa labi pelnošas ES aviosabiedrības, ir pilnīgi skaidrs, ka zaļā veidojuma airBaltic glābšana valstij izmaksās vairāk nekā 1 miljardu EUR. Par šo naudu varētu 4 gadus visiem Latvijas iedzīvotajiem uzsaukt bezmaksas biļetes ar citu aviosabiedrību 2019. gada lidojumu skaita līmenī.
Uzkrīt tas, ka pastāv liela neatbilstība starp it kā dramatiskajiem ierobežojumiem, kas ieviesti, un tai pašā laikā nolaidību kaut cik loģisku pasākumu ieviešanā. Tiek vesti no ārzemēm atpakaļ tur strādājošie Latvijas iedzīvotāji, jo acīmredzot tāda ir vienošanās starp ES valstīm, ka katra savāc savus piederīgos. Bet, kad tie ielido, tad var droši doties uz Spici iepirkties, neviens neko nekontrolē.
60. gados Honkongas gripa prasīja 3 miljonu cilvēku dzīvības, saslima simtiem miljonu, un slimības gaita bija ļoti smaga. Taču toreiz bija cita tipa vadītāji, šāda dīvaina epopeja kā šodien toreiz netika praktizēta.
Acīmredzams, ka patiesais iemesls šādu haotisku un graujošu pasākumu ieviešanai ir šodienas oligarhijas un elites bailes inficēties ar vīrusu un saslimt ar neprognozējamu slimību. Arī Latvijā. Jo infekcija ir tāds drauds, no kura ļoti grūti izbēgt.
Tie draudi, kas skar parastos cilvēkus, elites un mafijas pilnīgi neinteresē, viņi savās mājās, ofisos un mašīnās no tā ir pilnīgi norobežoti. Bet infekciju var ienest kalpotāji, var atvest ar piegādēm, un skaidrs, ka elitēm visā pasaulē tas ir reāls drauds. Tāpēc ar vieglu roku tiek upurēta parasto cilvēku dzīve un iztikšana, lai tikai samazinātu infekcijas izplatību un mazinātu augšslāņus apdraudošo risku.
Latvijā jau izpļekarētie 450 miljoni uz 800 infekcijas pacientiem, uzdod jautājumu – ja visas potenciālās riskantās ielidojošas riska grupas būtu izvietojuši kaut pieczvaigžņu hoteļos uz mēnesi, tas valstij sanāktu simtiem reižu lētāk.
No visiem caurumiem tiek pamācoši kvekšķēts, ka šoreiz situācija ir krietni labāka nekā 2008. gadā. Taču, pakasot zem lakas kārtas, aina ir cita. Lielās ES valstis atkal sāk maurot, ka ES nedrīkstētu šajā brīdī būt banku bankroti - skaidrs, kāpēc, jo tas radīs paniku un būs dārgs prieks šīm lielajām valstīm.
Latvijas perifērajā provincē var filozofēt par brīnišķīgi labo situāciju, bet, ja būtu jāglābj pat vidēja lieluma banka, tad "miera osta" ātri beigsies. Igaunija ir pilnībā pārtraukusi pensiju otrā līmeņa darbību, tādējādi stabilizējot sociālo budžetu. Latvijā otrais līmenis - banku sistēmas miskaste, kur nogrūst sliktos vērtspapīrus, - turpina darboties.
Pārsteidzoši, ka pabalstus maksā biezajiem zobārstiem un konsultāciju firmām ar miljoniem publisko pasūtījumu. Taču kopumā vienīgais kanāls, kas iepludina ekonomikā naudu - dīkstāves pabalsts -, darbojas ļoti vāji, no 450 miljoniem, kas jau iztrallināti, tas veido tikai drusku vairāk par 1%. Un apjūsmotais 1,5 miljardu EUR aizņēmums uz trim gadiem ar nenormāli augstiem 0,69%, ja Latvijas 10 gadu parādzīmēm kurss ir negatīvs saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas statistiku - te jau sen vajadzēja piesaistīt Valsts kontroli.
