Iesaki rakstu: 
Stāstā par diviem atvestiem vagoniem, kurus AS "Pasažieru vilciens" tikko saņēma no ārvalstu ražotāja, mani personīgi mulsina ne iespējamā korupcijas komponente un ne cenu jautājums. Mani mulsina, ka Satiksmes ministrija kopā ar neuzpērkamajiem un objektīvajiem Latvijas medijiem no šī pasākuma sarīkoja nacionāla mēroga sensāciju.
Man šķiet, ka tik plašs šīs ļoti nenozīmīgās tēmas atspoguļojums ir kārtējais mūsu valdības mēģinājums parādīt Latviju kā ieleju ar atpalikušiem aborigēniem, kuri māk tikai šaut ar loku un ar pavērtu muti skatīties uz lielo balto cilvēku tehniskajiem sasniegumiem.
Runājot par tehniskajiem sasniegumiem, ir vērts atcerēties ka ne tik sen mūsu kuģniecība bija nozīmīgākā Baltijā un ne tā mazākā Eiropā. Mums bija viena no ne tikai Baltijas valstīs prestižākajām aviācijas universitātēm, kur uz kvalifikācijas paaugstināšanu katru gadu ieradās studenti no visas pasaules. Mēs PAŠI būvējām tūkstošiem vagonu un izmantojām PAŠU kuģus, lai nogādātu šos vagonu vietās, kur labi attīstītas mašīnbūves nebija.
Un šodien nav ne šī, ne visa pārējā, ko normālās valstīs uzskata par modernas rūpniecības pazīmēm. Šī nav, bet ir pie varas esošu parazītu bariņš, kas mūsu dzimteni uzskata par veiksmes stāstu krājumu. Tādu veiksmes stāstu kā, visticamākais, kārtējais korumpētais vilcienu iepirkums vai krāsaini midzeņi turīgiem narkomāniem, kas atrodas uz vēl nesen par Rīgas tirdzniecības ostu dēvētajām tukšajām piestātnēm.
Bet skumjākais šajā stāstā nav kosmiskās vilcienu cenas vai izpalīdzīgi idioti valdībā. Skumjākais ir tas, ka ar šādu “veiksmes stāstu” palīdzību ļoti konkrēti personāži Latvijas tautai cenšas atrofēt jebkādu būtisku ambīciju izpausmi.
Tas tiek darīts ļoti vienkārši – vajag 30 gadus zombēt cilvēkus, ka “maksimālā programma” viņiem ir nevis uzbūvēt savu vilcienu, bet gan paņemt kredītu pareizā bankā par pareizo procentu, lai pēc tam šo naudu iztērētu vilcienu iepirkumam no pareiza ārvalstu ražotāja. Tādējādi lielākās daļa iedzīvotāju prātos tiek radīta pārliecība, ka aktīvi piedalīties pasaules ekonomikas attīstībā nav viņu prerogatīva. Viņiem veidojas pārliecība, ka viņu dzīves jēga ir nevis vēlme iekarot pasauli, bet gan vēlme iztērēt pēc iespējas vairāk kredītnaudas, lai pēc tam visu mūžu maksātu procentus.
Šīs plānotās degradācijas cita sastāvdaļa ir tā sauktās “VID/NKP babas”. Šīs ne īpaši patriotiskās tantes pavada lielāko daļu sava darba, laika identificējot un turpmāk apturot to Latvijas uzņēmumu attīstību, kuriem nav svētības no big brother, bet ir potenciāls paaugstināt Latvijas starptautisko kredītreitingu.
Rezultātā "atvesto vagonu" politika pilnībā sagrauj jebkādas cilvēku tieksmes sasniegt diženumu, un to dēļ mūsu valsts arī turpmāk pasaulē būs slavena tikai ar elitārām prostitūtām, pieklājīgiem viesmīļiem, punktuāliem šoferiem un strādīgiem zemniekiem.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
