Iesaki rakstu: 
Ij ne saskaitīt, cik daudzi nobarojušies, ar dzīvi apmierināti purni pēdējos gados ir publiski klāstījuši, cik svarīgi visiem esot saprast, ka Latvija ir tieši „mūsu valsts”, cik slikti esot attiecībā uz mīļoto tēvuzemi lietot izteicienu „šī valsts” un cik galīgi nejauki esot mīlēt šo zemi, bet neieredzēt šo valsti. Šai sakarā pastāstīšu par šo „mūsu valsti” vienu mazu stāstiņu iz dzīves.
Tātad – iepazīstieties: mans agrīnās jaunības paziņa vārdā Artūrs Krastiņš, tuvāku draugu nez kāpēc saukāts par Līdaku, kaut nekādas ārējas līdzības nebija, - tāds trakoti lādzīgs, smaidīgs, neliela auguma puisis. Neko labi paziņas gan nebijām, un, kad viņš ar ģimeni pārcēlās uz citu Rīgas rajonu, labi ja reizi pa gadu uz ielas saskrējāmies un sasveicinājāmies.
Un tad pēkšņi kaut kādi paziņu paziņas garāmejot ieminējās – Artūriņš, redz, sēžot. Pēc visnotaļ nopietniem pantiem – ne tikai par nodokļu nemaksāšanu, bet arī par naudas atmazgāšanu. Jā, brīnumi gan, - apmēram tā padomāju un... nekavējoties aizmirsu.
Taču pagāja kāds gadiņš, un tā nu žurnālistiskā dzīve iegriezās, ka nejauši uzzināju – mans paziņa ir savā ziņā vienkārši izcilnieks: izrādījās, viņš bija pirmais un vienīgais Latvijā, kas dabūjis pilnīgi reālus atsēžamus gadus par nodokļu nemaksāšanu. Turklāt uzrēķins bijis nevis par miljoniem vai desmitiem miljonu, bet gan septiņdesmit tūkstošiem latu.
Nedaudz jokaini pat bezgala tiesiskās „mūsu valsts” apstākļiem, vai ne – atrast šitādu paraugatmazgātāju? Arī es tā padomāju – un drīz vien izrādījās, ka šis ir tikai pirmais no daudzajiem jokainumiem mana bijušā paziņas lietā.
Palasījos tiesas materiālus – un aši vien noskaidrojās, ka prokurors Artūriņam vispār prasījis nosacītu sodu. Droši vien savu prokurora loģika tur bija, jo lieta izskatījās drusku dīvaina, drusku juceklīga un drusku nesaprotama. Kaut kas par cirsmām un kokmateriāliem, kas jau tāpat nav nekāda visvienkāršākā un caurspīdīgākā joma, tad vēl diezgan strīdīgi VID aprēķini, un tā tālāk. Ar vārdu sakot, - kā nu paskatās.
Taču tiesnesis, kuram, izrādās, tieši tajā laikā notikusi kāda pamatīga personiska traģēdija, bija paskatījies pa savam, nospriedis, ka nav ko te dažādiem lecīgiem, strīdīgiem riebekļiem krāpt mīļo „mūsu valsti” – un iegriezis piecus pavisam īstus atsēžamus gadus.
Arī tas vēl nebūtu nekas, - maz ko tiesiskajā „mūsu valstī” sadara pirmās instances tiesas, bet pēc tam jau viss nokārtojas. Taču šoreiz tiesnesis izdomāja papildu atrakciju – apcietināt ļaundari jau tiesas zālē, un lai šis apelācijas tiesu pagaida cietumā.
Un tā arī notika – un nevienu pasaules prokuroru vai citu tiesībsargu neieinteresēja tāds sīkums, ka tiesnesis spriedumā pat nepacentās nomotivēt, kāpēc tieši būtu vajadzīga šī nekavējošā apcietināšana. Vajag – un viss.
Tā nu Artūriņš, pazaudējis šo to no ilūzijām par „mūsu valsti”, kurā taču ir jābūt taisnīgumam, iesēdās. Un, ja būtu prātīgs un samierinātos ar notikušo, visticamākais, atsēdētu divarpus gadiņus un par labu uzvedību tiktu pie pirmstermiņa atbrīvošanas.
Taču Artūriņš nebija prātīgs. Viņš laikam nespēja izmest no galvas saklausītās runas par „mūsu valsti” un sāka meklēt taisnību – sūdzēties par, viņaprāt, nelikumīgo apcietināšanu tiesas zālē, pārsūdzēt šo un to, pieprasīt jaunu nodokļu auditu un tā tālāk, un tā tālāk.
Meklēja, meklēja un jau pēc gadiņa saprata: viss velkas tik lēni, ka nekāda īpašā pirmstermiņa atbrīvošana viņam nespīd, - apelācijas instancē viņa lietu izskatīs tad, kad puse termiņa jau sen būs pagājusi.
Prātīgāks cilvēks būtu metis mieru – bet nē, Artūriņš izrādījās ietiepīgs vai arī joprojām nespēja aizmirst svētulīgo purnu runas par „mūsu valsti”. Viņš turpināja sūdzēties un pārsūdzēties, - bet bez kādiem taustāmiem rezultātiem, ja, protams, par tādiem neskaita bariņu Centrālcietumā itin viegli iegūstamu kaišu.
