Iesaki rakstu: 
Ja pirmajās kara nedēļās tēze par to, ka mēs neklātienē cīnāmies tikai ar Krieviju, izskanēja ticami, tad šodien visiem kļuvis pilnīgi skaidrs, ka karš patiesībā notiek ne tikai starp Krieviju un Ukrainu. Tagad ir skaidrs, ka faktiski papildus karadarbībai Ukrainā notiek Austrumu un Rietumu civilizāciju ideoloģiskā sadursme.
Tiem, kas pēdējos gados uzmanīgi klausījušies Austrumu līderos, šāda notikumu attīstība diez vai šķita negaidīta šo līderu izteikumu dēļ. Tiem, kas ir vērojuši arī ekonomiskos, sociālos un politiskos procesus Rietumu civilizācijas kodolā, Amerikā, pašreizējais globālais konflikts arī nebija pārsteigums.
Šī teksta ietvaros negribētos spekulēt par to, pie kā varētu novest šī globālā sadursme, galvenokārt tāpēc, ka līdzīgas sadursmes cilvēces vēsturē bijušas ne reizi vien un to rezultāti ir labi aprakstīti vēstures grāmatās. Bet gribētos pievērst uzmanību tam, kā mēs kā Rietumu civilizācijas pārstāvji cita starpā aizstāvam savas ideoloģiskās intereses šajā ideoloģiskajā cīņā. Precīzāk, pievērst uzmanību diviem konkrētiem piemēriem.
Vēl pirms dažām nedēļām (jau kara laikā) plašsaziņas līdzekļos izskanēja visai neviennozīmīga ziņa, ka Volta Disneja studija plāno līdz gada beigām daļu savu bērnu multfilmu un filmu varoņu padarīt par LGBTQ pārstāvjiem.
Izpētot materiālu nedaudz dziļāk (neticēsiet, bet pēc 24. februāra kāds to vēl dara), atklājās, ka konkrētus skaitļus uzņēmuma vadība neatklāja. Tomēr viena no Disney General Entertainment Content prezidentēm (Kerija Borke) paziņoja par savu nodomu veikt konsekventu un nopietnu darbu, lai iespējami vairāk Disneja varoņu pārvērstu par gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un tā tālāk. Piemēram, feja (attēlā) bērnu filmā Pelnrušķīte vairs nav heteroseksuāla sieviete, bet gan gejs.
Tagad liksim šīs brīnišķīgās Disneja studijas idejas virsū tam, kas šodien notiek pasaulē – visādās Krievijās, Ķīnās un Indijās no katra gludekļa atskan apgalvojumi, ka morāli pagrimušo Rietumu civilizāciju jau sen bija laiks apglabāt, un mēs uz šiem apgalvojumiem atbildam ar tai skaitā bērnu LGBT multenēm? Sanāk, ka mūsu aperkots Putinam un Sji Dzjiņpinam šī informatīvā kara raundā ir Vinnijs Pūks ar vagīnu?
Nu labi. Kāds teiks, ka daži amerikāņi jau sen sajukuši prātā un Atlantijas okeāna otrā pusē notika daudz trakākas lietas. Tomēr, godīgi sakot, pat pēc Amerikas standartiem Disneja studijas iniciatīva joprojām izklausās traki. Turklāt nevajadzētu izlikties, ka šādas vai līdzīgas idejās lobē tikai amerikāņi.
Ne tikai. Pagājušajā nedēļā visu progresīvāko inkubators portāls TVNET nāca klajā ar reklāmas reportāžu sēriju, kurā ļoti pamatīgi un ļoti profesionāli tika reklamēta porno aplikācija Only Fans un vairākas Latvijas porno aktrises, kas šo resursu piepilda ar porno saturu. Piektdien tika publiskots teksta un video materiāls, bet sestdien follow-up ar foto galeriju.
Dabiski ka TVNET materiālā nebija izteikta porno satura, jo sižeta mērķis bija nevis izklaidējošs, bet izglītojošs. Autoru vēstījums ir tāds, ka pornogrāfija ir absolūti normāla un neatņemama, ja ne obligāta, mūsu dzīves sastāvdaļa, un porno māksla ir smags, nogurdinošs darbs, ko ne katrs pat var paveikt.
Spriežot pēc personāla, aprīkojuma un laika, kas bija nepieciešams tik apjomīga materiāla tapšanai, TVNET vadība tam iztērēja pamatīgu naudu.
Un atkal. No vienas puses, Eiropas politiķi, tai skaitā arī Latvijas, ideoloģiskās sadursmes laikā nemitīgi atkārto ka Eiropa iemieso visu, kas šajā pasaulē ir godīgs, tīrs un cēls. Un, no otras puses, liels Eiropas ziņu portāls pamatīgi slavina morāli traumētas nimfomānes, kuras kompensē savas daddy issues, par naudu rādot pliku pakaļu miljoniem miesaskārīgu vīriešu. Ja tas nav uzvaras apliecinājums ideoloģiskajā karā, tad es nezinu, kas šāds apliecinājums varētu būt.
Tāpat būtu ļoti interesanti uzzināt, vai ir kāda saistība starp entuziasmu, ar kādu TVNET kuratori reklamē iespējas pelnīt ar pornogrāfiju Latvijā, un jaunajiem bēgļiem, no kuriem daudzi mūsu valstī tagad dzīvo ļoti sarežģītā finansiālā situācijā.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
