Iesaki rakstu: 
Vai jūs vēl atceraties laikus, kad toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, šķiet, pat no virtuves uz, piedodiet, tualeti pārvietojās ar apsardzi un mirgojošām bākugunīm, bet Lilitu Zatleri uz pārsimt metrus no mājās esošo Vidzemes tirgu pavadīja vesels eskorts?
Toreiz valsts galva bubināja, ka nemaz tik kukū neesot, bet neko, nabadziņš, vienkārši nespējot darīt – tādi, lūk, esot skarbās apsardzes noteikumi, ko viņš nespējot mainīt. Bija, protams, jokaini – kā valsti var vadīt cilvēks, kurš nespēj izkomandēt pat pats savu apsardzi, bet nu neko.
Valsts galvu no posteņa izsvilpa, un ātri vien izrādījās, ka, lai nu kāds prihvatizators un dažādi citādi nejaucenis būtu jaunais prezidents Andris Bērziņš, vienu nevar noliegt: viņš pateica, ka nevajag viņam nekādas sirēnas un bākugunis, - un tās arī vairs nav manītas. Tātad, kā izrādās, bija gan iespējams.
Un te nu jautājums – vai par nekādi nepārvaramo apsardzes vēlmi dežūrēt pie viņa vannas Zatlerkungs savulaik vienkārši prasti samelojās, vai arī pat nemēģināja to kaut kādā veidā pārvarēt, izmisīgi kārojot pēc visa iespējamā komforta, ko nu no valsts iespējams izsist?
Lai cik tas nešķistu dīvaini, viss tālāk sekojušais ir parādījis, ka patiesas acīmredzami ir abas atbildes. Jo ar faktiski visu, ko Zatlerkungs ir darījis pēc savas dīvainās prezidentūras īpaši dīvainajām beigām, viņš ir uzskatāmi apliecinājis sevi kā absolūtu bezgribas radību, kura stingri uz savu spēj pastāvēt tikai gadījumā, kad runa ir par personisko komfortu.
Koalīcija tāda vai šitāda – nu, kā būs, tā būs. Ministru kandidatūras – tāpat. Likumdošanas iniciatīvas – da nu viņas! Bet dzīvokli – gribu un viss! Gan tagad uzreiz, gan vēl labāku – vēlāk! Mašīnu – protams, un ne jau šādu tādu! Apsardzi, privātsekretāri – kāda runa! Portretu – protams, par 5000 latiem! Un vēl, vēl, vēl!...
Būtu tak cilvēks kaut saņēmies un pateicis – mīļie, nu uzkariet taču manu fotogrāfiju par cēneri smukā rāmītī, bet pārējie 4990 lati – bāreņiem vai kaut kam tādam. Nē, gribu, gribu, gribu, gribu, gribu – un ne mazāko spēju atteikties kaut jel no kā, kas „pienākas”.
Šajās dienās par Zatlerkungu nejauki paņirgājās Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs Augusts Brigmanis, ieminoties, kā eksprezidents varētu sākt atgūt savu autoritāti, atsakoties no privilēģijām – nolikt dzīvokļa atslēdziņas, tad vēl arī automašīnas atslēdziņas. Protams, viņš labi zināja, ka tā sauktās Reformu partijas vadītājs pat neiepīkstēsies. Un arī neiepīkstējās.
Varētu teikt - ir tiešām dīvaini, ka reformas un rīcību visā nopietnībā mēģina piedāvāt cilvēks, kuram nepietiek elementāras pilsoniskās drosmes atteikties pat no visstulbākajām un nejēdzīgākajām personiskajām greznībām uz valsts rēķina.
Bet vēl dīvaināk ir tas, ka Zatlerkungs pat nespēj saprast, cik svarīgi viņa politiskajai karjerai būtu vēl atlikušajam elektorātam parādīt, ka nevis sarkanie dīvāniņi un Audi metāliskā krāsa viņam ir svarīgākais, bet gan tautas vajadzības un vēlmes. Jo, ja neparādīs, kā to iesaka Brigmanis, politiskais gals tiešām neizbēgams.
Kā šo nespēju skaidrot? Patiesībā šķiet, ka Zatlerkungs šajā ziņā ir vienkārši neglābjams un nelabojams – un nav tur ne racionāla skaidrojuma, ne risinājuma. Kā to bērnības dienu dzejolīti par gribulīti izjusti aprakstīja Dzidra Rinkule-Zemzare:
Gribulītim acis zib,
Gribulītis daudz ko grib:
Kūkas grib! Lelli grib!!
Medu grib! Ledu grib!
Bet, ja mamma saka - Nē!
Gribulītis stabulē.
Mātei rūpes sirdi nomāc,
Kāpēc puisēns kļuvis tāds?
Nespēj grozīt viņa dabu
Nedz ar ļaunu, nedz ar labu.
Gribu! Gribu! - Augu dienu
Puisēns atkārto arvienu.
Mātei galva dūc un zvana -
Ak, tu lielā gribēšana!...
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
