Iesaki rakstu: 
Advokāts Egons Rusanovs ir dedzīgs Krievijas pakalpiņš. Padomju tiesneša Ulda Krastiņa lietā viņš izgaismojies kā padomju okupācijas režīma kolaborantu aizstāvis. Aplūkosim, kā Rusanovs joprojām cītīgi strādā savu patieso saimnieku interesēs.
Padomju gados Rusanovs karjeru sāka kā prokurors, taču lojalitāti okupācijas režīmam apliecināja, vēl students būdams. “Stūra māja” viņu ievēroja un novērtēja, un Rusanova gaitām seko visu viņa karjeru.
Pēc PSRS sabrukuma, kā jau liela daļa prokuru/izmeklētāju, viņš kļūst par advokātu un kopā ar spilgtu kolēģu plejādi izveido advokātu biroju. Viņu vidū ir Imma Jansone – “Nepilsoņu kongresa” aktīviste, prokremlisko aktīvistu advokāte, Edgars Vācietis (notiesāts par starpniecību kukuļošanā) un citi “padomju skolas” advokāti.
Lai labāk saprastu Rusanova jauno lomu un par ko VDK viņam turpināja maksāt, kādus Krievijas organizētās noziedzības pārstāvjus viņš ir aizstāvējis: bija gatavs galvot, lai Ivanu Haritonovu atbrīvo no ieslodzījuma; palīdzēja Tālim Freimanim, “Banka Baltija” prezidentam, kurš gādāja par latviešu tautas apzagšanu; aizstāvēja L. Antonovu – pasūtījuma slepkavu, kurš nogalināja Ellu Ivanovu. Ir arī citi noziedzīgās pasaules pārstāvji.
Otrs bloks ir politiskie, ar Šķēles (Krievijas) loku saistītie korumpanti – K. Miķelsons, Šķēles ieliktenis “Latvenergo”, tiesāts par kukuļņemšanu; G. Volburgs – Jūrmalas domnieks, kurš domē pārstāvēja Šķēli, notiesāts par kukuļņemšanu; R. Janita – RD darbnieks, arī kukuļņēmējs.
Rusanova profils ir skaidrs 80. gadu beigās viņš uzņēmās vēl vienu lomu – būt garīgs un izlikties par konservatīvo vērtību piekritēju. Mērķtiecīgi iefiltrējās reliģiskajās aprindās (ir mērķis, ir uzdevums). Rusanovs aktivizēts šajā virzienā un dažādos veidos it kā atbalsta konservatīvo domu. Viņš patiešām IR konservatīvs – nianse gan tā, ka viņa ticība ir VDK, kam kalpo kopš jaunības dienām.
Vēl viens Rusanova māņu gājiens – uzmesties par advokātu puisim, kuru piekāva par Ukrainas karoga nesāšanu. Klasiski. Mērķis – novērst uzmanību no viņa prokremliskajiem gājieniem un veidot sabiedrībā atbilstošu PR. Pat Avens un citi blēži it kā “ziedo” ukraiņu atbalstam, taču to, kā ir patiesībā, zinām…
Rusanovs ir visai klasisks gadījums – padomju laiku tiesībsargājošo iestāžu darbinieks kļūst par advokātu, nedaudz maina profilu un turpina strādāt saviem saimniekiem. Latvijā tādu ir daudz, un neviens NEKAD nav viņiem traucējis. Kā jums šķiet, kādēļ un kā interesēs?
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
