Par deputātu kandidāta rīcību, valsts pilsoņu tiesību nenodrošināšanu un iekšējo korupciju valsts struktūrās
Leonīds Vjatkins, Jānis Vjatkins16.07.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Esam izmisumā un vairs neredzam nekādu citu iespēju, kā vien lūgt Valsts prezidenta palīdzību mūsu tiesību aizsardzībā. Zemgales apgabala prokuratūra un valsts policija jau vairāk par gadu vilcinās ar acīmredzama fakta konstatēšanu, ka mums piederošos 139 mājlopus ir piesavinājies Neretas novada deputātu kandidāts Gundars Lutinskis, Z/S Sluķenes īpašnieks, bet krimināllieta par piesavināšanās faktu nav ierosināta līdz šim.
Mūsu saimniecība pastāv jau no 1998. gada, mājlopi mums bija vienīgais ienākums. G.Lutinska rīcības un tiesībsargājošo iestāžu bezdarbības rezultātā mūsu saimniecībai vairs nav ienākumu, kā rezultātā kredītiestādes noņēma mūsu ģimenei piederošos nekustamos īpašumus un mūsu saimniecībai Z/S Jurēni ir jābankrotē. Materiālo zaudējumu apmērs par piesavinātajiem šķirnes lopiem (139 grūsnām govīm), divu gadu laikā dzimušiem teļiem, neizmaksātām subsīdijām un neieņemtiem ieņēmumiem no piena produkcijas, pat atskaitot visus izdevumus, uz pašreizējo brīdi sastāda aptuveni 250 000 LVL.
Par mājlopu iegādi un saimniecības izveidošanai paņemto aizdevumu (kopsummā vairāk nekā 400 000 EUR) maksājam mēs, bet visus ienākumus (vidēji 20 000 EUR mēnesī) par mums piederošajiem mājlopiem, par kuriem nav samaksāts neviens santīms, saņem G.Lutinskim piederoša saimniecība ZS Sluķenes.
Tiesībsargājošo iestāžu bezdarbība un acīmredzamu faktu nekonstatēšana rada situāciju, ka mēs nevaram pilnvērtīgi izmantot savas tiesības tiesā (civiltiesiskā kārtā iesniegt prasību), apjomīgas prasības celšanai mums nepietiek līdzekļu, un līdz šim no tiesībsargājošām iestādēm nav saņemti šādas prasības celšanai nepieciešamie pierādījumi (faktu konstatējumi, ka nav līguma un mūsu mājlopi atrodas pie svešas personas).
Tiesā mēs nevaram celt pilnvērtīgu prasību, jo starp mums un personu, kas mājlopus piesavinājās, nav līguma, - loģiski, ka neviens zaglis neslēdz līgumu par zagšanu ar apzagto saimnieku. Šādu faktu pienākums ir konstatēt tiesībsargājošām iestādēm, kuras to ne tikai nedara, bet arī neizmeklē piesavināšanās faktu, jo līdz šim nav ierosināta krimināllieta par piesavināšanās faktu.
Tiesībsargājošās iestādes jau vairāk par gadu nekonstatē mūs kā cietušos, neizdod apliecinājumu (vai negrib izdot), ka mūsu mājlopi atrodas pie citas personas, kā arī līdz šim nekonstatē, uz kāda pamata mūsu mājlopi kļuvuši par svešas personas īpašumu; tieši prokuratūras rīcības dēļ mums nav neviena apliecinoša dokumenta, lai pret personu, kas pret mūsu gribu izmanto mūsu īpašumu, mēs varētu griezties tiesā civiltiesiski, lai atgūtu mums piederošos mājlopus.
Īss situācijas apraksts.
Ar lopkopību nodarbojamies jau no 1998. gada, un, tā kā esošajā saimniecībā – Bērzaunes pagasta Jurēni - mājlopiem sāka trūkt vietas, 2010.gadā iegādājāmies vēl vienu fermu Līvānu novadā Rožupē. Tā paša gada ziemā (decembrī) konstatējām, ka ar jauno fermu ir nopietnas problēmas, jo katru gadu tajā aizsalst ūdensvads; tā kā lopu bija ievērojams daudzums un uz abām saimniecībām bija tikai viens traktors, kas atradās otrā fermā - Bērzaunes pagasta Jurēnos, steidzami bija nepieciešams otrs traktors ūdens piegādei arī saimniecībā, kas atrodas Līvānos.
Mums pieteicās izpalīdzēt lopkopis Gundars Lutinskis no Neretas pagasta, kurš mūsu mātei Anitai Siliņai, bija izteicis vēlēšanos no mums iegādāties šķirnes teļus; tā kā uz ziemu pamatā visas govis nebija slaucamas (bija grūsnas), mamma vienojās, ka G.Lutinskis pārvedīs lopus uz savu fermu (Neretas pagastā) un turēs līdz 2011.gada pavasarim, par to paturot sev visus jaunpiedzimušos teļus.
Pavasarī G.Lutinskis lopus vilcinājās atdot, līdz bijām spiesti griezties policijā, pēc kā G.Lutinskis izteica priekšlikumu mājlopus iegādāties ar atpakaļejošu datumu, kam mēs kategoriski nepiekritām, jo mājlopus nekad neesam domājuši pārdot. To, ka G.Lutinskis mājlopus nav iegādājies viņš apliecināja arī televīzijas raidījumā Tautas balss (http://www.tvnet.lv/online_tv/20308-zemnieces_pulas_atgut_savas_150_govis).
Situācija uz pašreizējo brīdi ir šāda: mājlopus pārdot mēs nekad neesam vēlējušies, jo tas ir mūsu vienīgais ienākums. No G.Lutinska un tiesībsargājošo iestāžu darbinieku izteiktā priekšlikuma noslēgt pirkuma līgumu ar atpakaļejošu datumu mēs kategoriski atsakāmies, jo nekad neesam vēlējušies šādu darījumu slēgt.
Tiesībsargājošās iestādes līdz šim nav devušas atbildi, uz kuras pamata mēs varētu vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā pret G.Lutinski, kā rezultātā G.Lutinskis tikai var netraucēti gūt peļņu no mūsu īpašuma. LDC (Lauksaimniecības datu centrs) atbildi uz 2011 gadā iesniegtajiem iesniegumiem ir sniedzis pēc gada - šogad, norādot, ka LDC nevar anulēt deklarācijas, pat ja uz tām ir viltoti paraksti, ja nav ZS Sluķenes īpašnieka - G.Lutinska piekrišanas.
LDC bijām arī lūguši konstatēt, ka deklarācijā norādītais neatbilst patiesībai, un lūdzām paskaidrot, kādēļ mūsu īpašumu LDC ir reģistrējis uz trešās personas vārda (juridiskas personas), ja pat LDC iesniegtajās deklarācijās, kurās ir viltoti mūsu paraksti, ir norādīts, ka abas puses ir fiziskas personas, nevis fiziska un juridiska persona.
LDC lūdzām arī ziņot tiesībsargājošām iestādēm par nepatiesas deklarācijas iesniegšanu (kas ir krimināli sodāma rīcība), bet LDC darbinieki sniedza atbildi, ka ziņošana par nelikumībām neietilpst viņu pienākumos. No šādas LDC atbildes izriet, ka LDC neveiktu nekādas darbības (neziņotu tiesībsargājošām iestādēm) pat tajā gadījumā, ja būtu pamatotas aizdomas, ka ir iesniegtas viltotas deklarācijas un mājlopi būtu reāli nozagti, bet mums nav tiesību apstrīdēt citas personas nepatiesi iesniegto deklarāciju iestādei, ja iestāde to nav pārbaudījusi.
Sūdzība tika iesniegta Zemkopības ministram, kura sniedza atbildi, norādot, ka deklarācijas nav anulējamas un atbilde uz 2011.gada iesniegumiem mums ir sniegta telefoniski jau 2011.gadā. Šajā sakarā lietderīgi ir norādīt, ka Zemkopības ministrijas atbilde mums nekad nav sniegta (pat telefoniski), kā arī ZM (Zemkopības ministrijas) lēmumā nav norādīts pats galvenais, - kāda tad bija šī telefoniskā atbilde, kas kam un kad viņu sniedza, kā arī - kā šī atbilde būtu pārsūdzama vai no kādiem avotiem tās saturs tapis zināms zemkopības ministram.
Neskatoties uz to, ka sūdzības par lietas vilcināšanu tika iesniegtas arī Ģenerālprokuratūrā, tās visas (neskatoties uz lūgumu izskatīt augstākam prokuroram) ir pārsūtītas izskatīšanai tajā pašā prokuratūrā (Zemgales apgabala), pie kam daļa no tām ir pārsūtītas tam pašam prokuroram, par kuru ir iesniegtas sūdzības, rezultātā atbildes uz mūsu iesniegtajām sūdzībām sniedz tā pati prokurore D.Piktjale, par kuras rīcību un lēmumiem esam iesnieguši sūdzības.
Likumi atsevišķiem ierēdņiem (prokuroriem) ir piešķīruši lielāku un neatkarīgāku varu nekā tiesai, šo ierēdņu patvaļa nav sodāma, un sanāk tā, ka tiesiskā valstī - Latvijas Republikā pastāvošā likumdošana nodrošina prokuroru varu ne tikai kā neatkarīgu varu, bet arī kā lielāku varu nekā tiesai, jo augstāka prokurora lēmumi pēc likuma ir galīgi un tos nevar pārsūdzēt tiesā pat tajā gadījumā, ja tie būtu acīmredzami nelikumīgi un ja lēmumu par savu lēmumu tiesiskumu ir izvērtējis tas pats prokurors, par kura lēmumiem ir iesniegta sūdzība.
Citās valsts iestādēs (ZM un LDC) amatpersonu radīto likumu pārkāpumu nesodāmību nodrošina šajās iestādēs esošā iekšējā korupcija, kas izpaužas ar savstarpēju nerakstītu amatpersonu sadarbību vienojoties, ka gadījumā, ja kāds no kolēģiem ir apzināti vai neapzināti pārkāpis vai neievērojis likumu, vai aizskāris citas personas tiesības, tad šis kolēģis ir jāatbalsta, pasniedzot viņa rīcību kā tiesisku.
Esam nonākuši pie bēdīga secinājuma, ka, pastāvot pašreizējai valsts sistēmai, nodokļu maksātājam nav nopietnu izredžu paļauties uz viņa tiesību aizsardzību no valsts puses. Tieši valsts rīcības dēļ mums nekas cits neatliks kā vien likvidēt savu saimniecību, kas pastāvējusi jau 20 gadus, un apsvērt iespēju pamest šo valsti.
Ar šo vēstuli lūdzam prezidentu vērst uzmanību, ka valstī ir radīta situācija, kad valsts nespēj efektīvi aizsargāt savu pilsoņu tiesības, ja šīs tiesības ir liegtas kādas valsts amatpersonas vainas dēļ, un šo tiesību īstenošana ir iespējama tikai tad, ja cita amatpersona konstatētu sava kolēģa sodāmu rīcību.
Ierēdņu tīkls un slēptā korupcija (vienam otra vainas piesedzot) valstī ir milzīga. Amatpersonām ar likumu ir nodrošināta imunitāte pret nopietniem sodiem, par tiešo pienākumu nepildīšanu vai paviršu pildīšanu amatpersonas (it īpaši neatkarīgas amatpersonas) nav materiāli atbildīgas par viņu rīcības rezultātā radītajām sekām.
Mūsu valstī ir pieņemts uzskatīt, ka korupcija aprobežojas ar kukuļošanu vai neatļautu vienošanos, bet netiek pievērsta uzmanība korupcijas cēloņiem un faktiskai korupcijai. Ierēdņi nejūtas korumpēti, ja ir apgājuši likumu vai vienkārši pēc kāda kolēģa vai paziņas lūguma apzināti nav pildījuši godprātīgi savus pienākumus.
Faktiskai (nesodītai) korupcijai motivācija ne vienmēr ir mantkārīga rakstura: pamatā šie motivējumi nepildīt pienākumus vai pildīt tos slikti ir it kā nekaitīgi – pēc priekšnieka, kolēģa vai kāda drauga ieteikuma, vai vienkārši personīgas simpātijas dēļ pret kādu personu, un rezultātā Temīda ir bezspēcīga pret ierēdņa ambīcijām pat tad, ja likumi mūsu valstī ir rakstīti visiem vienādi, jo to piemērošana nav vairs atkarīga no amatpersonu godaprāta, bet gan no šo amatpersonu savstarpējās sazvērestības.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
