Iesaki rakstu: 
2021. gada augustā Ministru kabinets izsludināja rīkojumu "par ārkārtējās situācijas izsludināšanu atsevišķās administratīvajās teritorijās". Kopš tā laika mediju piekļuve pierobežas zonai ir bijusi ļoti ierobežota, un mēs nezinām, kas īsti tur notika un notiek. Bet mēs zinām, ka pa šo laiku Latvijas pierobežas novados parādījušās vismaz deviņas neidentificētu cilvēku kapavietas.
Ārkārtas situācija pierobežā ir pasargājusi mūsu acis no tā, uz ko normālam cilvēkam būtu grūti skatīties. Kad apbruņoti cilvēki tēmē uz neapbruņotiem cilvēkiem, kad cilvēki nosalst sniegā, kad cilvēki ir izsalkuši un izslāpuši. Kad pret cilvēkiem izturas necilvēcīgi, mums ir grūti skatīties.
Tas ir tāpēc, ka mēs esam centīgi būvējuši noteikta veida kultūru, kas balstās cilvēcībā. Cilvēki nav lietas, nav līdzekļi un visos gadījumos ir pelnījuši, ka pret viņiem izturas kā pret cilvēkiem. Cilvēcības tradīcija ir arī mūsu institūciju pamatā. Tas ir likuma gars, kas caurauž ne tikai pirms 100 gadiem tapušo Latvijas Republikas Satversmi, bet arī relatīvi nesen, pirms 10 gadiem, tapušo Satversmes preambulu.
Vai Latvijas pierobežas pagastos esam šīs vērtības atcēluši? Acīmredzami tur esam pasludinājuši citu likuma burtu. Bet vai esam pasludinājuši arī citu likuma garu? Ieva Raubiško, kas tiesā trešdien teiks pēdējo vārdu apsūdzībā par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu, rīkojās cilvēcīgi. Viņa neizdomāja jaunu paradigmu. Viņa rīkojās tās tradīcijas ietvaros, kuru kā īpaši svarīgu esam ierakstījuši savas valsts pamatlikumos. Ievai var nepiekrist politiski vai ideoloģiski, bet tikai pavisam nocietinājusies sabiedrība neredzēs viņas motīvos cilvēcību.
Un, jā, mēs esam nocietinājušies. Bet neatkarīgi no tiesas sprieduma mums būs jāmeklē ceļš atpakaļ uz cilvēcību.
Diez vai mēs esam gatavi dzīvot sabiedrībā, kurā cilvēcība ir atcelta vai rezervēta tikai dažiem. Mēs varam iesēdināt cietumā Ievu, varam iebaidīt arī citus cilvēkus, kas rāda mums to, ko nevēlamies redzēt. Bet kaut kur būs jānovelk robeža.
Kas ir apglabāti neidentificētajās kapavietās Latvijas pierobežas pagastos? Hibrīdkara ieroči vai tomēr cilvēki?
Aiz nāves robežas mēs tomēr atzinām viņos cilvēkus un apglabājām kā cilvēkus. Ieva to saskatīja vēl tad, kad viņi bija dzīvi. Velkot robežu starp cilvēcību un necilvēcību, viņa palika cilvēcības pusē. Un cerams, ka mēs arī. Jo svarīgas ir ne tikai tās robežas, kuras neļaujam pārkāpt citiem, bet arī tās, kuras neļaujam pārkāpt sev.
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
