Par kādiem „divdesmit reizi mēnesī” viesu namā „Spāres” runāja Ilmārs Rimēvičs un Māris Mortensons?
PIETIEK04.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ģenerālprokuratūra Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam un uzņēmējam Mārim Martinsonam uzrādījusi apsūdzības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, norādot, ka viņi abi grupā pēc iepriekšējas vienošanās izdarījuši noziedzīgi iegūtu 250 000 eiro legalizēšanu. Kamēr ne prokuratūra, ne abi apsūdzētie nekādu informāciju nesniedz, Pietiek publicē nodaļu no Latvijas grāmatnīcās pēdējā mēneša laikā pieprasītākās grāmatas – jaunā politiskā trillera „Nauda”, kurā cita starpā atspoguļoti arī ieraksti no „pilnīgi izdomātām” sarunām viesu namā „Spāres”, - tajās figurē arī tādi personāži kā Ilmārs Rimēvičs, Māris Mortensons un Grigorijs Kuseļņikovs.
„Viņš iesprauda flešku sava bijušā ģimenes klēpjdatora sānos, sagaidīja, kad uz ekrāna parādās attiecīgā ikoniņa, ar trešo piegājienu noklikšķināja uz tās, dažas sekundes noskatījās pārdesmit audiofailu simboliņos ar viņam neko neizsakošiem datumiem un tad enerģiski noklikšķināja uz viena ar nosaukumu “Spāres. 11.09.14”.
Neko laba jau nu audio kvalitāte nebija. Iļja nebija nekāds speciālists, taču pat viņš varēja pietiekami droši secināt – šī bija nevis telefonsaruna, bet gan divu kādā telpā sēdošu cilvēku dialogs, kas bija fiksēts ar ierakstu iekārtu, kura atradās krietnā attālumā no runātājiem.
Nevienu no viņiem Iļja, protams, nesazīmēja – visas šīs latviešu būšanas viņam bija dziļi svešas un nesaprotamas. Tas gan bija skaidrs, ka abi vīrieši, kas viens otru dēvēja par Māri un Ilmāru, ir labi pazīstami un lietišķi apspriež svarīgas lietas. Tostarp arī naudas lietas.
– Sveiki, Māri.
– Labdien, labdien.
– Labi, ka atradi laiku. Ir šādas tādas lietas sakrājušās.
– Tiešām? Mēs taču vēl nesen tikāmies. Visam vajadzēja būt kārtībā…
– Izrunāsim, izrunāsim, Māri. Nav tā gluži. Bet sākumā… Kādu tēju, kafiju, vēl kaut ko?
– Tad meitene būs jātraucē. Nav vērts, Ilmār, labāk pie lietas. Nav labi ar laikiem šajās dienās. Nebija viegli izrauties, lai atbrauktu.
– Labi, labi, pie lietas… Es skatos – ir kaut kāda problēma ar ikmēneša maksājumu?
– Nu kas nu par problēmu – maza aizķeršanās. Tā reizēm gadās, tu taču zini, Ilmār. Jābūt elastīgiem. Viss būs. Ja ne tūlīt, tad drusku jāpagaida. Procesi tādi. Kipešam nav pamata.
Un te pēkšņi viss mainījās – tik negaidīti, ka Iļja gandrīz salēcās. Par Ilmāru sauktā cilvēka balss no auksti lietišķas pēkšņi pārvērtās līdz nepazīšanai. Nemaz ne tik bieži Iļja bija dzirdējis, ka vīrietis sāk spiegt, – un šis bija tieši šāds gadījums.
– Tu tagad ņirgājies, ja? Tev tas liekas smieklīgi? Humorists? Budists? Par elastību un pacietību man te runāsi? Tu vispār… ķieģeļu cilātājs atradies!…
Neizklausījās, ka Māris būtu tikpat pārsteigts kā Iļja, saskaroties ar negaidīto pārvērtību, – pēc tālākās sarunas norises spriežot, viņš sarunas biedru pazina ilgi un labi. Laikam bija pieradis.
– Nu labi, labi, Ilmār. Viss taču lielos vilcienos ir kārtībā. Par ko tāds strjoms? Kaut kas nav laikus ienācis vai kā? Tiešām?
