Par idiotiem un instinktiem

Protams, viena sevi ar nevajadzīgām pārdomām neapgrūtinoša cilvēka sabiedriski ģeopolitiskās ilgas un gaidas nebūtu tā vērtas, lai ar to apcerēšanu pieķērnātu jau tā daudzcietušo interneta telpu.

Bet runa nav tikai par vienas eksaltētas, pēc no iekšām nākoša "patīk - nepatīk" principa dzīvojošas un strādājošas kundzītes gribēšanas pasauli, - ja paraudzīties dažādu arī pazīstamu ļaužu publiskajos izteikumos, šādu gaidītāju ir, tā sacīt, vesels vagons un vēl prāvi ratiņi.

Un te nu es nevaru teikt neko citu kā - ir tomēr reizes, kad cilvēku tuvredzība un aprobežotība robežojas ar atklātu idiotismu. Piedošanu, citādi to nenosaukt.

Protams, aizkustinoši, ka tādai daudzpiedzīvojušai, bet joprojām Saulvedim ticošai Patrīcijai Holmanei smadzenēs iedegas lampiņa, ieraugot Navaļnija kunga muskuļoti spalvotās rokas un masīvo žokli, - kā zināms, nekur tālu no dzīvnieku pasaules mēs neesam aizgājuši.

Nav ne mazākās jēgas kādam šādā stāvoklī norādīt uz, piemēram, minētā kunga neskaitāmajiem klaji šovinistiskajiem, lai neteiktu - vienkārši fašistiskajiem - izteikumiem. Nesadzirdēs, protams, - jo tas viss ir meli, meli, melīīīīīīī.

Bet, manuprāt, arī šādā stāvoklī cilvēkam vajadzētu būt arī vēl citiem instinktiem - nu, piemēram, kaut vai pašsaglabāšanās un savu pēcnācēju drošības uzturēšanas instinktam.

Līdz ar to nudien interesanti - vai tiešām eksaltētajai kundzītei un visiem pārējiem "kad vienreiz sāksies" gaidītājiem nav ne bērnu, ne vecāku, ne mājokļa, ne mājdzīvnieku?

Jo, ja tādi būtu un ja šie gaidītāji kaut nedaudz draudzētos ar galvu, tad taču nevarētu būt, ka viņus ne mazākajā mērā neuztrauktu ne tas vienīgais veids, kā Krievijā diemžēl var notikt būtiskas, straujas pārmaiņas, ne tas, kas ir tie vienīgie cilvēki, kas šādu pārmaiņu rezultātā Krievijā var nākt pie varas nejaukā Putina vietā.

Apmātība ar simpātiskajiem, visādi baltajiem un pūkainajiem Krievijas tā sauktajiem demokrātiem, kuri vēlas tikt galā ar glumā un autoritārā Putina režīmu, protams, ir saprotama.

Un tāpat nav šaubu, ka Krievijas krieviem patiešām ir pamats uztraukties par to, kurp Krieviju ved Putina režīms - vai kā nu to saukt. Valsts pārvalde ir neefektīva, uzņēmējdarbībai nav jēgas attīstīties, kapitāls mūk prom, resursu nauda tiek primitīvi noēsta, dzeltenās ordas kļūst aizvien daudzskaitlīgākas.

Bet, atvainojiet, kā var tik ļoti nesaprast: ja Krievijā patiešām "sāksies" un "baltie, pūkainie" tiks pie reālas iespējas sašķobīt režīmu, maz neliksies nevienam visā pasaulē un visvairāk jau tādai bezgala stiprai, bet mazai un vieglai - kā tam vēja no celma nopūstajam lielīgajam ezītim - kaimiņvalstiņai.

Paskatieties, kas notiek zemēs, kuras atrodas blakus jebkurai no valstīm, kur pēdējos gados kaut kas ir "sācies", - lai cik nesalīdzināmas tās un to iedzīvotāju mentalitāte būtu ar Krieviju un tās daudznacionālo saimi. Ja "sāksies" Krievijā, viss iepriekšējais būs bijis tikai tādi ziediņi.

Nemaz nerunāsim par to, kas vēl notiks tad, ja mēs kaut kā pārdzīvosim šo eksaltēto dāmīšu - kuras mūžā asinis redzējušas tikai televizora ekrānā, sadurta pirksta galā un vēl varbūt dzemdību laikā, bet par vēstures atkārtošanos nav pat dzirdējušas - gaidīto "sākšanos" un "beigšanos" un pie varas Krievijā tiešām nāks "baltie un pūkainie" navaļniji.

Kas tas būs par pārsteigumu, kad izrādīsies, ka visi šī te jaukā Navaļnija izteikumi no sērijas "ja tadžiks piedzimis Krievijā, tad viņam jābūt krievam" nav vienkārši nevainīgi jociņi, bet ka cilvēks patiešām tā domā - un ne tā vien.

Un tāpat nav nekāda pamata cerēt, ka šādi noskaņoti demokrātiskie pūkainīši, kuriem par visu vairāk vajadzēs iztapt lielajai Krievijas iedzīvotāju masai, tā vienkārši noskatīsies uz to, kā visādi mazi, nekaunīgi veidojumi izrīkojas ar viņu dārgajiem tautiešiem un vēl nezin ko. Jā, tad patiešām "sāksies" - bet ne tā, kā tas šodien šķietas eksaltētām, kulturĒlām baltroku kundzītēm...

Bet, protams, protams, protams, tas ir amizanti - noraudzīties, kā iedomīga pele rūpējas nevis par personisko dzīvi un labklājību, bet pirmām kārtām par to, lai lācim labi un pareizi izietu vēders, jo, rau, aizkustinoši rūpējas par lāča zarnu trakta iemītnieku labsajūtu.

Pele ar savu īso atmiņu vēl kaut ko miglainu atceras, kā tās vecvecvecvectētiņš taču ir labu brīdi vadījis šo te lāci uz saulaino tāli, taču nevēlas ne atminēties to, kas no šīs vadīšanas sanāca, ne pati sev atzīties, ka vecvecvecvectētiņš bija pilnīgi cita kaluma pelis - lai nu ar kādu, bet pārliecību, kurš gāja un darīja, un, kas nu sanāca, tas sanāca...

Tiesa, ir kaut kas vēl idiotiskāks un nesalīdzināmi postošāks par šo apnavaļnīto kundzīšu nepārvaramo vēlmi iespējami ātri gaidīt šausmas, asinis un iznīcību, ko neapšaubāmi atnesīs jebkuras straujas pārmaiņas Krievijā, - jo, kā saprotams, kundzīšu vēlmēm uz procesiem Krievijā par laimi īpašas ietekmes nav.

Toties jo lielāka ietekme uz visu to, kas notiekas mūsu pašu zemē, ir nesalīdzināmi daudzskaitlīgāko masu nepārvaramajai vēlmei itin visas savas neveiksmes saistīt nevis ar pašu muļķību, neuzņēmību, slinkumu, kašķīgumu un tuvredzību, bet kaut ko citu, kam nav nekāda sakara ne ar mūsu darbu, ne ar mūsu idejām, ne ar mūsu gatavību tās īstenot. Un līdz ar to - arī secinājumam: lūk, ja mēs no šī kaut kā, maģiskā nezin kā kaut kādā veidā atbrīvotos - o, tad gan iestātos zelta laiki. Turklāt, kas būtiski, bez kādas piepūles.

"Kamēr Pārdaugavā stāvēs piemineklis, kas godina Latvijas valsts likvidēšanu, arī mēs nespēsim izveidot normālu, attīstītu valsti. Neatrisinātais padomju mantojums vilks mūs atpakaļ," - šis, piemēram, nav nekāds joks. Šis ir pilnīgi nopietni domāts fragments no vēsturnieka Edvīna Šnores intervijas "Latvijas Avīzei".

Ar vārdu sakot, strādājiet vai nestrādājiet, domājiet vai nedomājiet, pūlieties vai nepūlieties, - nekas jums nepalīdzēs, kamēr nebūs aizvākts slāviskā Saurona tornis. Eksaltētās kundzītes ar savām navaļniju gaidām nobāl.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Foto no politzametki.ru

Novērtē šo rakstu: