Iesaki rakstu: 
Ij ne saskaitīt, cik daudzi nobarojušies, ar dzīvi apmierināti purni pēdējos gados ir publiski klāstījuši, cik svarīgi visiem esot saprast, ka Latvija ir tieši „mūsu valsts”, cik slikti esot attiecībā uz mīļoto tēvuzemi lietot izteicienu „šī valsts” un cik galīgi nejauki esot mīlēt šo zemi, bet neieredzēt šo valsti. Šai sakarā pastāstīšu par šo „mūsu valsti” vienu mazu stāstiņu iz dzīves.
Tātad – iepazīstieties: mans agrīnās jaunības paziņa vārdā Artūrs Krastiņš, tuvāku draugu nez kāpēc saukāts par Līdaku, kaut nekādas ārējas līdzības nebija, - tāds trakoti lādzīgs, smaidīgs, neliela auguma puisis. Neko labi paziņas gan nebijām, un, kad viņš ar ģimeni pārcēlās uz citu Rīgas rajonu, labi ja reizi pa gadu uz ielas saskrējāmies un sasveicinājāmies.
Un tad pēkšņi kaut kādi paziņu paziņas garāmejot ieminējās – Artūriņš, redz, sēžot. Pēc visnotaļ nopietniem pantiem – ne tikai par nodokļu nemaksāšanu, bet arī par naudas atmazgāšanu. Jā, brīnumi gan, - apmēram tā padomāju un... nekavējoties aizmirsu.
Taču pagāja kāds gadiņš, un tā nu žurnālistiskā dzīve iegriezās, ka nejauši uzzināju – mans paziņa ir savā ziņā vienkārši izcilnieks: izrādījās, viņš bija pirmais un vienīgais Latvijā, kas dabūjis pilnīgi reālus atsēžamus gadus par nodokļu nemaksāšanu. Turklāt uzrēķins bijis nevis par miljoniem vai desmitiem miljonu, bet gan septiņdesmit tūkstošiem latu.
Nedaudz jokaini pat bezgala tiesiskās „mūsu valsts” apstākļiem, vai ne – atrast šitādu paraugatmazgātāju? Arī es tā padomāju – un drīz vien izrādījās, ka šis ir tikai pirmais no daudzajiem jokainumiem mana bijušā paziņas lietā.
Palasījos tiesas materiālus – un aši vien noskaidrojās, ka prokurors Artūriņam vispār prasījis nosacītu sodu. Droši vien savu prokurora loģika tur bija, jo lieta izskatījās drusku dīvaina, drusku juceklīga un drusku nesaprotama. Kaut kas par cirsmām un kokmateriāliem, kas jau tāpat nav nekāda visvienkāršākā un caurspīdīgākā joma, tad vēl diezgan strīdīgi VID aprēķini, un tā tālāk. Ar vārdu sakot, - kā nu paskatās.
Taču tiesnesis, kuram, izrādās, tieši tajā laikā notikusi kāda pamatīga personiska traģēdija, bija paskatījies pa savam, nospriedis, ka nav ko te dažādiem lecīgiem, strīdīgiem riebekļiem krāpt mīļo „mūsu valsti” – un iegriezis piecus pavisam īstus atsēžamus gadus.
Arī tas vēl nebūtu nekas, - maz ko tiesiskajā „mūsu valstī” sadara pirmās instances tiesas, bet pēc tam jau viss nokārtojas. Taču šoreiz tiesnesis izdomāja papildu atrakciju – apcietināt ļaundari jau tiesas zālē, un lai šis apelācijas tiesu pagaida cietumā.
Un tā arī notika – un nevienu pasaules prokuroru vai citu tiesībsargu neieinteresēja tāds sīkums, ka tiesnesis spriedumā pat nepacentās nomotivēt, kāpēc tieši būtu vajadzīga šī nekavējošā apcietināšana. Vajag – un viss.
Tā nu Artūriņš, pazaudējis šo to no ilūzijām par „mūsu valsti”, kurā taču ir jābūt taisnīgumam, iesēdās. Un, ja būtu prātīgs un samierinātos ar notikušo, visticamākais, atsēdētu divarpus gadiņus un par labu uzvedību tiktu pie pirmstermiņa atbrīvošanas.
Taču Artūriņš nebija prātīgs. Viņš laikam nespēja izmest no galvas saklausītās runas par „mūsu valsti” un sāka meklēt taisnību – sūdzēties par, viņaprāt, nelikumīgo apcietināšanu tiesas zālē, pārsūdzēt šo un to, pieprasīt jaunu nodokļu auditu un tā tālāk, un tā tālāk.
