Par dažiem, mazāk zināmiem, bet ne mazāk svarīgiem Stambulas konvencijas aspektiem un eiropeiskām vērtībām

Juridiskais statuss: Eiropas padomes līgums. Tātad konvencija ir starptautisks dokuments, kurš attiecas uz tām EP dalībvalstīm, kuras šo līgumu parakstījušas un ratificējušas.

Citas valstis, kas to nav ratificējušas, tas neskar.

Nedaudz vēstures: Stambulas konvenciju pieņēma 2011.gada 11.maijā pēc EP Ministru komitejas lēmuma, kas ieteica to atbalstīt EP, bez balsošanas. Tātad tas ir dokuments, ko pati EP pieņēmusi direktīvā veidā, par to nebalsojot. 2016.gadā Konvenciju bija parakstījusi (ne ratificējusi) 41 pasaules valsts.

Līdz 2019.gada beigām Konvenciju nebija ratificējušas Lielbritānija, Bulgārija, Čehija, Ungārija, Lietuva, Slovākija.

Latvijas Republikas vārdā to parakstīja labklājības ministrs J.Reirs 2016.gadā.

2023.gadā ES parlaments pieņēma rezolūciju, ar ko konvenciju atbalstīja un aicināja dalībvalstis to ratificēt (lūgums nejaukt ES - Eiropas Savienību ar Eiropas padomi - EP). Toreiz pret konvencijas ratifikāciju Saeimā tika savāktas aptuveni 13 000 Latvijas balstiesīgo pilsoņu balsis. Saeima, ko tolaik vadīja E.Smiltēns, šos iebildumus nodeva Ārlietu komisijai izskatīšanai. Ja nemaldos, tur arī šie priekšlikumi iestrēga.

Līdz šim brīdim Konvenciju nav ratificējušas tādas valstis kā Lietuva, Čehija, Armēnija, Azerbaidžāna, Bulgārija, Ungārija, Slovākija, un vienīgā valsts, kura denonsēja konvenciju (atcēla ratifikāciju), ir Turcija.

2023.gadā Latvijas Saeimai konvenciju ratifikācijai iesniedza ZZS deputāts, labklājības ministrs U.Augulis.

Kas ir pati Konvencija? Kāpēc par to tik liels troksnis, ieskaitot piketus. Manā skatījumā Konvencija pašos pamatos ir nepilnīga, ar būtiskiem trūkumiem: Konvenciju caurauž ideja, ka jānovērš vardarbība pret sievietēm visos veidos, bet tikpat kā nekas nav teikts par vardarbību pret vīriešiem (arī ģimenē), kas šodien izplatās arvien straujāk, par vardarbību pret bērniem, kā arī par bērnu savstarpējo vardarbību. It kā sievietes būtu vienīgie sabiedrības locekļi, pret ko vērsta līdzcilvēku vardarbība.

Šķiet, ka izeju no situācijas piedāvāja virkne deputātu, kā alternatīvu iesniedzot savu deklarācijas variantu pret vardarbību. Tā ietver daudz plašāku skaidrojumu un aptver dažādus dzimumus, kas visi jāaizsargā no vardarbības, ne tikai sievietes.

Tajā pat laikā atsevišķas Latvijā izvietotās ārvalstu vēstniecības paspēja iesniegt vienotu redzējumu par Stambulas konvenciju, kas adresēta Parlamenta deputātiem, kurā aicināts konvenciju atbalstīt. Arguments: eiropeiskas vērtības. Par šīm eiropeiskajām vērtībām nedaudz vēlāk.

Jāatzīmē, ka šāda vēstule pati par sevi ir visai dīvaina no ārvalstu pārstāvju puses un to var traktēt, kā iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Diemžēl ES tā ir plaši izplatīta prakse: kritizēt citas valstis par to, ka tās nedzīvo kā ES… Tas ir gan diplomātiski muļķīgi, gan politiski kaitīgi, jo automātiski noskaņo kritizētās valstis pret ES. Tātad veicina ne dialogu un sadarbību, bet gan naidīgu savstarpējo attieksmi.

Citu tautu paradumu, vērtību, dzīves veida necieņa nekādi nav uzskatāma par eiropeiskām vērtībām, drīzāk tā ir klaja necieņa pret citām tautām un to individuālām vērtībām.

ES pamatvērtības ietvertas Lisabonas līgumā, ne šim līgumam pretī stāvošiem vai divdomīgi izteiktiem atsevišķiem normatīvajiem aktiem, ko nezināšanas, nemākulības vai kādu ārvalstu spēku lobēšanas rezultātā pieņēmušas EP un ES institūcijas. Ja Konvencija ir nepilnīga (un tāda tā acīm redzot ir), tad liela daļa atbildības par to jāuzņemas Latvijas politiķiem un augstākajiem varas ierēdņiem, kuri Konvencijas pieņemšanas laikā nespēja, nemācēja, bet varbūt negribēja lēmējiem iesniegt savu redzējumu, kas vairāk atbilstu Latvijas valstiskām interesēm.