– Tu man vēl prasi? Tu man vēl prasi??? Tu??? Man??? Prasi??? Vai mums nebija skaidri un gaiši norunāts? Katra mēneša desmitajā datumā man atnes tos divdesmit, kas man ir nepieciešami tekošiem izdevumiem. Kas atnes, kā atnes, kas man par daļu. Bet atnes. Kurš vārds te nav saprotams? Vai kura zilbe? Ne-pie-cie-ša-mi! Nepieciešami! Man atnes! Un kur ir? Kurš datums šodien ir, tu zini?
– Labi, Ilmār, labi. Kurš gan strīdēsies? Viss ir. Viss notiek. Es labi zinu, kas norunāts. Tavi divdesmit. Divdesmit. Reizi mēnesī. Bet ir viens mazs “bet”. Tev atnes tos divdesmit tad, ja man ienāk tas, kam tavā sakarā ir jāienāk. Es neesmu labdarības kantoris, Ilmār. Sorrī, neesmu. Ja man neienāk, tev arī neienāk. Vienkārši. Baigi vienkārši. Ienāk tavi simt. No tiem pēc visa procesa pāri paliek septiņdesmit. Piecdesmit, ko es ielieku, kur tu vēlies. Un divdesmit, kas tev ir skaidrā. Bet tas viss ir iespējams tikai tad, ja ienāk tie simt!
Bet Ilmārs tikai turpināja spiegt. Šķita, ka savā sarunas biedrā viņš nemaz neklausās.
– Divdesmit! Katru mēnesi! Desmitajā datumā! Tu nezini, kādi man ir izdevumi un kad! Nav tava darīšana! Bet tava darīšana ir visu un laikā, un precīzi, un bez kādām runām. Tu domā – esi tik vienreizējs un neaizstājams? Neesi, neesi! Neesi, Māri, tu nekas! Negribi, nevari – nomainīšu, un viss.
– Nu, nomierinies taču, Ilmār. Davai, es tev uz pirkstiem parādīšu. Tā, lai skaidrs. Tas nav tā – es paņemu no bankomāta un tev atnesu. Tu taču saproti. Tu taču pats to sistēmu esi taisījis… cik gadus? Divdesmit vai jau vairāk? Man ir jāsaņem noteiktā laikā un jāizlaiž katru reizi citādāk. Es taču nevaru tevi kreditēt, ne?
– Kā – kreditēt???
– Nu, tā – kreditēt. Ja tavs Grigorijs man neieskaita to ikmēneša ciparu laikus, tad man viņa arī nav.
– Ko? Tu gribi teikt, ka Griša neko nav ieskaitījis? – Te nu beidzot Ilmārs nedaudz aprāvās.
– Nu, Ilmār, tā ir jūsu darīšana. Es tev savulaik piedāvāju palīdzēt, bet tu nē – pats, pats, visu es pats! Tev vajadzētu zināt, ka tas ir viens ļoti slīps krievs. Viņi tur Maskavā reizēm arī tādus taisa.
Izklausījās, ka Māra mierīgais tonis iedarbojas. Spiegšana beidzās. Ilmārs labu brīdi paklusēja un tad jau daudz nosvērtākā balsī turpināja.
– Ak tad mūsu jaukais Grigorijs atkal nav ieskaitījis… Kuru reizi sanāk šogad – trešo, ja?
– Jā, trešo. Pagaidām trešo.
Es saprotu, Ilmār, tu domā – man tāds bizness, kas man tur tādi divdesmit. Izvelku no kabatas un iedodu? Bet divdesmit, divdesmit, divdesmit – kopā jau sešdesmit štukas. Tu tur sēdi augšā, savā tronī, reālu naudu tu vispār ikdienā neredzi un vispār ar miljardiem vien operē. Bet man tā nav, Ilmār. Bizness tāpēc arī ir bizness, ka visa nauda strādā. Vienkārši tā izņemt nevar. Un tā jau visu laiku visi šitie, kas jābaro…
– Labi, Māri, labi. Es saprotu. – Laikam Ilmārs bija pietiekami izspiedzies, stresu izlicis un nu runāja gluži normālā, izlīdzinošā balsī. Toties Māris tikai tagad sāka uzvilkties.
