Iesaki rakstu: 
Man jāsaka, ka Hosams Abu Meri kungs ir diezgan noslēpumains pilsonis. Tiem, kas nezina viņa biogrāfijas detaļas pirms viņa ierašanās Latvijā, būs ļoti grūti atrast informāciju par viņa jaunību, radiem vai vecākiem.
Par Abu Meri kunga dzīvi pirms ierašanās Latvijā ir zināms tikai tas, ka savu dzimteni Libānu viņš atstājis 18 gadu vecumā. Līdz tam brīdim Abu Meri kungs it kā vispār neeksistēja.
To pašu var teikt par viņa Libānas ģimeni - vairākas stundas meklējot internetā, man neizdevās atrast nevienu interviju, kurā slavenais ārsts un politiķis Abu Meri runā par saviem vecākiem. Tikai vienu reizi un pat netieši Abu Meri kungs pieminēja savu ģimeni, kad Beirūtā šī gada augustā notika zemestrīce.
Abu Meri kungs aktīvi darbojas savus sociālajos tīklos, taču arī tur nav informācijas par viņa Libānas saknēm. No vairākiem simtiem fotogrāfiju kopš 2015. gada es neesmu atradis nevienu fotogrāfiju, kas jebkādā veidā būtu saistīta ar Abu Meri kunga dzimteni.
Tajā pašā laikā Abu Meri kungs pirms dažām dienām ar viņam jau raksturīgo noslēpumainību paziņoja par sava brālēna nāvi. Paziņojumā teikts, ka viņa brālēns Libānā, kuram ir 31 gads, sportisks armijnieks, mēnesi cīnījies ar Covid-19 slimnīcā, nomiris.
Uzreiz jāsaka, ka ir diezgan dīvaini, ka pēc 28 gadu nodzīvošanas Latvijā Abu Meri kungs, runājot par savu brālēnu medijos, atcerējās viņu tikai pēc viņa nāves. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka faktiski vienīgais, ko Abu Meri kungs varēja pateikt par savu brālēnu, bija tas, ka viņa brālēns nomiris.
Ņemot vērā, ka brālēns bijis sportisks armijnieks, Abu Meri kungs nepiemin ne brālēna militāro pakāpi, ne karaspēku, kurā dienējis, ne sporta veidu, ar kuru nodarbojies. Abu Meri kungs nesaka, cik tuvi viņš un viņa brālēns bija. Viņš arī nerunā par to, kā viņa vecāki pārdzīvo šo nāvi. Mēs nezinām, vai brālēnam ir sava ģimene un bērni. Abu Meri kungs pat brālēna vārdu nepiemin.
Viss, kas mums jāzina par Abu Meri kunga, iespējams, nelaiķa brālēnu, ir tas, ka viņš nomira no koronavīrusa. Mums nav jāpiepilda galva ar nevajadzīgu informāciju par skumjām, ko nāve radīja ģimenei. Mums vienkārši jāatceras, ka koronavīruss ir nopietna slimība, no kuras jūs varat nomirt. Ja atceramies, ka koronavīruss ir bīstams, tad mirušā karavīra vārdam nav pilnīgi nekādas nozīmes.
Neesmu no tiem, kuri katru vakaru ar nepacietību gaida nākamo Alda Gobzema tiešraidi, vai tiem, kuri koronavīrusu uzskata par feiku. Bet, lasot šādas ziņas par noslēpumaina Latvijas politiķa noslēpumaino radinieka nāvi koronavīrusa dēļ, es sāku saprast, kāpēc cilvēku prātos parādās skepse par pandēmiju.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