Lisabonas līguma pamatprotokolā par ES 6.panta 2.punktu ES nepārprotami paziņo, ka ar šo pievienojas EP Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, kurā skaidri teikts, ka ikvienam ir tiesības... (tālāk tiesību uzskaitījums). Tātad vēlreiz: saskaņā ar šo tiesību normatīvo aktu tiesības ir ne tikai sievietēm, bet ikvienam sabiedrības loceklim. Šķiet, ka līdz ar šo viss, kas attiecas uz cilvēku tiesībām, tā kā būtu skaidri pateikts. Līdz ar to nav nekādas vajadzības pēc kādas papildu atsevišķas “sieviešu aizsardzības” konvencijas.

Tās sievietes, kuras pulcējās piketā pie Saeimas, laikam to nezina, tāpēc ar uzkrāsotiem zilumiem uz acīm stāvēja un skaļi brēca… kā redz… viņas vīrieši fiziski ietekmē... Diemžēl šīs piketētājas acīm redzot nezina, ka Konvencijā paredzēti atsevišķi panti, kas paredz novērst arī psiholoģisko vardarbību, ko bieži un vispirms izmanto tieši sievietes pret vīriešiem un arī pret bērniem. Konvencija iestājas par dzimumlīdztiesību de iure un de facto, ko piketētājas “aizmirsa” pieminēt, pretējā gadījumā piketā tiktu aicināti piedalīties arī vīrieši un bērni, kurus dažāda veida diskriminācija no sieviešu puses skar ne mazāk.

Skaidrs, ka dzimumdiskriminācija ģimenēs var pastāvēt savstarpēji, no abu dzimumu puses. Šeit nepieciešami dziļāki sociologiskie pētījumi, kādi ir dzimumdiskriminācijas patiesie cēloņi. Nebūs pārsteigums, ja izrādīsies, ka bieži pašas sievietes ir līdzvainīgas šādas situācijas izveidē, uzvedoties agresīvi, necienīgi, pazemojot vīriešus, bērnus, dažreiz pat tos fiziski ietekmējot. Tas pats var notikt arī no vīriešu puses. Ja sieviešu dzimumdiskriminācija ģimenēs ir patiesi tik plaši izplatīta, kā to pasniedz Latvijas masu mediji un sievietes-bļāvējas no dažādām par valsts naudu eksistējošām NVO ar dažiem desmitiem savu štata biedru, tad, pirms celt nacionālā mēroga traci, būtu ieteicams iepazīties ar reālo situāciju.

Par lietas juridisko pusi: patiesi nezinu, ko domāja tiesībsardze Palkova, paziņojot ka Latvijas parlamenta lēmumam par Konvencijas denonsēšanu nav tiesisku seku (citēju pēc masu mediju teiktā). Te laikam būtu vietā atgādināt cien. Palkovai, ka Konvencijas 80. pants tieši paredz konvenciju parakstījušo valstu tiesības šo līgumu denonsēt.

Turklāt jāatceras, ka neviens starptautisks līgums nestāv augstāk par nacionālās valsts Parlamenta lēmumiem, ja vien pats Parlaments ārvalstu tiesību aktiem šādu imunitāti nav devis, kas faktiski nozīmētu automātisku atteikšanos no valsts daļējas vai pilnīgas suverenitātes.

Jāatgādina, ka atteikšanās no suverenitātes automātiski pārkāpj Latvijas Satversmes Preambulā teikto, ka Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti… un I daļas 1. pantā teikto, ka “Latvija ir neatkarīga... republika”.

Ja jau reiz Latvijas sievietes ir tās aktīvākās piketu organizētājas par savām it kā masveidā pārkāptām tiesībām, tad te vietā būtu jautājums: ja netiks denonsēta Stambulas konvencija, kad tiks pieņemtas citas, ne mazāk sabiedrībai svarīgas konvencijas, kā:

1.Par vīriešu aizsardzību un cīņu pret viņu diskrimināciju,

2.Par bērnu aizsardzību pret diskrimināciju,

3.Par mājdzīvnieku aizsardzību, utt.

Cilvēku sabiedrība nesastāv tikai no sievietēm. Stambulas konvencija (lai arī ļoti kautrīgi) paredz visu sabiedrības locekļu diskriminācijas ierobežošanu. Diemžēl par to skaļās piketētājas klusēja, mākslīgi izceļot tikai sieviešu tiesības, vienlaikus aizmirstot par pārējo sabiedrības locekļu tiesībām.

