Iesaki rakstu: 
Ja bērns uzzina, ka manta, ko līdz šim. uzskatījis par savu, patiesībā ir zagta, kādam varmācīgi atņemta vai nolaupīta, viņa pienākums, pieaugušam kļūstot, būtu uzmeklēt mantas īpašnieku, atvainoties un, neizvirzot nekādus noteikumus, mantu bez ierunām atdot. Šodien Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pases īpašniekiem toņu priekšteču izdarītā nozieguma – mūsu valsts brīvības nolaupīšanas – upuris nav tālu jāmeklē.
Tā ir zeme, kurā pēc uzvaras Lielajā tēvijas (ne jau mūsu!) karā viņu senči nelikumīgi ieceļoja un ērti iekārtojās nogalināto, uz Krievijas cietumiem, ogļraktuvēm, Sibīriju aizvesto un no otrreizējas okupācijas pāri jūrām aizbēgušo ģimeņu mājokļos. Tā ir zeme, pa kuru viņi staigā.
Klusums! Nedzirdam ne atvainošanos, ne nožēlošanu, neredzam ne mazāko vēlēšanos no noziedzīgi iegūtā atteikties. Tāpat kā agrāk 9. maijā tiek nestas puķes pie "atbrīvotāju" pieminekļiem, uzmesta lūpa par aizliegumu publiskās vietās apkarināties ar uzvarētājvalsts (taču!) rekvizītiem un cerīgi nogaidoši vērsti skati uz austrumiem. Vai viņi tiešām tic, ka Latvija savu brīvi arī otrreiz bez pretošanās atdos, ka par savu tik sūri grūti atgūto neatkarību necīnīsies?!
Vai varbūt viņos gruzd cerība, ka Latvijā nomainīsies sabiedriskā iekārta, nāks pie varas politiskie spēki, kas "netaisnībai" darīs galu? Nomainīsies valdība, viņu kā uzvarētājvalsts pārstāvju privilēģijas tiks atjaunotas?
Un te nonākam pie jautājuma, kuru būs grūti apiet mūsdienu problēmas analizējošiem publicistiem, vēsturniekiem un "runājošiem" politiķiem: vai tie puiši, kas 9. maijā pie Okupācijas pieminekļa Pārdaugavā aizgāja ar Ukrainas karogiem, bija disidenti vai brīvības cīnītāji? Zaimoti, norieti, grūstīti viņi vairākas stundas nostāvēja un neatkāpās. Desmitiem un simtiem ukraiņu tajā pašā laikā ar šiem karogiem izgāja pretī krievu tankiem tur uz dienvidu pusi (ne)tālu no mums. Ar ko šie drosminieki atšķiras no tiem cīnītājiem, kas brīvību aizstāv ierakumos?
Mūsu Gunāru Astru daži publikāciju autori nodēvējuši par disidentu. Šāds formulējums pat ielavījies Latvijas vēstures mācību grāmatā vidusskolām un Rīgas vēsturisko vietu ceļvedī. Aiz nezināšanas, nesapratnes vai neiedziļināšanās jēdzienu būtībā? Gribētos ticēt, ka ne aiz ļaunprātības. Kam gan varētu būt izdevīgi pielīdzināt brīvības cīnītājus disidentiem, sajaukt divas tik atšķirīgas lietas?
Mācītājs Guntis Kalme latviešu brīvības cīņas periodizējis šādi: 1918.- 1920. gads - grūtos, 1940.-1956. - ārkārtīgi grūtos un līdz valstiskās neatkarības atjaunošanai - neiespējamos apstākļos. Ne vārda par disidentismu.
Ari Gunārs Astra, dzejnieki Voldemārs Zariņš un Gunārs Freimanis, latviešu leģionāri, vēlākie nacionālie partizāni Ēvalds Pakulis, Ernests Laumanis un daudzi citi Mordovijas lēģeros ieslodzītie aizgriezās, ja kāds no krievu disidentiem mēģināja aicināt viņus pievienoties savai "cīņai" par PSRS politiskās iekārtas demokratizēšanu. Visasāk tādās reizēs aicinātājus pasūtīja Agris Šēfers: "Ejiet d... ar savām uzbāšanām! Aizvāciet savu armiju kopā ar vienalga kādu manā zemē ievazāto iekārtu uz savu Moskoviju un tad plēsieties savā starpā, kamēr nelabi paliek!" (Patiesībā viņš teica stipri rupjāk, bet to, ja vēlaties un ausis iztur, pajautājiet viņam pašam.)
Ukraiņu karošana ierakumos un nevardarbīgā pretošanās kustība Krievijas iekarotajos apgabalos savā dziļākā jēgā ne vien sasaucas, bet arī vienojas ar to cīņu, ko uzsākuši puiši ar Ukrainas karogiem pie okupācijas pieminekļa un tie Saeimas deputāti, Rīgas domes locekļi un politiķi, kuri neatkāpjas no prasības šo brīvo valsti par atkal nebrīvu padarīt aicinošo monumentālo veidojumu demontēt Tādi paši brīvības cīnītāji, kādi bijām mēs jaunībā. Mēs savu, kaut ilgi nācās gaidīt, tomēr panācām. Nav šaubu, ka panāksiet arī jūs! Varbūt pat ātrāk.
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