Tā pagāja otrais gadiņš, arī trešais, bet apelācijas tiesa kā nepienāca, tā nepienāca. Taču mazs brīnumiņš notika – advokāta nomaiņa, preses interese un tiesībsarga atzinums, ka šitais puisis tiesu kaut kā gaida nedaudz par ilgu, darīja savu, un Artūriņu līdz tiesai ņēma un izlaida.
Varētu domāt – re, kādas stāstam labas beigas. Tā, šķiet, sākumā domāja arī brīvlaistais Artūriņš – urā, urā, kaut ar grūtībām, „mūsu valstī” tiesiskums tomēr pa solītim vien uzvar, un tad jau viss būs labi.
Nekas nebija labi. Pirmām kārtām jau Artūriņš ar izbrīnu uzzināja, ka „mūsu valsts” viņa firmas līdzekļus gan iesaldējusi, taču, viņam godīgi atsēžot, turpinājusi uzrēķināt soda procentus un vēl kaut ko mistisku.
Pēc tam Artūriņš noskaidroja, ka izlaišana vēl nenozīmē, ka viņš varētu tikt pie šīs iesaldētās naudas, lai kaut ko varētu sākt darīt, - „mūsu valsts” firmas četrdesmit tūkstošiem latu kā bija uzlikusi ķepu, tā to tur arī atstāja.
Vēl vairāk – „mūsu valsts” arī parūpējās, lai Artūriņam būtu maksimāli grūti kaut kā nodrošināt sev iztiku. Trīsreizēja atrādīšanās policijā ik nedēļu, obligāta uzturēšanās pieraksta vietā pa nakti - tas automātiski nozīmēja, ka vesela virkne darbu – tostarp jebkāda peļņā došanās uz ārzemēm, uz ko viņš bija cerējis, - Artūriņam neglābjami iet secen.
To visu, protams, uz brīdi varētu paciest – jo apelācijas tiesa bija nozīmēta akurāt uz šodienu, 26. septembri, kad arī taisnība (nu, vismaz Artūriņa izpratnē) varētu triumfēt, VIDam varētu pieprasīt ņemt vērā neatkarīga audita rezultātu, viņu oficiāli attaisnotu, viņš tiktu pie firmas naudas un varētu sākt braukāt uz fūres vai darīt vēl kaut ko.
Un tā nu Artūriņš arī šorīt cerību pilns kātotu uz „mūsu valsts” taisnīgo tiesu, ja vien... ja vien viņa advokāte nebūtu noskaidrojusi, ka patiesībā lietas izskatīšana atkal ir uz nenoteiktu laiku atcelta – it kā tiesneša atvaļinājuma (!!!) dēļ. Lieki teikt, ka nekādu paziņojumu par to Artūriņš no „mūsu valsts” tā arī nebija saņēmis.
Ko tas nozīmē? Neko jau daudz, tikai to, ka vēl nezināmu laika periodu Artūriņš tā arī turpinās eksistēt – bez naudas, kas it kā ir viņa, bet tomēr nav aizsniedzama, bez reāla darba, bez kādas stabilitātes. Tik vien tā prieka, ka ārā no cietuma. Un kopš viņa iesēdināšanas jau pagājuši četri gadi ar astīti...
Es tiešām nezinu, vai Artūriņš tos nodokļus maksāja vai nemaksāja, izvairījās vai neizvairījās. Bet es zinu, ka cilvēkam jābūt aptaurētam, lai viņš pēc šādas gadiem ilgas ņirgāšanās un civilizētās spīdzināšanas – saistībā ar kuru pie atbildības nekad netiks saukts neviens atvaļinājumu kārojošs tiesnesis un neviens VID ierēdnis – šo valsti uzskatītu par „mūsu valsti”. Lai ko sludinātu nobarotie purni, kamēr šādas lietas notiks, tūkstošiem cilvēku šī būs un paliks „šī valsts”, un nekādi NAPi neatturēs viņus no promdošanās.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Šopavasar fonds negaidītā kārtā saņēmis vairākas sabiedrībā pazīstamu cilvēku grēksūdžu vēstules, kuru saturu šeit pārstāstīsim īsi un koncentrētā veidā, jo mūsdienās sāpinošu un dvēseles dzīles atkailinošu tekstu palagus, kādas savulaik uzrakstījuši, piemēram, Svētais Augustīns (“Grēksūdze”) vai Mišels Fuko (“Miesas grēksūdze’) – tik garus gabalus lasīt nevienam nav laika.
Valsts amatpersonas īpaši jau vēlēšanu laikā daudz runā par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, palīdzību uzņēmējiem, tiesiskumu un tā tālāk, un tā joprojām. Praksē gan mēdz būt citādāk, un valsts iestāžu vērsanās pret mani, manas ģimenes locekļiem un manis vadīto uzņēmumu liecina, ka realitāte var līdzināties absurda lugai.
Konkrētā piemērā – Balvos. 2022.gada oktobrī uz ceļa, kuru kā taisnāko vairāk nekā 30 gadus lieto mazdārziņu īpašnieki, bez brīdinājumiem tika nostiepta ķēde, kurā par laimi nelaimē ar salīdzinoši lēnu ātrumu (ap 15 km stundā) ietriecās motocikla vadītājs kurš guva nopietnas kakla traumas.
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
