Par Grema Alisona rakstu “Kā sauszemes konfrontācija var pārtapt kodolkarā, jeb ko mācīties no 1962. gada Kubas raķešu krīzes”
Ex-seržants*13.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar šādu virsrakstu 12.aprīlī portālā Pietiek tika publicēts cienījama analītiķa raksts. Veca dziesma - atdosim Kremļa žurkai pusi Eiropas, ka tik kodolkara nebūtu. Diemžēl, cienījamais autor, var gadīties, ka ar pusi Eiropas var nepietikt. Autors pieminēja Karību krīzi, bet nez kāpēc klusē par citiem lokāliem konfliktiem, kuros piedalījās valstis ar kodolarsenālu bez oficiāla kara pieteikšanas un pēc kuriem nekāda kodolkara nebija.
Un tā. Korejas karš 1950.-1953., kur kaujās ar ASV aviāciju piedalījās militārpersonas no PSRS - pretgaisa kompleksu apkalpes un lidotāji. Saskaņā ar PSRS datiem gaisa kaujās tika notriekti 1309 amerikāņu lidaparāti. Kā zināms, tad pirmais veiksmīgais atombumbas izmēģinājums tika veikts Semipalatinskas poligonā 29.08.1949 un amerikāņi to zināja. Tā ka, lai uzsāktu kodolkaru, abām pusēm uz Korejas kara laiku līdzekļi bija.
Vjetnamas kara laikā PSRS militārpersonas pa tiešo kaujās ar ASV neiesaistījās, bet, atrodoties karadarbības zonā, veica vjetnamiešu lidotāju un zenītraķešu apkalpju apmācības.
PSRS militārie speciālisti piedalījās arī Izraēlas un arābu konfliktā. Pēc tam, kad žīdi pilnībā iznīcināja Ēģiptes pretgaisa aizsardzības sistēmu, Ēģiptes prezidents Abdels Nasers lūdza PSRS palīdzību un to arī saņēma. Uz Ēģipti tika nosūtīts 21 zenītraķešu komplekss kopā ar apkalpēm un divi iznīcinātāju pulki. Tiek pieļauts, ka ap to laiku Izraēla jau bija ieguvusi savā rīcība pirmo atombumbu sadarbībā ar toreizējo Dienvidāfrikas Republikas valdību. Precīzs datums nav zināms, jo žīdi to līdz šim brīdim ir noslepenojuši.
1969.gadā notika pierobežas konflikts pie Amūras upes starp Ķīnu un PSRS. Pirmo atombumbu Ķīna ieguva 1964.gadā ne bez PSRS palīdzības.
Un šis ir tikai nepilnīgs oficiālais saraksts, ko savulaik publicēja laikraksts “Красная звезда” ar PSRS Aizsardzības ministrijas atļauju.
Autors raksta: “ASV prezidenta administrācija apzinās, ka Krievijas nacionālās drošības stratēģija paredz kodolieroču izmantošanu noteiktos apstākļos pat tad, ja otra puse tos nav izmantojusi vai nav draudējusi izmantot.
Viņi ir izpētījuši Krievijas militārās mācības, kurās Krievijas bruņotie spēki praktizē to, ko doktrinālā valodā sauc par “situācijas eskalēšanu ar mērķi deeskalēt situāciju”. Tā paredz taktisko kodolieroču izmantošanu, lai novērstu liela mēroga konvencionālos draudus Krievijai vai tās sabiedrotajiem.”
Šis teksts ir maldinošs. Tas ņemts no tā saucamās Nikolaja Patruševa doktrīnas (N.Patruševs - dzīvojamo māju spridzināšanas organizētājs Maskavā, Volgodonskā un Rjazaņā otrā Čečenijas kara priekšvakarā). Tolaik, 2014. gadā šī koncepcija tika noraidīta.