Un tas apstākļos, kad Latvijas valsts pārvaldē lielākā daļa strādājošo ir sievietes.

Jāatzīmē, ka no valsts un sabiedrības interešu viedokļa nav svarīgi: kāda dzimuma cilvēks pilda noteiktus pienākumus, cik svarīgi, lai šos pienākumus pildītu kompetentākais, zinošākais cilvēks - vienalga, vīrietis vai sieviete.

Nevar neradīt izbrīnu eksprezidentes skaļais paziņojums, ka Stambulas konvencija ietverot eiropeiskas vērtības un, ja kāds ir pret konvenciju, tad tas ir krievu pasaules atbalstītājs.

Par eiropeiskām vērtībām jau šeit nedaudz augstāk tika paskaidrots. Kas attiecas uz to, ka tie, kas ir pret Dieva radīto kārtību cilvēkus dalīt vīriešos un sievietēs, esot Kremļa piekritēji, tad automātiski no tā izriet, ka ASV prezidents D.Tramps ir Kremļa piekritējs un, protams, arī pats Dievs ir kremlists.

Visiem eksprezidentiem un ne tikai viņiem vien der atcerēties, ka pirmā vietā ir valsts un tautas intereses, ne kādu ārvalstu spēku vai “ārvalstu gudro padomu devēju” intereses. Sabalansēt Latvijas valsts un dažādu starptautisko spēku intereses - tas jau ir politiķu darbs un pienākums. Ja viņi to nemāk, tātad trūkst zināšanu un, iespējams, arī gribas. Demokrātijas būtība slēpjas ne vienādībā, bet gan daudzpusībā, kas balstīta uz tiesiskiem pamatiem.

Vēl kāda mazāk zināma, bet ne mazāk strīdīga daļa ir konvencijā ietverta norma (Konvencijas 60.pants), kura nosaka, ka Konvenciju pieņēmušās dalībvalstis sniedz patvērumu tām personām, kuras savā dzimtenē cietušas no dzimumdiskriminācijas.

Ir grūti saprast, kāpēc vispār šāds pants ietverts konvencijā, jo lielākajā daļā pasaules valstu dzimumnoziegumi tiek vieglāk vai smagāk sodīti (diemžēl atkal tikai tie, kas veikti pret sievietēm).

Ja ES Parlaments rekomendējis šo konvenciju pieņemt ES dalībvalstīm, tad de facto liela daļa musulmaņu pasaules sieviešu var lūgt patvērumu ES valstīs, jo musulmanismā tiek praktizēta daudzsievība, un no kristīgās pasaules viedokļa tā tad būs dzimumdiskriminācija un vajāšana.

Patiesībā Konvencijā ir ļoti daudz dažādu juridisku un morālu pretrunu, kas neatbilst daudzu Eiropas valstu un tautu dzīves veidam un tradīcijām. Tas, ka Konvenciju atbalstīja ES Parlaments, - par to atbildība jāprasa arī no Latvijas Eiropas parlamenta deputātiem.

Nevajadzētu mēģināt ES un Latvijai uztiept kārtējo PSRS sistēmu, kur katra valsts (republika) konstitucionāli skaitījās kā neatkarīgs subjekts, bet praksē tas tika gandrīz pilnībā ignorēts. Ar ko beidzās PSRS pastāvēšana, liekas, nevienam nav jāatgādina, -  viens no sabrukuma iemesliem bija likumdošanas ignorēšana praksē, tātad likumos paredzēto demokrātisko principu pārkāpums.

Lai vai kā, šādas konvencijas ļoti labi tīši vai netīši saskan ar Dž. Sorosa aizstāvētās “Atvērtās sabiedrības” grāmatā rakstīto.

Kā jau minēju, patlaban situācija nav tāda, lai nodarbotos ar šādiem mazsvarīgiem dokumentiem, tomēr, ja arī Parlaments izlems ar to nodarboties, tad ir acīmredzams, ka Konvencija jāpārstrādā un jāpielāgo reālai situācijai un stāvoklim Latvijā, ne akli jāpieņem.

Te laikam pareizi būtu aicināt Latvijas valsts politikas veidotājus reiz sākt domāt un aizstāvēt Latvijas valsts un tautas intereses, ne dažādo ārvalstu “gudro” intereses… Jāatceras, ka tirgus ekonomikā, lai arī tādā pseidobrīvā tirgus ekonomikā, kāda ir Latvijā, pastāv zināma konkurence starptautiskā līmenī un Latvijas varai, kā pareizi norādīja valsts prezidents Rinkēvičs, jāmāk konkurēt ar citām valstīm un firmām, nevis akli pieņemt visu, ko saka kaut kādi ārvalstu vai starptautiskie padomu devēji, kas bieži vien pārstāv ārvalstu un to firmu intereses.

Novērtē šo rakstu: