Iesaki rakstu: 
Labdien, A.Kulberga k-gs! Man savā ziņā fascinē Jūsu cīņa par "Rail Baltica" projektu. Pirms septiņiem gadiem, būdams "LDZ Ritošā sastāva servisa" valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors, biju izveidojis šo uzņēmumu par reģiona līderi – tostarp mums bija līgumi arī Polijā un citur Eiropā. Maskavā tikos un noslēdzu sadarbības līgumu ar "Uralvagon" par viņu ražoto vagonu apkalpošanu no Helsinkiem līdz Varšavai. Faktiski divu tūkstošu kilometru rādiusā tikai mēs sniedzām viņiem remonta pakalpojumus.
Atzīmēšu, ka tajā laikā krievi projektēja kontrtreilerus "Rail Baltica" un 1435 mm platuma dzelzceļa pārvadājumiem, jo Eiropā nav tādas tehniskās projektēšanas kapacitātes. Pieļauju, ka arī pašreiz tādas nav. Mani "novāca no sliedēm" – tas bija, kas bija. Es jums arī neprasu aizstāvību vai līdzjūtīgi “noraudāties manā kabatas lakatiņā”. Es vienkārši gribu novēlēt Jums visu to labāko, un lai mana pieredze palīdz Jums nesadedzināt sevi – tas nav tā vērts.
Arī man šķita, ka daru labu darbu un ka citādi nevar būt. Tajā laikā bijām gatavi pat startēt biržā – mums bija atvērta tipa grāmatvedība, savākts profesionāls personāls un labvēlīgi pakalpojumu līgumi. Arī auditētā peļņa uz to brīdi bija virs trim miljoniem eiro. Diemžēl dzīve izrādījās skarbāka. Kā teica viens drošības dienesta virsnieks: “Labi, ka paliki dzīvs.” Tā nu es jau septīto gadu dzīvoju bez reāla darba.
Ja Jūs vēlaties turpināt cīņu par normālu dzelzceļu, ieteiktu pievērsties vēl svarīgākam jautājumam dzelzceļa nozarē nekā "Rail Baltica" finanšu sadaļa. Tieši viena no šīm sadaļām bija arī viens no iemesliem, kāpēc mani “noraka” – kad tieši acīs pateicu, ka viņi ir Latvijas Republikas sabotieri.
Runa ir par remonta centru slēgšanu pie Liepājas, Ventspils un Rīgas ostām, faktiski atstājot vilces remonta iespējas tikai pie Austrumu robežas – Daugavpilī. Tas nozīmē, ka vidējos un kapitālos remontus mēs pakļaujam riskam, jo militāra konflikta laikā Latvija nebūs spējīga apkalpot ostu manevrēšanas un cita tipa lokomotīves – remonta bāžu nav, personāla nav. Un, kā saprotams, gan cilvēciski, gan militāri, krievi vispirms varētu mēģināt ieņemt tieši Daugavpili, lai paralizētu ostu darbu pārvadājot militāro tehniku.
Šo sabotāžu veidotāji nu jau nav vairs dzelzceļā, izņemot Innusu, kurš it kā māca topošos dzelzceļniekus Valsts tehnikumā. Taču, kā man zināms, tieši šīs (nebaidīšos teikt) idiotu grupas pārstāvis ir līdzvainīgs, ka nevar nokomplektēt personālu. Par šo jautājumu biju vērsies arī pie tā laika vadoņiem – Kleinberga, Linkaita un Langes. Diemžēl bez rezultātiem, jo viņi, to zinot vēl intensīvāk, it kā neko nezinot, grāva Latvijas Dzelzceļu no iekšienes. Latvija un tās ostas ir atstātas likteņa varā – cerot, ka krievi vai baltkrievi neiebruks Daugavpilī vai vietējie krievu pasaules fani nesāks sabotēt lokomotīvju remontus.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, gribu Jums teikt tikai vienu – skatoties no manas dzīves pieredzes darbā ar dzelzceļu nozari, uzdodiet sev jautājumu: kas Jums ir svarīgāks – tas štrunta "Rail Baltica" vai Jūsu ģimene? Ja patiešām vēlaties izdarīt ko labu dzelzceļa labā, tad atjaunojiet remonta bāzes pie ostām – kā es to ļoti vēlējos tajā laikā un arī šodien pēc septiņiem gadiem, kad karš ir pie mūsu mājas pagalma durvīm.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