2020. gada 2.jūnijā tika izdots KF prezidenta ukazs “Par KF valsts politikas pamatiem kodolatturēšanas jomā”. Šī dokumenta 4.punktā ir noteikts, ka valsts politikas kodolatrturēšanas jomai ir aizsardzības raksturs, tā garantē suverenitātes un teritoriālās vienotības aizsardzību valstīm, potenciālā pretinieka atturēšanu no agresijas pret KF un vai viņas sabiedrotajiem, bet gadījumā, ja konflikts tiek eskalēts, tā nepieļaušanu. Tātad - kodolieroči tiek pielietoti gadījumā, ja tiek apdraudēta KF vai tās sabiedroto suverenitāte un teritoriāla vienotība.
Savukārt dokumenta 19.punktā ir uzskatīti gadījumi, kad KF prezidents pieņiem lēmumu par kodolieroču pielietošanu, un tie ir:
Ir pienākusi droša informācija par ballistisko raķešu triecienu pret KF vai tās sabiedrotiem;
Masu iznīcināšanas ieroču pielietojums KF vai tās sabiedroto teritorijā;
Pretinieka trieciens kritiski svarīgiem valsts un militāriem objektiem, kas var novest pie KF kodolarsenāla neitralizēšanas;
Agresija pret KF ar konvencionālu ieroču pielietošanu, gadījumā, ja tas rada eksistenciālus draudus valstij.
Jāpiezīmē, ka neviens šī dokumenta punkts nav pretrunā ar spēkā esošo KF militāro doktrīnu. Pašreiz Krievija izstrādā jaunu militāro doktrīnu, tomēr, kā var spriest pēc informācijas no dažiem avotiem, būtiskākie punkti par kodolatturēšanu netiks mainīti. ASV izlūkdienests varētu piestrādāt pie šī jautājuma.
Un tagad lai kāds pasaka, kurā vietā minētajā dokumentā tiek pieļauta iespēja veikt preventīvu kodoltriecienu ar stratēģiskiem vai taktiskiem kodolieročiem, ja Ukraina atkaro savu teritoriju, kāda tā bija uz 23.februāri. Acīmredzot Kremļa žurka rēķinājies ar šādu notikumu iznākumu, ja jau īsi pirms iebrukuma Ukrainā bija paziņojis Doņeckas un Luganskas bandītu republiku neatkarību. Tagad tie viņa izpratnē ir Kremļa sabiedrotie.
Kā tas zināms, šī “neatkarība” tika pasludināta visu Doņeckas un Luganskas apgabalu teritorijai. Uz invāzijas brīdī lielākā daļa šo apgabalu tika kontrolēta no Ukrainas puses. Šeit arī slēpjas kodoltrieciena risks Ukrainai, ja tai izdosies veiksmīgs pretuzbrukums šajā reģionā, un Rietumiem ir jābūt gataviem atbildēt uz šo izaicinājumu, par ko es biju rakstījis jau iepriekš. Tomēr tas neizslēdz iespēju noteikt lidojumu aizlieguma zonu virs pārējās Ukrainas teritorijas vai vismaz nodot Ukrainai tos MIG-29, neradot kodolkara risku.
Turklāt autoram aizmirsies pateikt, ka, lai nospiestu “sarkano pogu” jeb precīzāk – iedarbinātu kodolarsenāla kodus, ir nepieciešams vismaz divu no trim amatpersonu apstiprinājums, un tie ir - KF prezidents, aizsardzības ministrs un ģenerālštāba priekšnieks. Kamēr pavēle nonāk līdz pogas spiedējam, tur vēl ir pāris militārpersonas. Visiem viņiem ir ģimenes un kaut kas aiztaupīts nebaltām dienām. Kā uzskata daži apskatnieki, tad atteikums izpildīt šo pavēli vienlaikus nozīmētu Kremļa žurkas necilu galu ar lauzni pakaļā, kā savulaik to piedzīvoja Lībijas diktators Muamars Kadāfi.
Izlasot rakstu, rodas iespaids, ka autors ir vai nu “noderīgs idiots”, vai Kremļa maizē piebarots ietekmes aģents. Redz kur pat Star FM dīva Baiba Sipeniece stāsta ēterā, kā raudādama kravā 72 stundu somu sev un bērniem. Stāstiet, mērgļi, cik jums maksā par tautas tracināšanu?
V. Putina ukazs lasāms šeit:
http://publication.pravo.gov.ru/Document/View/0001202006020040?index=0&rangeSize=1
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