– Da hren tu saproti, Ilmār. Kad Grigorijs ieskaita, tad ir Ķīna vai Polija, vai vēl kaut kur kaut kā. Kamēr to visu izgriež, paiet laiks. Un, ja ir rēķināts, ka ieskaita, tad tur stāv cilvēkiem viss atvērts un gaida. Un, kad neieskaita, tad ir problēma…
Klau, Ilmār, tu tiešām negribi, lai es drusciņ palīdzētu? Visiem būs labāk… Beigtu tu spītēties… Ir lietas, ko tu māki ļoti labi, bet bizness… te viss ir citādāk, nav tā, ka atnāk viens prezidents un parāda ar pirkstu, un viss uzreiz notiek un turpina notikt…
Pat Iļjam bija skaidrs, ka nezināmajam Mārim ļoti gribētos pašam sākt kārtot lietas ar tikpat nezināmo Grigoriju. Taču spiedzīgais un iedomīgais Ilmārs acīmredzot nebija no muļķu mājām.
– Zini, Kvadrāt, reizēm tev tomēr var redzēt cauri… Davai, neaizmirsti, kas tu esi un kur tu esi. Vajadzēs kaut ko vairāk – paprasīšu. Bet pagaidām – viss, labi, skaidrs. Grigorijam dzīve laikam pārāk vienkārša. Nekas, nokārtosim. Viņš turpmāk divas dienas iepriekš dos ziņu, pirms skaitīs… Droši, to es varu garantēt. Ja nesapratīs, tad izdarīsim tā, lai saprastu.
– Labi. Skaidrs, Ilmār, skaidrs. Būs labi, prorvjomsja. Ja ir problēma tieši tagad, es te tā katram gadījumam paņēmu līdzi. Nu tā, katram gadījumam. Divdesmit nē, tik daudz nevar, bet vismaz desmit.
Gandrīz vai varēja saskatīt, kā Ilmārs atplaukst, – viņš gan mēģināja saglabāt aukstu, neieinteresētu toni, bet balss tomēr nodevīgi nodrebēja.
– Jā, labi. Paldies, Māri. Es zinu, ka uz tevi var paļauties… Nu, gandrīz vienmēr var…
Ilmārs brītiņu paklusēja, acīmredzot šauboties, turpināt sarunu vai ne. Tad izšķīrās.
– Jā, starp citu, Māri. Mums vajadzētu pēc kāda laika apsēsties un tā nopietni parunāt. Šitie Grigoriji nāk un aiziet, bet… varētu būt, ka parādās kaut kas liels. Bet tur tad ir ļoti nopietni jāpastrādā. Droši vien tad arī Arnis… tu taču zini Arni, ja?
– Ā, to stīvo pediņu, kas zem Vaļeras gulēja? Nē, personiski ne, paldies!
– Nē, ne gluži, Māri… Drīzāk varētu teikt, ka viņš pie Vaļeras mani pārstāvēja… Nu kaut kā tā apmēram.
Vajadzēs iepazīties, Māri. Viņš var ļoti labi noderēt. Ļoti. Mums ar tevi.
– Tu tak zini, ka man tās jūsu smalkās finanses… Es esmu celtnieks, vienkāršs celtnieks. Tā vienmēr ir bijis
– Ak mūsu finanses, Māri, ja? Mūsu finanses? Mūsu? Un tu būtu tas vienkāršais celtnieks? Kurš tad te mums uz “Citas dēles” banku bija sacerējies? Un pat pakonsultēties neatnāca? Un rezultātā pa spārniem dabūja? Pats pa saviem personiskajiem spārniem? Nu, kurš tas bija?
Šis acīmredzami nebija tas, ko Māris vēlējās dzirdēt. Viņš labu brīdi paklusēja, līdz atkal ierunājās ļoti aizspiestā balsī ar metālisku pieskaņu.
– Nu, kā sanāca, tā sanāca. Nevar visur vinnēt. Un ko, Ilmār, man vajadzēja tevi ņemt pulciņā? Dot tev daļu tikai tāpēc, ka tu tāds foršs esi? Zini, cik tur visādu gudrinieku man jau vajadzēja paņemt? Naudas nevienam nav, bet piesūkties – to gan gatavi. Ietekmētāji, redz… Saietekmēja visi Bikšņi un Laķi, un pārējie.
– Pats gudrs, Māri, pats arī pa savu gudro pakausi dabūji. Bet ne par to runa. Padomā pats brīvā brīdī – labi, “Citu dēli”, tā sacīt, profukal, bet cik vēl tādas iespējas būs? Nu, tāda mēroga. Paskaiti pats – daudz pirkstu nevajadzēs…
– Labi, sapratu, Ilmār. Tad runājam.
– Labi, sazināmies.
Ar to arī saruna beidzās, un beidzās arī fails. Maigi izsakoties, Iļja bija vīlies. Apstiprinājās viņa vissliktākās priekšnojautas. Kaut kādas latviešu ģēlas. Elite, ziniet. Varbūt kādam tā arī bija elite, bet viņš ne pēc balss, ne pēc kā cita neatpazina ne Ilmāru, ne Māri. Iļjam arī nebija ne jausmas, kas ir šis Grigorijs. Un kāpēc Māri sauc par Kvadrātu. Varbūt uzvārds? Latviešiem tādi bija? Varbūt… Viņš ātri iemeta meklētājā “Māris Kvadrāts”. Nekā.
Iļja uzmeta acis pārējiem failiem un uzklikšķināja tam, kurš, pēc visa spriežot, bija ierakstīts jau divas dienas vēlāk. Nekāda pārsteiguma: tas pats Ilmārs krieviski sarunājās ar kādu Grigoriju –gandrīz simtprocentīgi, ka ar to pašu iepriekšējā sarunā pieminēto.
Kaut gan šis Grigorijs, kā varēja saprast no iepriekšējās sarunas, bija nopietni apbēdinājis un pat pievīlis Ilmāru, šoreiz Ilmārs nespiedza. Tas arī bija saprotams – atlika Iļjam ieklausīties Grigorija balsī, lai saprastu, ka uz šo cilvēku spiegšana neiedarbojās.
Saruna patiesībā bija ārkārtīgi īsa – vismaz tā daļa, kas bija failā.
– Sveiki.
– Sveiki, sveiki, prezidenta kungs. Patīkami jūs satikt. Būs jau kāds brītiņš pagājis. Paldies, ka ieaicinājāt.
– Jā, Grigorij, un man likās, ka mums nebūs nekādu iemeslu bez vajadzības tikties. Ka ir norunas, ka tās tiek pildītas… Bet, lūk…
– Ā, prezident, jūs par to mazo sīkumu. Atvainojiet, bet tiešām… Nu, neliela aizķeršanās. Neiedomājos, ka jums tas sīkums ir tik svarīgs…
– Grigorij, runa nav par cipariem, runa ir par principiem…
– Labi, prezident. Labi. Atvainojiet. Bet, prezident, es tomēr gribētu vienu lietu… Atļausiet taču?
– Jā, tikai ātri, Grigorij. Šī ir laba vieta, komfortabla, taču bez vajadzības… Nu…
– Redziet, prezident… Pie mums Krievijā parasti ir tā, ka ir darbs vai pakalpojums, vai produkts – un ir atbilstošs atalgojums. Bet mums… es pat nezinu, kāpēc mums tā ir sanācis, bet… Vai jums, prezidenta kungs, nešķiet, ka es veicu iemaksas, bet pretī nesaņemu neko – ne pakalpojumu, ne produktu, neko…
Un jau atkal Iļjam nācās salēkties. Cietumā Iļja bija “nakts ķinītī” noskatījies visas Harija Potera filmas, un nu Ilmārs, kurš, izrādījās, bija arī kaut kā prezidents, ierunājās balsī, kas drīzāk piestāvētu kādam Voldemortam.
– Grigorij… Vēlreiz un skaidri. Tu, blēdīgais čmo, maksā par to, ka es tev ļauju pastāvēt. Ka es un mani cilvēki… ka mēs ļaujam tev slaukt vietējos stulbos pensionārus un pumpēt viņu naudu uz saviem ofšoriem… Nenovērtēsi – un nebūs tevis. Kā vēl dažu labu nebūs jau pavisam drīz… Laiks iet, viss mainās… Tā ka tu, Grigorij, novērtē attieksmi. Un krāj naudiņu – vajadzēs lielu iemaksu, ja gribēsi… nu, tu saproti, ja…
Grigorijs varbūt arī visu saprata, bet Iļja nesaprata pilnīgi neko. Izņemot vienīgi to, ka no mokošas un drošas nāves vai vismaz sakropļošanas viņu šķīra vairs tikai piecas dienas. Šajā laikā viņam vajadzēja ne tikai saprast, kas ir visi šie Ilmāri, Māri Kvadrāti un Grigoriji, bet arī izdomāt, kam šīs sarunas šķiet naudas vērtas. Ā, un pilnai laimei vēl tāds sīkums – vajadzēja atrast arī šifra atslēgu. Za-ši-bisj, ko citu lai saka…”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
