Iesaki rakstu: 
Labdien, A.Kulberga k-gs! Man savā ziņā fascinē Jūsu cīņa par "Rail Baltica" projektu. Pirms septiņiem gadiem, būdams "LDZ Ritošā sastāva servisa" valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors, biju izveidojis šo uzņēmumu par reģiona līderi – tostarp mums bija līgumi arī Polijā un citur Eiropā. Maskavā tikos un noslēdzu sadarbības līgumu ar "Uralvagon" par viņu ražoto vagonu apkalpošanu no Helsinkiem līdz Varšavai. Faktiski divu tūkstošu kilometru rādiusā tikai mēs sniedzām viņiem remonta pakalpojumus.
Atzīmēšu, ka tajā laikā krievi projektēja kontrtreilerus "Rail Baltica" un 1435 mm platuma dzelzceļa pārvadājumiem, jo Eiropā nav tādas tehniskās projektēšanas kapacitātes. Pieļauju, ka arī pašreiz tādas nav. Mani "novāca no sliedēm" – tas bija, kas bija. Es jums arī neprasu aizstāvību vai līdzjūtīgi “noraudāties manā kabatas lakatiņā”. Es vienkārši gribu novēlēt Jums visu to labāko, un lai mana pieredze palīdz Jums nesadedzināt sevi – tas nav tā vērts.
Arī man šķita, ka daru labu darbu un ka citādi nevar būt. Tajā laikā bijām gatavi pat startēt biržā – mums bija atvērta tipa grāmatvedība, savākts profesionāls personāls un labvēlīgi pakalpojumu līgumi. Arī auditētā peļņa uz to brīdi bija virs trim miljoniem eiro. Diemžēl dzīve izrādījās skarbāka. Kā teica viens drošības dienesta virsnieks: “Labi, ka paliki dzīvs.” Tā nu es jau septīto gadu dzīvoju bez reāla darba.
Ja Jūs vēlaties turpināt cīņu par normālu dzelzceļu, ieteiktu pievērsties vēl svarīgākam jautājumam dzelzceļa nozarē nekā "Rail Baltica" finanšu sadaļa. Tieši viena no šīm sadaļām bija arī viens no iemesliem, kāpēc mani “noraka” – kad tieši acīs pateicu, ka viņi ir Latvijas Republikas sabotieri.
Runa ir par remonta centru slēgšanu pie Liepājas, Ventspils un Rīgas ostām, faktiski atstājot vilces remonta iespējas tikai pie Austrumu robežas – Daugavpilī. Tas nozīmē, ka vidējos un kapitālos remontus mēs pakļaujam riskam, jo militāra konflikta laikā Latvija nebūs spējīga apkalpot ostu manevrēšanas un cita tipa lokomotīves – remonta bāžu nav, personāla nav. Un, kā saprotams, gan cilvēciski, gan militāri, krievi vispirms varētu mēģināt ieņemt tieši Daugavpili, lai paralizētu ostu darbu pārvadājot militāro tehniku.
Šo sabotāžu veidotāji nu jau nav vairs dzelzceļā, izņemot Innusu, kurš it kā māca topošos dzelzceļniekus Valsts tehnikumā. Taču, kā man zināms, tieši šīs (nebaidīšos teikt) idiotu grupas pārstāvis ir līdzvainīgs, ka nevar nokomplektēt personālu. Par šo jautājumu biju vērsies arī pie tā laika vadoņiem – Kleinberga, Linkaita un Langes. Diemžēl bez rezultātiem, jo viņi, to zinot vēl intensīvāk, it kā neko nezinot, grāva Latvijas Dzelzceļu no iekšienes. Latvija un tās ostas ir atstātas likteņa varā – cerot, ka krievi vai baltkrievi neiebruks Daugavpilī vai vietējie krievu pasaules fani nesāks sabotēt lokomotīvju remontus.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, gribu Jums teikt tikai vienu – skatoties no manas dzīves pieredzes darbā ar dzelzceļu nozari, uzdodiet sev jautājumu: kas Jums ir svarīgāks – tas štrunta "Rail Baltica" vai Jūsu ģimene? Ja patiešām vēlaties izdarīt ko labu dzelzceļa labā, tad atjaunojiet remonta bāzes pie ostām – kā es to ļoti vēlējos tajā laikā un arī šodien pēc septiņiem gadiem, kad karš ir pie mūsu mājas pagalma durvīm.
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
