Iesaki rakstu: 
Noslēdzies Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) izsludinātais 540 000 eiro vērtais iepirkuma konkurss “Latvijas valsts tēla pētījuma, stratēģijas un rīcības plāna izstrāde”. Pagājušo nedēļu valdības sēdē tika izskatīts LIAA informatīvais ziņojums, kura laikā tika prezentēts šī plāna pilotprojekts – misija “Jūra 2030”.
Nav noslēpums, ka kovida aizsegā, izmantojot pašreizējo budžeta tēriņu ierobežojumu un kontroles mehānismu neesamību, notiek milzīga naudas šķērdēšana visās nozares. Ne tikai saistībā ar medicīnu un pandēmijas apkarošanu. Par to jau pagājušo nedēļu rakstīju komentārā “Kad suns ēd, viņa zupas bļodiņu labāk neaiztikt”.
No dažādiem rakursiem jau aprakstīti un izsmieti pērn izsludinātie desmit iepirkumi par “pētījumiem” Covid-19 seku mazināšanai. Par nepilnu pusmiljonu eiro katrs. Pilnīgi pa tukšo, jo nav dzirdēts, ka kāds politiķis, ierēdnis vai žurnālists kādreiz būtu atsaucies uz šajos “pētījumos” veiktajiem atklājumiem. Pieci miljoni eiro vējā. Pareizāk sakot, politiski pietuvināto piāristu, politbiznesmeņu un projektu rakstītāju/”pētnieku” kabatās.
Tas, ka pagaidām vēl nevienā augstskolā nav atvērta programma, kura sagatavotu tieši un nepārprotami - specialitātē “projektu rakstītājs”, no vienas puses, liecina par neapgūtajām iespējām, bet, no otras puses, par to, ka sabiedrība apzinās šo projektu/pētījumu bezjēdzīgo būtību un nedaudz kautrējas šīs labi apmaksātās prasmes saukt to īstajos vārdos. Tas gan netraucē tūkstošiem dažādu profesiju cilvēku pašmācības ceļā pārorientēties uz šo strauji augošo tautsaimniecības nozari.
Norādot uz šo LIAA iepirkumu, gribu uzsvērt, ka man nav nekas pretī tieši pret šo konkrēto “rīcības plāna izstrādi”. Uz kopējo “stratēģiju un rīcības plānu” fona šis nelielais (tikai nedaudz pāri pusmiljonam eiro) projektiņš ir tikai kārtējais piliens jūrā, un to šeit pieminu vienīgi kā stila ilustrāciju.
Lūk, izvilkums no šī “rīcības plāna” pilotprojekta “Jūra 2030” pieteikuma: “Ar misiju “Jūra 2030” Latvija starptautiski iestāsies par tīra ūdens pieejamību katram pasaules iedzīvotājam. Tā ir ziņa, ko vēlamies nodot pasaulei. To iespējams sasniegt, attīstot jaunu ekonomiku, kas atjauno dabisku tīra ūdens aprites sistēmu. Lai īstenotu tīra ūdens misiju, jaunā ekonomika un pārvaldes modelis tiks veidots lokāli - Baltijas jūras reģionā. Šāda pieeja palīdzēs radīt priekšnoteikumus un risinājumus, lai nodrošinātu...” un tā tālāk un tā joprojām... bla-bla-bla...
Jāsaka godīgi, vismaz skaisti uzrakstīts, kas birokrātu jaunvalodas pārsātinātajos dokumentos negadās nemaz tik bieži. Acīmredzot pie šī projekta strādājuši finanšu apguvēji ar smalku literāro gaumi. Parasti birokrātu valoda ir tik kokaina, samudžināta un nesaprotama, ka jābrīnās, kā tādus valodas homunkulus vispār var izveidot, jo tā taču dzīvē neviens pat nerunā.
Taču arī šajā gadījumā var runāt vienīgi par formu, jo par jēgu runāt nav iespējams. Nu, pamēģiniet nodot pasaulei ziņu, ka Latvija “starptautiski iestāsies par tīra ūdens pieejamību katram pasaules iedzīvotājam”. Kas tā vispār par ziņu? Varbūt Latvija varētu mēģināt “nodot pasaulei ziņu”, ka 2x2=4? Iestāšanās par vispārpieņemtu un pašsaprotamu lietu nevar būt ziņa pēc definīcijas, kaut projekta pieteicēji droši vien varētu iebilst, ka atgādināt par pareizām lietām nekad nav par biežu. Īpaši, ja par to maksā 540 000 eiro.
Šī projektu/pētījumu rakstīšanas kultūra un ar to saistītā ekonomiskā nozare iet ciešā sazobē ar vispārējām attīstības tendencēm arī citās dzīves jomās. Tai skaitā mākslā. Daudz šķēpu lauzts par Kristiāna Brektes bēdīgi slaveno sienas zīmējumu uz Rīgas 40. vidusskolas ugunsmūra. Viens otrs pat neslēpj sašutumu un neizpratni par šīm diskusijām: nu, cik var “ņemties ap to murāli”. Taču pārfrazēsim slavenāko Vladimira Majakovska dzejoli: ja ap kaut ko notiek “ņemšanās”, tātad kādam tas ir vajadzīgs. Acīmredzot “šis murālis” ir pietiekoši nozīmīgs jautājums ne tikai šaurām mākslinieku aprindām, bet arī plašākai publikai, jo iezīmē dziļākus sociālos procesus, kuri rada trauksmes sajūtu sabiedrībā.
Bijušais Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis intervijā žurnālam “Ir” par atsevišķām parādībām mūsdienu mākslā izsakās tieši: “Māksla kļuvusi bezatbildīga. Ir neticami daudz diletantu, kuri bezkaunīgi izmanto mākslas tirgus un kritikas iegriezto spararatu. Tiek uztaisīts pilnīgs mēsls, bet tas tiek pārgudri apstāstīts un apaudzēts konceptiem.”
Ja mēs šo Lancmaņa vērojumu paplašinām arī uz citām dzīves sfērām, tad redzam, ka tieši tas pats notiek arī ar šiem neticami daudzajiem “pētījumiem”. Dažādi tukšmuldētāji bezkaunīgi izmanto projektekonomikas un tagad arī kovidekonomikas iegriezto spararatu. Tiek sacerēts pilnīgs mēsls, bet tas tiek pārgudri apstāstīts un apaudzēts konceptiem. Nav ne mazākās jēgas nopietni uztvert vai analizēt šos pārgudros apstāstus un konceptus, jo to vienīgā jēga ir labi skanēt prezentācijās un būt par formālu pamatojumu finansējuma piešķiršanai. No saturiskā viedokļa tur nekā cita kā vien tukšas daiļmuldēšanas nav. Absolūti bezjēdzīgs labskanīgu vārdu un izteikumu sakopojums.
“Nu un,” ar bezkaunīgu pārākuma sajūtu tev sejā ierūks šo bezjēdzību sacerētāji. “Toties lieliski par tiem maksā.”
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Attēlā - ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (Nacionālā apvienība): tieši viņa paspārnē atrodas Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
