Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ij ne saskaitīt, cik daudzi nobarojušies, ar dzīvi apmierināti purni pēdējos gados ir publiski klāstījuši, cik svarīgi visiem esot saprast, ka Latvija ir tieši „mūsu valsts”, cik slikti esot attiecībā uz mīļoto tēvuzemi lietot izteicienu „šī valsts” un cik galīgi nejauki esot mīlēt šo zemi, bet neieredzēt šo valsti. Šai sakarā pastāstīšu par šo „mūsu valsti” vienu mazu stāstiņu iz dzīves.

Tātad – iepazīstieties: mans agrīnās jaunības paziņa vārdā Artūrs Krastiņš, tuvāku draugu nez kāpēc saukāts par Līdaku, kaut nekādas ārējas līdzības nebija, - tāds trakoti lādzīgs, smaidīgs, neliela auguma puisis. Neko labi paziņas gan nebijām, un, kad viņš ar ģimeni pārcēlās uz citu Rīgas rajonu, labi ja reizi pa gadu uz ielas saskrējāmies un sasveicinājāmies.

Un tad pēkšņi kaut kādi paziņu paziņas garāmejot ieminējās – Artūriņš, redz, sēžot. Pēc visnotaļ nopietniem pantiem – ne tikai par nodokļu nemaksāšanu, bet arī par naudas atmazgāšanu. Jā, brīnumi gan, - apmēram tā padomāju un... nekavējoties aizmirsu.

Taču pagāja kāds gadiņš, un tā nu žurnālistiskā dzīve iegriezās, ka nejauši uzzināju – mans paziņa ir savā ziņā vienkārši izcilnieks: izrādījās, viņš bija pirmais un vienīgais Latvijā, kas dabūjis pilnīgi reālus atsēžamus gadus par nodokļu nemaksāšanu. Turklāt uzrēķins bijis nevis par miljoniem vai desmitiem miljonu, bet gan septiņdesmit tūkstošiem latu.

Nedaudz jokaini pat bezgala tiesiskās „mūsu valsts” apstākļiem, vai ne – atrast šitādu paraugatmazgātāju? Arī es tā padomāju – un drīz vien izrādījās, ka šis ir tikai pirmais no daudzajiem jokainumiem mana bijušā paziņas lietā.

Palasījos tiesas materiālus – un aši vien noskaidrojās, ka prokurors Artūriņam vispār prasījis nosacītu sodu. Droši vien savu prokurora loģika tur bija, jo lieta izskatījās drusku dīvaina, drusku juceklīga un drusku nesaprotama. Kaut kas par cirsmām un kokmateriāliem, kas jau tāpat nav nekāda visvienkāršākā un caurspīdīgākā joma, tad vēl diezgan strīdīgi VID aprēķini, un tā tālāk. Ar vārdu sakot, - kā nu paskatās.

Taču tiesnesis, kuram, izrādās, tieši tajā laikā notikusi kāda pamatīga personiska traģēdija, bija paskatījies pa savam, nospriedis, ka nav ko te dažādiem lecīgiem, strīdīgiem riebekļiem krāpt mīļo „mūsu valsti” – un iegriezis piecus pavisam īstus atsēžamus gadus.

Arī tas vēl nebūtu nekas, - maz ko tiesiskajā „mūsu valstī” sadara pirmās instances tiesas, bet pēc tam jau viss nokārtojas. Taču šoreiz tiesnesis izdomāja papildu atrakciju – apcietināt ļaundari jau tiesas zālē, un lai šis apelācijas tiesu pagaida cietumā.

Un tā arī notika – un nevienu pasaules prokuroru vai citu tiesībsargu neieinteresēja tāds sīkums, ka tiesnesis spriedumā pat nepacentās nomotivēt, kāpēc tieši būtu vajadzīga šī nekavējošā apcietināšana. Vajag – un viss.

Tā nu Artūriņš, pazaudējis šo to no ilūzijām par „mūsu valsti”, kurā taču ir jābūt taisnīgumam, iesēdās. Un, ja būtu prātīgs un samierinātos ar notikušo, visticamākais, atsēdētu divarpus gadiņus un par labu uzvedību tiktu pie pirmstermiņa atbrīvošanas.

Taču Artūriņš nebija prātīgs. Viņš laikam nespēja izmest no galvas saklausītās runas par „mūsu valsti” un sāka meklēt taisnību – sūdzēties par, viņaprāt, nelikumīgo apcietināšanu tiesas zālē, pārsūdzēt šo un to, pieprasīt jaunu nodokļu auditu un tā tālāk, un tā tālāk.

