Iesaki rakstu: 
Mūsu valsts “labvēļi” pagājušajā nedēļā kārtējo reizi pārliecinājās, ka mums komforts, veiksme un nauda ir daudz svarīgāki par pienākuma apziņu pret tiem cilvēkiem, kuri deva mums iespēju šo komfortu, veiksmi un naudu šodien izbaudīt.
Šī cieņas trūkuma izpausme ir nokritušie stendi, kurus Barikāžu muzejs uzstādīja Doma laukumā vienā no savām fotoizstāžu ietvaros un kurus neviens nevarēja pacelt no zemes. Kā daudziem ir zināms, pēc stendu nokrišanas zemē gandrīz veselu dienu neviens tos nepacēla, kamēr Rīgas dome un Barikāžu muzejs ilgi sprieda savā starpā, kā to labāk izdarīt.
No šī, manuprāt, ļoti simboliskā incidenta, var izdarīt šādus secinājumus:
- Mēs esam gatavi nedēļām ilgi apspriest, kāpēc Rīgas domes plakāta oranžais un melnais ornaments ir nodevība, taču nevaram savākt triju vīru pulku, lai paceltu no zemes mūsu brīvības un neatkarības simbolus.
- Mūsu sievām daudz svarīgāk ir papļāpāt ar draudzenēm par to, kā picu piegādātājiem vajadzētu flirtēt ar sievietēm, nevis piespiest savus vīrus vai dēlus iziet ārā un sakārtot tos pašus brīvības un neatkarības simbolus.
- Rīgas dome ir gatava sūtīt savu darbinieku uzlīmēt stāvvietas sodu ilgi, pirms atdzisis tavas mašīnas dzinējs, bet nav gatava sūtīt darbinieku, lai paceltu Latvijas tautai visdārgākos simbolus, kas nokrita pilsētas galvenā vēsturiskā orientiera teritorijā.
- Barikāžu muzejs naudas trūkuma, entuziasma vai abu dēļ gandrīz veselu dienu nespēja pacelt to, kam vispirms jau nemaz nevajadzēja nokrist. Kas ir sliktāks - naudas trūkums muzejā, kas simbolizē mūsu brīvību, vai entuziasma trūkums tā darbinieku vidū, spriediet paši.
- Goda rīdzinieks un Latvijas patriots Nils Ušakovs, viņa komanda, kā arī pseido "Rīgas kalpotāji" kārtējo reizi pierādīja, ka bez naudas nebūs gatavi ne pirkstu pakustināt.
- Tā kā stendi nekrita divas nedēļas pirms vēlēšanām un šobrīd ar to celšanu no zemes nav iespējams nopelnīt balsis, protams, neviens Gobzems, Šlesers, Dombrovskis vai Ģirģens negribēja sevi nomocīt ar tik garlaicīgu nodarbošanos kā cieņas izpausme pret savu dzimteni.
– Atsevišķi, protams, ir vērts atzīmēt Twitter patriotus, kam pietika patriotisku spēku, lai uzrakstītu tvītu par stendiem, bet ne, lai paceltu tos. Un arī visus garāmgājējus, kuri, ieraugot nokritušos stendus, padomāja “atkal kaut kādu sviestu valdība uztaisīja par manu naudu” un turpināja ceļu uz restorānu vai tirdzniecības centru.
Ņemot vērā, ka runa ir par tādām lietām kā mūsu valsts brīvība un barikādes, protams, ir vērts atcerēties gudros un dziļos vārdus, ko par šīm tēmām teikuši mūsu valsts spilgtākie patrioti.
“Egils Levits: 1991. gada barikādes bija mūsu nācijas valstsgribas pierādījums” – un šodien garām skrienoši suņi urinē uz šo pierādījumu kritušajiem simboliem, kamēr jūs, prezidenta kungs, varat to visu burtiski vērot no savas brīnišķīgās pils loga.
“Krišjānis Kariņš: pateicoties barikāžu aizstāvjiem, paši varam būt noteicēji savā valstī” – bet, kas tur notiek ar muzeju un izstādēm, jau nav tik svarīgi, jo galvenais bija, lai Kariņa kungs kļūtu par valsts un tās naudas noteicēju.
“Jānis Bordāns: 1991. gada barikādes pierāda to, ka latvieši ir drosmīgi un patriotiski.” – 30 gadus vēlāk atmaksāt drosmīgajiem latviešiem ar elementāru cieņu pret viņu patriotismu acīmredzot nav Bordāna kunga pienākums.
“Artis Pabriks: šajās dienās (barikāžu aizstāvju atceres dienas) varam tikai sapņot par tādu kopības sajūtu, kāda bija barikāžu laikā” – pilnīgi piekrītu ministram, jo tālāk par sapņiem kopība aizvadītajā nedēļā neaizgāja.
“Raivis Dzintars: šodienas nozīmīga cīņa par Latviju ir iedot jaunajai paaudzei izpratni, kāpēc cilvēki gāja uz barikādēm (..)” – cilvēki gāja uz barikādēm noteikti ne tāpēc, lai 30 gadus vēlāk skatītos uz savas cīņas kritušajiem simboliem, kurus pacelt no zemes nevarējāt ne jūs personīgi, Dzintara kungs, ne kāds jūsu it kā patriotiskās partijas biedrs.
Visiem tiem, kas tagad jautā, "kā gan prezidents varēja zināt par sabrukušajām stendiem?", gribu apliecināt, ka, ja par tām zināja parasts Pietiek lasītājs, tad vēl jo vairāk par tām zināja prezidents, premjerministrs un daudzi citi cilvēki un valsts iestādes. Ja vien viņus šādas lietas kaut nedaudz interesē.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
