Iesaki rakstu: 
Stāstā par diviem atvestiem vagoniem, kurus AS "Pasažieru vilciens" tikko saņēma no ārvalstu ražotāja, mani personīgi mulsina ne iespējamā korupcijas komponente un ne cenu jautājums. Mani mulsina, ka Satiksmes ministrija kopā ar neuzpērkamajiem un objektīvajiem Latvijas medijiem no šī pasākuma sarīkoja nacionāla mēroga sensāciju.
Man šķiet, ka tik plašs šīs ļoti nenozīmīgās tēmas atspoguļojums ir kārtējais mūsu valdības mēģinājums parādīt Latviju kā ieleju ar atpalikušiem aborigēniem, kuri māk tikai šaut ar loku un ar pavērtu muti skatīties uz lielo balto cilvēku tehniskajiem sasniegumiem.
Runājot par tehniskajiem sasniegumiem, ir vērts atcerēties ka ne tik sen mūsu kuģniecība bija nozīmīgākā Baltijā un ne tā mazākā Eiropā. Mums bija viena no ne tikai Baltijas valstīs prestižākajām aviācijas universitātēm, kur uz kvalifikācijas paaugstināšanu katru gadu ieradās studenti no visas pasaules. Mēs PAŠI būvējām tūkstošiem vagonu un izmantojām PAŠU kuģus, lai nogādātu šos vagonu vietās, kur labi attīstītas mašīnbūves nebija.
Un šodien nav ne šī, ne visa pārējā, ko normālās valstīs uzskata par modernas rūpniecības pazīmēm. Šī nav, bet ir pie varas esošu parazītu bariņš, kas mūsu dzimteni uzskata par veiksmes stāstu krājumu. Tādu veiksmes stāstu kā, visticamākais, kārtējais korumpētais vilcienu iepirkums vai krāsaini midzeņi turīgiem narkomāniem, kas atrodas uz vēl nesen par Rīgas tirdzniecības ostu dēvētajām tukšajām piestātnēm.
Bet skumjākais šajā stāstā nav kosmiskās vilcienu cenas vai izpalīdzīgi idioti valdībā. Skumjākais ir tas, ka ar šādu “veiksmes stāstu” palīdzību ļoti konkrēti personāži Latvijas tautai cenšas atrofēt jebkādu būtisku ambīciju izpausmi.
Tas tiek darīts ļoti vienkārši – vajag 30 gadus zombēt cilvēkus, ka “maksimālā programma” viņiem ir nevis uzbūvēt savu vilcienu, bet gan paņemt kredītu pareizā bankā par pareizo procentu, lai pēc tam šo naudu iztērētu vilcienu iepirkumam no pareiza ārvalstu ražotāja. Tādējādi lielākās daļa iedzīvotāju prātos tiek radīta pārliecība, ka aktīvi piedalīties pasaules ekonomikas attīstībā nav viņu prerogatīva. Viņiem veidojas pārliecība, ka viņu dzīves jēga ir nevis vēlme iekarot pasauli, bet gan vēlme iztērēt pēc iespējas vairāk kredītnaudas, lai pēc tam visu mūžu maksātu procentus.
Šīs plānotās degradācijas cita sastāvdaļa ir tā sauktās “VID/NKP babas”. Šīs ne īpaši patriotiskās tantes pavada lielāko daļu sava darba, laika identificējot un turpmāk apturot to Latvijas uzņēmumu attīstību, kuriem nav svētības no big brother, bet ir potenciāls paaugstināt Latvijas starptautisko kredītreitingu.
Rezultātā "atvesto vagonu" politika pilnībā sagrauj jebkādas cilvēku tieksmes sasniegt diženumu, un to dēļ mūsu valsts arī turpmāk pasaulē būs slavena tikai ar elitārām prostitūtām, pieklājīgiem viesmīļiem, punktuāliem šoferiem un strādīgiem zemniekiem.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