Meklēja, meklēja un jau pēc gadiņa saprata: viss velkas tik lēni, ka nekāda īpašā pirmstermiņa atbrīvošana viņam nespīd, - apelācijas instancē viņa lietu izskatīs tad, kad puse termiņa jau sen būs pagājusi.

Prātīgāks cilvēks būtu metis mieru – bet nē, Artūriņš izrādījās ietiepīgs vai arī joprojām nespēja aizmirst svētulīgo purnu runas par „mūsu valsti”. Viņš turpināja sūdzēties un pārsūdzēties, - bet bez kādiem taustāmiem rezultātiem, ja, protams, par tādiem neskaita bariņu Centrālcietumā itin viegli iegūstamu kaišu.

Tā pagāja otrais gadiņš, arī trešais, bet apelācijas tiesa kā nepienāca, tā nepienāca. Taču mazs brīnumiņš notika – advokāta nomaiņa, preses interese un tiesībsarga atzinums, ka šitais puisis tiesu kaut kā gaida nedaudz par ilgu, darīja savu, un Artūriņu līdz tiesai ņēma un izlaida.

Varētu domāt – re, kādas stāstam labas beigas. Tā, šķiet, sākumā domāja arī brīvlaistais Artūriņš – urā, urā, kaut ar grūtībām, „mūsu valstī” tiesiskums tomēr pa solītim vien uzvar, un tad jau viss būs labi.

Nekas nebija labi. Pirmām kārtām jau Artūriņš ar izbrīnu uzzināja, ka „mūsu valsts” viņa firmas līdzekļus gan iesaldējusi, taču, viņam godīgi atsēžot, turpinājusi uzrēķināt soda procentus un vēl kaut ko mistisku.

Pēc tam Artūriņš noskaidroja, ka izlaišana vēl nenozīmē, ka viņš varētu tikt pie šīs iesaldētās naudas, lai kaut ko varētu sākt darīt, - „mūsu valsts” firmas četrdesmit tūkstošiem latu kā bija uzlikusi ķepu, tā to tur arī atstāja.

Vēl vairāk – „mūsu valsts” arī parūpējās, lai Artūriņam būtu maksimāli grūti kaut kā nodrošināt sev iztiku. Trīsreizēja atrādīšanās policijā ik nedēļu, obligāta uzturēšanās pieraksta vietā pa nakti - tas automātiski nozīmēja, ka vesela virkne darbu – tostarp jebkāda peļņā došanās uz ārzemēm, uz ko viņš bija cerējis, - Artūriņam neglābjami iet secen.

To visu, protams, uz brīdi varētu paciest – jo apelācijas tiesa bija nozīmēta akurāt uz šodienu, 26. septembri, kad arī taisnība (nu, vismaz Artūriņa izpratnē) varētu triumfēt, VIDam varētu pieprasīt ņemt vērā neatkarīga audita rezultātu, viņu oficiāli attaisnotu, viņš tiktu pie firmas naudas un varētu sākt braukāt uz fūres vai darīt vēl kaut ko.

 Un tā nu Artūriņš arī šorīt cerību pilns kātotu uz „mūsu valsts” taisnīgo tiesu, ja vien... ja vien viņa advokāte nebūtu noskaidrojusi, ka patiesībā lietas izskatīšana atkal ir uz nenoteiktu laiku atcelta – it kā tiesneša atvaļinājuma (!!!) dēļ. Lieki teikt, ka nekādu paziņojumu par to Artūriņš no „mūsu valsts” tā arī nebija saņēmis.

Ko tas nozīmē? Neko jau daudz, tikai to, ka vēl nezināmu laika periodu Artūriņš tā arī turpinās eksistēt – bez naudas, kas it kā ir viņa, bet tomēr nav aizsniedzama, bez reāla darba, bez kādas stabilitātes. Tik vien tā prieka, ka ārā no cietuma. Un kopš viņa iesēdināšanas jau pagājuši četri gadi ar astīti...

Es tiešām nezinu, vai Artūriņš tos nodokļus maksāja vai nemaksāja, izvairījās vai neizvairījās. Bet es zinu, ka cilvēkam jābūt aptaurētam, lai viņš pēc šādas gadiem ilgas ņirgāšanās un civilizētās spīdzināšanas – saistībā ar kuru pie atbildības nekad netiks saukts neviens atvaļinājumu kārojošs tiesnesis un neviens VID ierēdnis – šo valsti uzskatītu par „mūsu valsti”. Lai ko sludinātu nobarotie purni, kamēr šādas lietas notiks, tūkstošiem cilvēku šī būs un paliks „šī valsts”, un nekādi NAPi neatturēs viņus no promdošanās.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Jāprasa atbildība no atbildīgām institūcijām

FotoKad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Lasīt visu...

21

Varakļānu novada domes deputāti aicina respektēt iedzīvotāju gribu un novērst sabiedrības šķelšanu

FotoVarakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Lasīt visu...

21

Vara baidās no patiesības un uztver to kā lielāku apdraudējumu nekā korupciju vai ārējos ienaidniekus

FotoLatvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati.  
Lasīt visu...

21

Kur pazuda "airBaltic" stratēģiskais investors?

FotoViens notikums, divi dažādi paziņojumi. AirBaltic paziņojums: Lufthansa grupa iegādājas mazākuma daļu airBalticLufthansa paziņojums: Lufthansa grupa stiprina tā sauktā "slapjā līzinga" partnerību ar airBaltic. Viens par mūža mīlestību, otrs par aprēķina attiecībām bez traucējošām saistībām.
Lasīt visu...

21

Aicinām pārbaudīt aizdomas par iespējamu varas izmantošanu, lai apklusinātu un/vai izrēķinātos ar Lato Lapsu

FotoLatvijas Žurnālistu savienība pauž satraukumu, bažas un aizdomas par to, ka Latvijas Žurnālistu savienības biedra Lato Lapsas aizturēšanu šī gada janvāra beigās un pret Lato Lapsu izvirzītās apsūdzības ir saistītas ar Lato Lapsas iegūtajiem rezultātiem pētnieciskajā žurnālistikā par vairāku Latvijas Republikas tiesību aizsardzības sistēmas struktūru amatpersonu īstenotajām nelikumībām un iespējamiem noziegumiem.
Lasīt visu...

21

„Lufthansa” labi saprot, ka Latvijas valdība ir uz ceļiem un gatava izpildīt visas seksa pozas

FotoAirBaltic situācija diemžēl ir sliktāka par plānoto. Lufthansai pārdoto akciju cena ir saskaņā ar kuluāros dzirdēto - pesimistisko stāstu. Ja 10% Lufthansa pērk par 14 miljoniem eiro, tad kompānijas kopējā vērtība ir tikai 140 miljoni. Tas ir pēc rekapitalizācijas, bet pirms - nevis nulle, bet mīnuss.
Lasīt visu...

12

Dievs, svētī "Ajax" līdzjūtējus! Pēc tam arī latviešus pieķer klāt...

FotoUz Amsterdamas Ajax līdzjutēju izdarībām Rīgas centrā var palūkoties arī no arodbiedrību vai pilsoniskās sabiedrības puses – proti, cik gan vienkārši ir sanākt kopā, vienoties par kaut ko vienu un to visu atklāti nodemonstrēt tā, lai ikviens saprastu, kas ar to domāts.
Lasīt visu...

18

Rinkēvičs ir “koalīcijas prezidents”, ne tautas prezidents, lai ko arī viņš necenstos stāstīt

FotoKonservatīvās platformas „Demos” radītājs Jāzeps Baško aicina Aināru Šleseru un Aleksandru Kiršteinu kaut ko beidzot darīt, lai “nabaga apmaldījušos cilvēku” Eviku Siliņu dabūtu “nost no amata”. Pilnībā piekrītot viņa paustajam apliecinājumam, varu tikai piebilst sekojošo.
Lasīt visu...

21

Mācieties no manis, kā vajag nopelnīt un atstrādāt vietu pie siles!

Foto"DeskTime" aplikācijas ieviešana Ekonomikas ministrijā ir izraisījusi asus komentārus, daudziem bažījoties, vai ar šīs datorprogrammas palīdzību tiešām var sasniegt ministrijas stratēģiskos mērķus. "DeskTime" noteikti nav rīks stratēģijas noteikšanai, un pēc tā ieviešanas nenotiks brīnumaina Latvijas atdzimšana. Taču, pareizi ieviests, tas var ļoti labi noderēt ierēdņu darba efektivizācijai un caurskatāmības uzlabošanai valsts pārvaldē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi