Iesaki rakstu: 
Mūsu valsts “labvēļi” pagājušajā nedēļā kārtējo reizi pārliecinājās, ka mums komforts, veiksme un nauda ir daudz svarīgāki par pienākuma apziņu pret tiem cilvēkiem, kuri deva mums iespēju šo komfortu, veiksmi un naudu šodien izbaudīt.
Šī cieņas trūkuma izpausme ir nokritušie stendi, kurus Barikāžu muzejs uzstādīja Doma laukumā vienā no savām fotoizstāžu ietvaros un kurus neviens nevarēja pacelt no zemes. Kā daudziem ir zināms, pēc stendu nokrišanas zemē gandrīz veselu dienu neviens tos nepacēla, kamēr Rīgas dome un Barikāžu muzejs ilgi sprieda savā starpā, kā to labāk izdarīt.
No šī, manuprāt, ļoti simboliskā incidenta, var izdarīt šādus secinājumus:
- Mēs esam gatavi nedēļām ilgi apspriest, kāpēc Rīgas domes plakāta oranžais un melnais ornaments ir nodevība, taču nevaram savākt triju vīru pulku, lai paceltu no zemes mūsu brīvības un neatkarības simbolus.
- Mūsu sievām daudz svarīgāk ir papļāpāt ar draudzenēm par to, kā picu piegādātājiem vajadzētu flirtēt ar sievietēm, nevis piespiest savus vīrus vai dēlus iziet ārā un sakārtot tos pašus brīvības un neatkarības simbolus.
- Rīgas dome ir gatava sūtīt savu darbinieku uzlīmēt stāvvietas sodu ilgi, pirms atdzisis tavas mašīnas dzinējs, bet nav gatava sūtīt darbinieku, lai paceltu Latvijas tautai visdārgākos simbolus, kas nokrita pilsētas galvenā vēsturiskā orientiera teritorijā.
- Barikāžu muzejs naudas trūkuma, entuziasma vai abu dēļ gandrīz veselu dienu nespēja pacelt to, kam vispirms jau nemaz nevajadzēja nokrist. Kas ir sliktāks - naudas trūkums muzejā, kas simbolizē mūsu brīvību, vai entuziasma trūkums tā darbinieku vidū, spriediet paši.
- Goda rīdzinieks un Latvijas patriots Nils Ušakovs, viņa komanda, kā arī pseido "Rīgas kalpotāji" kārtējo reizi pierādīja, ka bez naudas nebūs gatavi ne pirkstu pakustināt.
- Tā kā stendi nekrita divas nedēļas pirms vēlēšanām un šobrīd ar to celšanu no zemes nav iespējams nopelnīt balsis, protams, neviens Gobzems, Šlesers, Dombrovskis vai Ģirģens negribēja sevi nomocīt ar tik garlaicīgu nodarbošanos kā cieņas izpausme pret savu dzimteni.
– Atsevišķi, protams, ir vērts atzīmēt Twitter patriotus, kam pietika patriotisku spēku, lai uzrakstītu tvītu par stendiem, bet ne, lai paceltu tos. Un arī visus garāmgājējus, kuri, ieraugot nokritušos stendus, padomāja “atkal kaut kādu sviestu valdība uztaisīja par manu naudu” un turpināja ceļu uz restorānu vai tirdzniecības centru.
Ņemot vērā, ka runa ir par tādām lietām kā mūsu valsts brīvība un barikādes, protams, ir vērts atcerēties gudros un dziļos vārdus, ko par šīm tēmām teikuši mūsu valsts spilgtākie patrioti.
“Egils Levits: 1991. gada barikādes bija mūsu nācijas valstsgribas pierādījums” – un šodien garām skrienoši suņi urinē uz šo pierādījumu kritušajiem simboliem, kamēr jūs, prezidenta kungs, varat to visu burtiski vērot no savas brīnišķīgās pils loga.
“Krišjānis Kariņš: pateicoties barikāžu aizstāvjiem, paši varam būt noteicēji savā valstī” – bet, kas tur notiek ar muzeju un izstādēm, jau nav tik svarīgi, jo galvenais bija, lai Kariņa kungs kļūtu par valsts un tās naudas noteicēju.