Palīdzība uzņēmumiem kredītu formā ir ļoti problemātiska. Pirmkārt, Eiropas Komisija ir noteikusi uzcenojumu šiem kredītiem, kas kopā ar Latvijas jau tā ļoti dārgajiem attīstības iestādes procentiem, veido nenormālu slogu. Finansiāli labi nostādītu uzņēmumu īpašniekiem ir izdevīgāk izmaksāt visu, ko var dividendēs (protams, naudu pēc tam pārvest uz ārzemēm), izvest aktīvus no firmas bilances (kamēr formālais stāvoklis skaitās labs un neviens nevar iejaukties procesā), un laist atlikušo tukšo čaulu uz bankrotu. Jo ļoti daudz kas Latvijā vairs neatjaunosies, iekšzemes kopprodukts kritīsies straujāk nekā 2009. gadā, un atjaunošanās notiks ļoti lēni. Jau gada otrā pusē bezdarbs būs katastrofāls.
Trešais lielais aspekts - ko varam gaidīt? Kantiskais - Was darf ich hoffen?
Ir pilnīgi skaidrs, ka ir nosprāguši visādi Grīn Dīli, Grietas, zaļās domāšanas, kreisās idejas. Palikusi ir cīņa par kailo izdzīvošanu. ASV masveidā aizliedz daudzreiz lietojamos maisiņus un citas preces, kas izplata infekcijas.
Situācija ir sliktāka nekā 2008. gadā, kad daudziem Latvijā tomēr bija rezerves, jo tolaik varēja zagt caur iepirkumiem, cik tik gribēja. Šodien vienkārši nav bijis tāda trekno gadu perioda pirms krīzes. Lai arī it kā bija struktūrfondi, bet nekur nekādas planšetes neredz, kas tiek darīts par šiem fondiem. Jo fondi tiek izzagti augšās, nemaz nenonākot līdz kaut kādiem tur "projektu" ieviesējiem.
Upuru būs daudz. Palasot presi, skaidrs, ka valstis, kas nevarēja NATO sakasīt 2%, netaisās krīzes laikā maksāt pat 0,2% un vislabāk vispār nekādu NATO neuzturēs. Līdz ar to jāpiekrīt Makronam, ka šis veidojums ir brain dead. Latvijas drošības arhitektūra ir aizlidojusi izplatījumā.
Kam vajadzīgs Rail Baltica? Lai izplatītu infekcijas? Var jau cerēt, ka ES nākamā perioda budžetā nauda atradīsies. Taču šobrīd izskatās, ka šo budžetu pilnībā atdos vīrusa krīzē cietušajām valstīm. Un relatīvi maz cietušās Austrumeiropas valstis nesaņems neko.
Kamdēļ runāt par kaut kādam augstskolu reformām, ja izglītība pārvērtusies par masturbēšanu internetā? Tad tik būs, kad sāks darbu ārsti, kas anatomiju mācījušies Pornhub, un inženieri, kas tiltu būvi apguvuši, spēlējot Civilizāciju.
Aprīlī 25 Itālijas valdošās partijas Pieczvaigžņu kustība deputāti nāca klajā ar ļoti būtisku memorandu. Tas satur ļoti skaidru programmu, kurai būs sekas uz visu ES. Viens no punktiem - pārtraukt Itālijas neto dāvanas Eiropas Savienības budžetam. Laika periodā no 2009. līdz 2019. gadam Itālija uzdāvināja ES vairāk nekā 100 miljardus EUR. Bet ar to būs cauri.
Līdz ar to Austrumeiropas valstīm ir jāgatavojas, ka neviens nekādus struktūrfondus nedos. Gluži otrādi, tā kā Latvija maz cietusi, mums būs jāiemaksā kārtējos ES līmeņa instrumentos simtiem miljonu. Centrāleiropas valstis neplāno atcelt robežu kontroles, kamēr nebūs skaidrība par ES nākamā perioda budžetu. Tās iekasēs muitas nodevas uz robežas par visu tranzītu, lai nosegtu atņemto finansējumu. Kur tad vispār būs ES jēga?
Vienīgais, ko atlicis saprast - kam skanēs zvans? Kā klasiķis teica par kritisku periodu Eiropas vēsturē. To drīz uzzināsim.
(2) https://www.telegraph.co.uk/news/2020/04/25/latvia-kept-covid-deaths-dozen-businesses-stayed-open/