Par atbildību pašreizējā haosa un nebūšanu sakarā pasažieru vilcienu satiksmē
Aivars Strakšas24.01.2024.
Komentāri (41)
Iesaki rakstu: 
Tā kā 15 gadus nostrādāju VAS "Latvijas dzelzceļš" atbildīgā amatā, tad man ir gana daudz pieredzes attiecībā uz AS „Pasažieru vilciens” (PV) darbību un gribu nedaudz papildināt žurnālista pausto.
Vispirms jau problēmas ar dzelzceļa pasažieru infrastruktūras bēdīgo stāvokli slēpjas tās finansēšanas mehānismā. Proti, no valsts budžeta katru gadu tiek izdalīta noteikta summa pasažieru dotācijām, kuru sadala Satiksmes paspārnē esošā Autotransporta direkcija. Un tur viss ir kopā, gan autobusu, gan dzelzceļa pasažieru dotācijām paredzētā nauda. Tā kā daļa autobusu pārvadātāju ir privāti, tad lobijs un caur to arī spiediens uz direkcijas vadību ir visai nopietns. PV dabūja tikai pašu minimumu, un šī minimuma lielākā sastāvdaļa bija infrastruktūras maksa. PV vadība līdz ar to darīja visu iespējamo, lai infrastruktūras maksa būtu pēc iespējas zemāka, kas arī būtu normāli, ja nebūtu pāris „bet”.
Pirmais „bet” - infrastruktūras maksu nosaka no "Latvijas dzelzceļa" neatkarīga iestāde. Sākumā tas bija Sabiedrisko pakalpojumu regulators un tagad AS „Latrailnet”. Nosaka pēc apstiprinātas metodikas, pamatojoties uz izmaksu attiecināmības un pamatojuma principu. Tātad, piemēram, ja infrastruktūras īpašnieks („Latvijas dzelzceļš”) izremontē kādu staciju, tad rodas papildu izmaksas, izmaksas tiek iekļautas infrastruktūras maksā, un PV būtu jāsamaksā. Viss vienkārši, ja vien Autotransporta direkcija piešķirtu naudu. Taču naudas tam nav. Tāpēc PV valde bija pret jebkādiem remontiem attiecībā uz pasažieru infrastruktūru. Absurds, taču tā tas diemžēl notika.
Otrais „bet” - šķērssubsīdijas no ieņēmumiem par kravu pārvadājumiem uz pasažieru pārvadājumiem ir ar likumu aizliegtas. Līdz ar to peļņu no kravas pārvadājumiem nevar ieguldīt pasažieru pārvadājumu infrastruktūrā. Vienīgais veids, kā sakārtot dzelzceļa stacijas, nepaaugstinot izmaksas, bija un ir ES struktūrfondu finansējums ar minimālu līdzfinansējumu. Tātad politiskās gribas jautājums - piešķirt vai ne ES naudu - nāk no ministrijas puses. Kopš kāda 2016. gada šis jautājums tiek pa kārtām risināts, un kopā ar ES standarta peroniem tiek sakārtotas arī staciju ēkas.
Tātad pamatcēlonis visu sabiedrisko pasažieru pārvadājumu problēmām - un ne tikai dzelzceļa - ir aplamais finansēšanas modelis, kurš nerisina pasažieru mobilitātes jautājumus, bet aprobežojas tikai ar budžeta līdzekļu sadali starp pārvadātājiem. No otras puses, budžeta piešķirtie līdzekļi vienmēr ir bijuši stipri par mazu, lai nodrošinātu laikmetam atbilstošu pasažieru pārvadājumu kvalitāti. Nav bijis politiskās gribas sakārtot šos jautājumus. Citas prioritātes ir bijušas svarīgākas.
Ja lēmumu pieņemšanas procesi ir sadrumstaloti, turklāt iesaistīto personu kompetence samazinās, bet atbildība ilgstoši netiek prasīta, tad līdz haosam ir tikai daži soļi. Tāpēc haoss PV ir tikai loģisks iepriekš pieņemto lēmumu rezultāts, un atbildība jāprasa no Satiksmes ministrijas vadības, jo tikai viņu spēkos un kompetencē ir sakārtot pasažieru pārvadājumu finansējumu valstī un tikai viņi ir atbildīgi par PV Padomes locekļu izvēli. PV valdes kompetence vai nekompetence ir PV Padomes izvēle un arī atbildība. Pašreiz izveidotā valsts uzņēmumu padomju un valdes locekļu atlase caur HR kompānijām ir novedusi pie pilnīgas bezatbildības. Ja kas, tad vainīga kaut kāda mistiska kandidātu atlases komisija. Tāpēc nevajag brīnīties, ja faktiski visos valsts uzņēmumos vadības kompetence krītas.
Seko mums 
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
