Par „bezdarbnieka pabalstiem”: kas tas ir, un ko varētu ar to pasākt
Guntars Vītols09.07.2025.
Komentāri (26)
Iesaki rakstu: 
Gan Latvijā, gan rietumpasaulē „trūkst darbinieku”, tiek nepārtraukti runāts par, piemēram, pensionāru arvien lielāku iesaisti darba tirgū (tas arī notiek), tad ir skandalozi augulismi māmiņas ātrāk raut ārā no bērna kopšanas atvaļinājuma un tamlīdzīgi. Par to citreiz, bet ir tātad tāda lieta kā bezdarbieka pabalsti.
Kādreiz ekonomiskās recesijās bija daudz bezdarbnieku, šausminošākais bija Lielā Depresija ASV 100 gadus atpakaļ, un tad izdomāja, ka valstij ir jāiejaucas, jāveic intervences, un bezdarbnieka pabalsti ir viena no tēmām. Ja tevi atlaiž un grūti sameklēt nākamo darbu, tad, reku, naudiņa. Lai to visu finansētu, no algas tiek paņemti lielāki nodokļi, mazāk paliek uz rokas. Bezdarbnieka pabalstus finansē no VSAOI jeb sociālo iemaksu nodokļa.
Cik? Latvijā aptuveni 185 miljoni gadā, summas strauji aug katru gadu. Tas ir aptuveni tikpat, cik ienes 1% punkts no PVN 21%. Divdesmitā daļa no PVN ieņēmumiem. Bezdarbnieka pabalstus nemaksā no PVN ieņēmumiem, es tikai salīdzinu summas.
VSAOI ir 34%. Bezdarbnieka pabalstos aiziet 1% punkts no tiem 34%.
Jebkādi pabalsti ir iejaukšanās tirgus mehānismos, kropļojums, tam ir plaši zināmi deklarētie sociālie ieguvumi, bet ir arī mīnusi. Cilvēki ir mazāk motivēti atrasties oficiālās darba attiecībās, rezultātā valsts budžets saņem mazāk algu nodokļos (mazāk strādā un vairāk sēž uz pabalstiem).
Man nav nekādu iebildumu, ka cilvēki nestrādā no zvana līdz zvanam. Ja tu esi programmētājs un vari sev nepieciešamo nopelnīt, strādājot 5 stundas nedēļā, kāpēc lai tu strādādu 40? Nauda nav laime, tā ir nelaime tad, ja tev tās ir par maz. Valsts gan grib, lai tu rukātu līdz kapam un būtu nauda Briškena pāļiem.
Kas notiek pilnas nodarbinātības apstākļos? Tā „trūkst darbinieku” problēma. Strādā visi, kuri spēj, grib, ir darba devējam derīgas prasmes. Pilnas nodarbinātības apstākļos bezdarbnieka pabalsts vairāku mēnešu garumā daļai ir vienkārši motivācija atpūsties.
Es zinu cilvēkus, kuri tā arī dara. Daļu gada pastrādā, tad atpūšas. Nevis 1 atvaļinājuma mēnesi, bet, piemēram, 3, jo pirmajos bezdarba mēnešos pabalsts ir vērā ņemama daļa no algas. Nekā nosodāma te nav - dari, kā gribi! Ja ir devīga bezdarbnieka pabalstu sistēma, un mums tāda ir, kāpēc to neizmantot? Tu taču maksā VSAOI, tev ir pilnas tiesības izmantot tos benefitus, kurus tev piedāvā sistēma. Jā, pietēlojot, ka meklē darbu, kaut vari to atrast kaut rīt. Katram savs maciņš tuvāks, nu tad tēlo uz nebēdu.
Tas kurina arī ēnu ekonomiku. Alga aploksnē. Lai nezaudētu pabalstu, daļa iet un darba devējam saka - es tā kā būtu gatavs strādāt jau šodien, bet vēl kādu mēnesi bez līguma!
Šī lieta ir pētīta, tā arī ir, ka valsts intervence tirgū ar devīgu bezdarbnieka pabalstu sistēmu samazina oficiālo dalību darba tirgū. Valstij mazāk nodokļu.
Kā tas izskatās skaitļos? Tā arī izskatās. 2024. gadā bezdarbnieku pabalstu saņēmēju skaits pieaudzis par lekniem 7.6%. Tie nav tie, kas nestrādā vispār, tādi šo pabalstu nesaņem. Vienīgais segments, kur ilgstošāku nestrādāšanu var saprast, ir vecāki cilvēki. Tevi atlaiž, un būs grūtāk atrast darbu, var sanākt ilgi meklēt. Bet pārējie?
Nu un, kas no tā visa izriet, ko pasākt? Pirmais, ir skaļi jābrēc. Ko tas Vītols atkal mēģina te sastāstīt? Taisās atņemt mums pabalstus!
Nomierinies, var nedarīt neko. Tu maksā nodokļus, pēc tam tu tos pats paņem atpakaļ, katru gadu noformējot papildu „atvaļinājumu”. Tie, kas tā nedara, tie maksā nodokļus un apmaksā to atvaļinājumu citiem.
Var padomāt par to, ka, samazinot VSAOI darba ņēmēja pusē, attiecīgi pieaugs alga uz rokas, bet tad var piekoriģēt bezdarbnieka pabalstu sistēmu uz mazāk pievilcīgiem „atvaļinājumiem”, pie viena arī pasēdēšanai ēnu algas aploksnē. Vai, ja to VSAOI koriģē darba devēja pusē (DDSN), tad uzlabojas konkurētspēja. Var arī abus.
Jautājums ir par to, kāda ir valsts politika. Lai to veidotu, ir jāsaprot, kā tas pulkstentiņš strādā. To arī tad jums pastāstīju.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
