Iesaki rakstu: 
2021. gada augustā Ministru kabinets izsludināja rīkojumu "par ārkārtējās situācijas izsludināšanu atsevišķās administratīvajās teritorijās". Kopš tā laika mediju piekļuve pierobežas zonai ir bijusi ļoti ierobežota, un mēs nezinām, kas īsti tur notika un notiek. Bet mēs zinām, ka pa šo laiku Latvijas pierobežas novados parādījušās vismaz deviņas neidentificētu cilvēku kapavietas.
Ārkārtas situācija pierobežā ir pasargājusi mūsu acis no tā, uz ko normālam cilvēkam būtu grūti skatīties. Kad apbruņoti cilvēki tēmē uz neapbruņotiem cilvēkiem, kad cilvēki nosalst sniegā, kad cilvēki ir izsalkuši un izslāpuši. Kad pret cilvēkiem izturas necilvēcīgi, mums ir grūti skatīties.
Tas ir tāpēc, ka mēs esam centīgi būvējuši noteikta veida kultūru, kas balstās cilvēcībā. Cilvēki nav lietas, nav līdzekļi un visos gadījumos ir pelnījuši, ka pret viņiem izturas kā pret cilvēkiem. Cilvēcības tradīcija ir arī mūsu institūciju pamatā. Tas ir likuma gars, kas caurauž ne tikai pirms 100 gadiem tapušo Latvijas Republikas Satversmi, bet arī relatīvi nesen, pirms 10 gadiem, tapušo Satversmes preambulu.
Vai Latvijas pierobežas pagastos esam šīs vērtības atcēluši? Acīmredzami tur esam pasludinājuši citu likuma burtu. Bet vai esam pasludinājuši arī citu likuma garu? Ieva Raubiško, kas tiesā trešdien teiks pēdējo vārdu apsūdzībā par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu, rīkojās cilvēcīgi. Viņa neizdomāja jaunu paradigmu. Viņa rīkojās tās tradīcijas ietvaros, kuru kā īpaši svarīgu esam ierakstījuši savas valsts pamatlikumos. Ievai var nepiekrist politiski vai ideoloģiski, bet tikai pavisam nocietinājusies sabiedrība neredzēs viņas motīvos cilvēcību.
Un, jā, mēs esam nocietinājušies. Bet neatkarīgi no tiesas sprieduma mums būs jāmeklē ceļš atpakaļ uz cilvēcību.
Diez vai mēs esam gatavi dzīvot sabiedrībā, kurā cilvēcība ir atcelta vai rezervēta tikai dažiem. Mēs varam iesēdināt cietumā Ievu, varam iebaidīt arī citus cilvēkus, kas rāda mums to, ko nevēlamies redzēt. Bet kaut kur būs jānovelk robeža.
Kas ir apglabāti neidentificētajās kapavietās Latvijas pierobežas pagastos? Hibrīdkara ieroči vai tomēr cilvēki?
Aiz nāves robežas mēs tomēr atzinām viņos cilvēkus un apglabājām kā cilvēkus. Ieva to saskatīja vēl tad, kad viņi bija dzīvi. Velkot robežu starp cilvēcību un necilvēcību, viņa palika cilvēcības pusē. Un cerams, ka mēs arī. Jo svarīgas ir ne tikai tās robežas, kuras neļaujam pārkāpt citiem, bet arī tās, kuras neļaujam pārkāpt sev.
Seko mums 
Hosama kungs! Dzīve ir pārāk īsa, lai to dzīvotu tikai vienā režīmā. Un, lai nu kuram, bet nu tieši Jums būs labi zināms, ka arī veselība, starp citu, nav tikai analīzes un rindas pie speciālistiem līdz nesamaņai vai bezgalībai. Tā ir arī dzīvesprieks, tonuss un zināma… ķermeņa vidusdaļas un prāta elastība.
Eiropas pažobelē izcēlies kašķis vagaru kastā. Tā kā Grenlandes dēļ sagājuši matos vietējo verga dvēseļu bosi iz Vašingtonas un Briseles, nu vai Kopenhāgenas, latvju bezmugurkaulniekiem grūtas dieniņas. Mediji ne jau bez mājiena no augšas uzpūtuši skandālu ap Saeimas spīkeres Daigas Mieriņas parakstu vēstulei ar aicinājumu piešķirt ASV Donaldam Trampam Nobela Miera prēmiju. Vilciens sen aizgājis, bet sliedes vēl dun. Vismaz tās, kas nav nojauktas vai iekonservētas.
Dārgie uzņēmēji, darbinieki un līdzcilvēki! Šodien nācās piedzīvot patiesi sāpīgu un sirdi plosošu pieredzi!
Mūsdienu ģeopolitiskajā ainavā Grenlande ir kļuvusi par simbolu jaunai ērai, kurā klimata pārmaiņas tiešā veidā pārveido pasaules drošības arhitektūru. Ledus kušana Arktikā vairs nav tikai ekoloģisks process; tā ir atvērusi vārtus uz jauniem kuģošanas ceļiem un milzīgiem dabas resursiem, kas Grenlandi globālajā varas spēlē padara par stratēģisku balvu. Krievijas militārā ekspansija un Ķīnas ekonomiskās ambīcijas "Polārā zīda ceļa" ietvaros rada ārēju spiedienu. Taču visbūtiskākās briesmas patiesībā slēpjas pašas Rietumu alianses spējā rast kopīgu valodu.
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