Meklēja, meklēja un jau pēc gadiņa saprata: viss velkas tik lēni, ka nekāda īpašā pirmstermiņa atbrīvošana viņam nespīd, - apelācijas instancē viņa lietu izskatīs tad, kad puse termiņa jau sen būs pagājusi.
Prātīgāks cilvēks būtu metis mieru – bet nē, Artūriņš izrādījās ietiepīgs vai arī joprojām nespēja aizmirst svētulīgo purnu runas par „mūsu valsti”. Viņš turpināja sūdzēties un pārsūdzēties, - bet bez kādiem taustāmiem rezultātiem, ja, protams, par tādiem neskaita bariņu Centrālcietumā itin viegli iegūstamu kaišu.
Tā pagāja otrais gadiņš, arī trešais, bet apelācijas tiesa kā nepienāca, tā nepienāca. Taču mazs brīnumiņš notika – advokāta nomaiņa, preses interese un tiesībsarga atzinums, ka šitais puisis tiesu kaut kā gaida nedaudz par ilgu, darīja savu, un Artūriņu līdz tiesai ņēma un izlaida.
Varētu domāt – re, kādas stāstam labas beigas. Tā, šķiet, sākumā domāja arī brīvlaistais Artūriņš – urā, urā, kaut ar grūtībām, „mūsu valstī” tiesiskums tomēr pa solītim vien uzvar, un tad jau viss būs labi.
Nekas nebija labi. Pirmām kārtām jau Artūriņš ar izbrīnu uzzināja, ka „mūsu valsts” viņa firmas līdzekļus gan iesaldējusi, taču, viņam godīgi atsēžot, turpinājusi uzrēķināt soda procentus un vēl kaut ko mistisku.
Pēc tam Artūriņš noskaidroja, ka izlaišana vēl nenozīmē, ka viņš varētu tikt pie šīs iesaldētās naudas, lai kaut ko varētu sākt darīt, - „mūsu valsts” firmas četrdesmit tūkstošiem latu kā bija uzlikusi ķepu, tā to tur arī atstāja.
Vēl vairāk – „mūsu valsts” arī parūpējās, lai Artūriņam būtu maksimāli grūti kaut kā nodrošināt sev iztiku. Trīsreizēja atrādīšanās policijā ik nedēļu, obligāta uzturēšanās pieraksta vietā pa nakti - tas automātiski nozīmēja, ka vesela virkne darbu – tostarp jebkāda peļņā došanās uz ārzemēm, uz ko viņš bija cerējis, - Artūriņam neglābjami iet secen.
To visu, protams, uz brīdi varētu paciest – jo apelācijas tiesa bija nozīmēta akurāt uz šodienu, 26. septembri, kad arī taisnība (nu, vismaz Artūriņa izpratnē) varētu triumfēt, VIDam varētu pieprasīt ņemt vērā neatkarīga audita rezultātu, viņu oficiāli attaisnotu, viņš tiktu pie firmas naudas un varētu sākt braukāt uz fūres vai darīt vēl kaut ko.
Un tā nu Artūriņš arī šorīt cerību pilns kātotu uz „mūsu valsts” taisnīgo tiesu, ja vien... ja vien viņa advokāte nebūtu noskaidrojusi, ka patiesībā lietas izskatīšana atkal ir uz nenoteiktu laiku atcelta – it kā tiesneša atvaļinājuma (!!!) dēļ. Lieki teikt, ka nekādu paziņojumu par to Artūriņš no „mūsu valsts” tā arī nebija saņēmis.
Ko tas nozīmē? Neko jau daudz, tikai to, ka vēl nezināmu laika periodu Artūriņš tā arī turpinās eksistēt – bez naudas, kas it kā ir viņa, bet tomēr nav aizsniedzama, bez reāla darba, bez kādas stabilitātes. Tik vien tā prieka, ka ārā no cietuma. Un kopš viņa iesēdināšanas jau pagājuši četri gadi ar astīti...
Es tiešām nezinu, vai Artūriņš tos nodokļus maksāja vai nemaksāja, izvairījās vai neizvairījās. Bet es zinu, ka cilvēkam jābūt aptaurētam, lai viņš pēc šādas gadiem ilgas ņirgāšanās un civilizētās spīdzināšanas – saistībā ar kuru pie atbildības nekad netiks saukts neviens atvaļinājumu kārojošs tiesnesis un neviens VID ierēdnis – šo valsti uzskatītu par „mūsu valsti”. Lai ko sludinātu nobarotie purni, kamēr šādas lietas notiks, tūkstošiem cilvēku šī būs un paliks „šī valsts”, un nekādi NAPi neatturēs viņus no promdošanās.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
