Iesaki rakstu: 
Pie sevis vienmēr esmu domājis, ka Tam Kungam ir ļoti smalka humora sajūta. Kad putleriešu karakuģis aizgāja pa burbuli, tad par to pārliecinājos vēlreiz. Iedomājos, ka viņš šobrīd uzvilcis T-kreklu ar ukraiņu karavīra trāpīgo vēstījumu.
Bet, ja pavisam nopietni, tad man ilgi būs jādomā par to, kā šī traģēdija vispār varēja sākties!? Tik daudz nevainīgo asinis izlietas, lai pasaule beidzot ieraudzītu kārtējā autoritārā režīma patieso seju!
Jā, jā, jā... tagad visi gudri spriež – “viss jau uz to gāja”. Bet kapēc mēs kopīgi nebijām spējīgi apstādināt šo katastrofu, pirms tā sākās?
Un atbildes mums būtu jāprasa tiem, kuriem bijām uzticējuši atbildību par kopējo drošību un stabilitāti Eiropā. Gadiem ilgi viņi rīkoja neskaitāmas konferences, kurās gudri sprieda par drošību un stabilitāti. Smalkos vārdos runājoši politiķi izveidoja neskaitāmas domnīcas, “izcilības centrus” un vēl visādas organizācijas, iestādes, kurās solījās pasargāt Eiropu no briesmām. Atvainojiet, bet kur ir rezultāts!?
Un, lūdzu, nevajag tagad izdomāt tukšas atrunas - tūkstoši nevainīgo šobrīd guļ zem drupām, bērni un sievietes izvarotas. Masveidā. Tas noticis 21. gadsimta Eiropā! Kāpēc savās neskaitāmajās konfrencēs, domnīcās nespējāt atrast atbildi, kā apstādināt psihopāta Putina bandu?
Atcerējos vārdus, kurus 1995. gadā kādā konferencē teica bijušais Igaunijas prezidents, Eiropas domātājs Lenarts Meri:
"Dažas valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus, kuros, labākajā gadījumā, ir izmainīts tikai valsts nosaukums. Viņi iztērē vairāk naudas nekā ANO miera spēki, viņi savā starpā ir izveidojuši efektīvu riņķa aizsardzību, viņu metavaloda ir ietilpīga, taču vienkāršajam mirstīgajam netulkojama.
Laikā, kad mūsu acu priekšā kā margarīns Sahāras saulē izkūst pasaules starptautiskās organizācijas, kad alus bāru možo meldiņu pārspēj raķešu dūkoņa, kad pa asfaltu ripo norautas galvas kā futbolbumbas pāri zaļajam stadiona mauriņam, cienījamie akadēmiskie prusaki ir radījuši mirāžu par pasauli, kurā dienu no dienas nostiprinās drošība, stabilitāte un cilvēktiesības. Vispārliecinošākie argumenti parasti ir vidēji vienu reizi nedēļā noslēgtie pamieri, mazliet biežāk tā ir moža ziņa, kura artilērijas šāviņu vai raķetes sprādzienu pasludina par pēdējo, līdz bēthoveniskai apoteozei paceļot cilvēces brāļošanos. (...)
Vēstures un ikdienas pieredzes rāda, ka no dzirksteles var uzliesmot ugunsgrēks un, skat’, globālā ciema salmu jumti acumirklī uzliesmo. Novērst dzirksteli ir vienkāršāk, nekā nodzēst ugunsgrēku. Taču starptautisko organizāciju preventīvās diplomātijas efektivitāte ir bijusi maza un, neskatoties uz svinīgajām delegācijām, ciniska."
Noslēgumā jāatceras, ka jau toreiz Meri brīdināja arī par imperiālisma vīrusa atgriešanos Kremļa gaiteņos, bet viņu vienkārši ignorēja, uzskatīja par nevēlamu trauksmes cēlāju.
Eiropas un pārējās it kā civilizētās pasaules veselo saprātu bija aizmiglojusi vēlmju domāšana un neremdināma alkatība pumpēt Krievijas dabas bagātības, pieverot acis uz čekistu bandas rosību.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
