Iesaki rakstu: 
"Eiropā notiek karš, un man šķiet nepiedienīgi runāt par kaut kādām kompensācijām uzņēmumiem, kas agresora valstī nevar vairs tirgoties."
Šī ir tā retā reize, kad man patiešām druscīt trūkst vārdu, lai izteiktu riebumu pret "principiālajiem" tukšpauriem, kuru izjūtu kvintesence saistībā ar Krievijas pārtikas embargo un tā sekām saspiesta šajā te tviterī vakar izlasītajā atziņā.
Protams, ne tik senā cilvēces vēsturē ir bijusi arī, piemēram, tāda radība kā Marija Antuanete, kam tiek pierakstīts līksmais uzaicinājums parīziešiem, kuri palikuši bez maizes, uzēst vakardienas kūkas.
Bet Marija Antuanete bija - atkal atbilstoši leģendai - viena izlutināta, stulba kaza, kas no reālās dzīves ne nieka nezināja, jo bija uz to raudzījusies labākajā gadījumā pa apzeltītas karietes logu.
Toties mūsdienu "nepiedienīguma" nosodītāji, kā likums, pretendē uz vietu to "ekspertu" saimē, kuriem ne tikai citiem piemērojami ētikas kodeksi, bet arī zināšanas un pieredze ļaujot precīzi atšķirt labo no ļaunā un mācīt citiem pareizo dzīvi.
Varētu, protams, konkrētajai "nepiedienīguma" nosodītājai - sauksim viņu, teiksim, par Anitu Antuaneti - apjautāties: kurš gan bija tas, kurš tikai pirms dažām dienām nelabi vaimanāja saistībā ar savu maizes devēju kantori, kura āda bija cietusi gluži tāpat kā pašlaik uz Krievijas tirgu orientēto uzņēmumu bizness?
Kāpēc gan, lūdzu, šis kantoris nekavējoties metās lūgt atbalstu savam politiskajam jumtam? Kāpēc pats nebija prātīgi diversificējies? Kāpēc "neizvērtēja riskus", pirms cēlās cīņai ar baiso maksātnespējas administratoru mafiju? Vai tad nezināja, ka triumfējušā tiesiskuma valstī notiek labo un ļauno karš?
To visu varētu pajautāt mūsdienu Anitām Antuanetēm - bet kāda jēga? Viņu "Mao citātu grāmatiņā" šādi jautājumi nav ierakstīti - un līdz ar to nav arī atbilžu.
Visiem šiem moralizētājiem, kuri pašlaik ir tik gudri pārmest muļķiem, kas, lūk, tik riskanti un glupi eksportējuši uz Krieviju, ir viena kopīga iezīme: viņi ir tie, kuri padomju laikā divas reizes mēnesī drūzmējās pie kases lodziņa, un nekas viņos neatkarīgi no paaudzes un laikiem nav mainījies arī tagad.
Šie gudrie kritizētāji un pamācītāji paši savā mūžā nav radījuši nevienu darbavietu, nav bijuši atbildīgi ne par vienu savu darbinieku, nekad mūžā nav pat pamēģinājuši kādam pārdot kaut ko pašu rokām tirgum radītu, par kaut kādu eksportu nemaz nerunājot.
Toties jo gatavāki viņi ir mācīt dzīvot citus. Un lieki teikt, ka, raugoties no apzeltītās štampu karietes, kurā viņi vizinās pa dzīvi, viņiem ir dziļi nospļauties uz visu to cilvēku ķēdīti, kas stāv aiz katra "stulbā uzņēmuma".
Tranzītnieki? Muļķi, varēja taču diversificēties! Pārvadātāji? Alkatības upuri - varēja vadāt kaut ko citu kaut kur citur! Piensaimnieki? Muļķi! Piena ražotāji? Protams, muļķi, varēja taču laikus atteikties no pienvedēja, kas pienu veda riskus nediversificējušam uzņēmumam! Nekādu atbalstu šitādiem uz mūsu rēķina!...
Varbūt būsiet pamanījuši: neviens vērā ņemams uzņēmējs, lai cik diversificējies arī būtu un lai cik maz atkarīgs no Krievijas tirgus, pašlaik nemetas kritizēt no embargo cietušos diversifikācijas smalkumus nesaprotošos "muļķus". Atšķirībā no bļaurīgajām Anitām Antuanetēm, kurām vienmēr būs garantēta vakardienas kūka, viņi zina, kas patiesībā ir reālā dzīve.
Seko mums 
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