“Jānis Bordāns: 1991. gada barikādes pierāda to, ka latvieši ir drosmīgi un patriotiski.” – 30 gadus vēlāk atmaksāt drosmīgajiem latviešiem ar elementāru cieņu pret viņu patriotismu acīmredzot nav Bordāna kunga pienākums.
“Artis Pabriks: šajās dienās (barikāžu aizstāvju atceres dienas) varam tikai sapņot par tādu kopības sajūtu, kāda bija barikāžu laikā” – pilnīgi piekrītu ministram, jo tālāk par sapņiem kopība aizvadītajā nedēļā neaizgāja.
“Raivis Dzintars: šodienas nozīmīga cīņa par Latviju ir iedot jaunajai paaudzei izpratni, kāpēc cilvēki gāja uz barikādēm (..)” – cilvēki gāja uz barikādēm noteikti ne tāpēc, lai 30 gadus vēlāk skatītos uz savas cīņas kritušajiem simboliem, kurus pacelt no zemes nevarējāt ne jūs personīgi, Dzintara kungs, ne kāds jūsu it kā patriotiskās partijas biedrs.
Visiem tiem, kas tagad jautā, "kā gan prezidents varēja zināt par sabrukušajām stendiem?", gribu apliecināt, ka, ja par tām zināja parasts Pietiek lasītājs, tad vēl jo vairāk par tām zināja prezidents, premjerministrs un daudzi citi cilvēki un valsts iestādes. Ja vien viņus šādas lietas kaut nedaudz interesē.
Seko mums 
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Iedomājaties, ka oriģinālā 2011, gadā pasažieru plūsma Rail Baltica tika plānota 3,26 miljoni pasažieru (2040 gadā). Pēdējā 2024.gada CBA dokumentos atradīsiet 51 miljonu pasažieru (2056. gadā).
Rīgas rajona tiesa 14. februārī piemēroja apcietinājumu Aleksandram Gapoņenko, kurš jau iepriekš ir ticis sodīts par nacionālā naida kurināšanu. Vladimirs Žirinovskis reiz solīja Baltijas valstis pārvērst par Krievijas guberņām, Gapoņenko droši vien cerēja reiz kļūt par gubernatoru... Bet nu būs jāsēž cietumā, nevis gubernatora krēslā.
Pagājusi nedaudz vairāk nekā nedēļa, kopš animācijas filma "Straume" pārrakstījusi Latvijas kino vēsturi, saņemot "Oskaru" kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma. Kamēr filmas veidotāji turpina darbu pie nākamā projekta, tikmēr politikas veidotājiem arvien jādomā ne vien par plašāku atbalstu kino nozarei Latvijā, bet jāizmanto mirklis Latvijas tēla un Latvijas kā kino uzņemšanai draudzīgas valsts popularizēšanai.
Cienījamā Latvijas Republikas valdība! Ņemot vērā pašreizējo stāvokli valsts izglītības sistēmā, mēs, Rīgas Stradiņa universitātes studenti, lūdzam Jūs izskatīt mūsu priekšlikumus. Mēs ierosinām:
Visu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pastāvēšanas laiku tikai divi politiķi ir saņēmuši reālus sodus. 2007. gadā "Jūrmalgeitas" izmeklēšanas rezultātā Juris Hlevickis tika ieslodzīts uz pieciem gadiem, taču pilnu sodu viņš tā arī nenosēdēja. Pagājušajā gadā Ķekavas vicemērs tika notiesāts par izspiešanu un saņēma četrus gadus.
Demogrāfija mūsdienu pasaulē Latvijai ir svarīga problēma. Latvijas iedzīvotāji pārstāj dzemdēt bērnus, un valdībai vēl nav bijis laika skaidri formulēt šīs problēmas risināšanas iespējas. Tajā pašā laikā valsti pārpludina arābu imigranti. Šī situācija, protams, negatīvi ietekmē latviešu tautu.
