Iesaki rakstu: 
Bezkompromisa tiesiskums laikam saprot tikai vārdu “bezkompromisa”. Nekāda kompromisa, lai sasniegtu sev vēlamo. Kur tiesiskums – tas jau nav svarīgi.
Pērnā gada vasaras sākumā J. Bordāns nāca klajā ar paziņojumu, ka Tieslietu ministrijā (TM) notiks reformas.[1] Iesākumā bija pagrūti saprast, par kādām reformām tiek runāts, jo nereti redzamās reformas parasti ir aizsegs citām. Tomēr, paejot kādam laikam, viss ir kļuvis daudz redzamāks. Reizēm ir vērts paskatīties uz notikumiem hronoloģiskā kārtībā:
1. Kopš 2020. gada 27. decembra ir brīva Patentu valdes direktora amata vieta.
2. 2021. gada 20. septembris – pēdējā darba diena TM valsts sekretāra vietniecei tiesību politikas jautājumos Lailai Medinai.
3. 2021. gada 15. oktobris – pēdējā darba diena Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniecei Ilonai Spurei.
4. 2021. gada 30. decembris – pēdējā darba diena TM valsts sekretāram Raivim Kronbergam.
Laikam tā ir bijusi tikai sakritība, ka ilgstoši tika turēta vakanta Patentu valdes direktora vieta, kura visžēlīgi tika atvēlēta R. Kronbergam[2]. Tomēr ne viss notiek, kā ieplānots, - tā laimīgu apstākļu sakritību dēļ R. Kronbergs ieguva amatu atbilstoši savām spējām.[3]
Piekritīsiet, ļoti maz ticams, ka par sakritību jāuzskata arī L. Medinas amata atstāšana. Reti kurš nezina, ka tieši L. Medina un R. Kronbergs bija tie, kuri spēja noturēt Tieslietu ministriju attiecīgā līmenī un viņiem nereti bija atšķirīgi viedokļi ar J. Bordānu.
Arī I. Spures vēlme doties prom no amata sākotnēji izklausās nevainīgi, ja nepaskatās kopsakarībā ar to, ka tieši šiem cilvēkiem it kā ir bijuši citādāki viedokļi saistībā ar Liepājas cietuma būvniecību.
J. Bordāna nepatika pret Augstākās tiesas priekšsēdētāju A. Strupišu plašākai sabiedrībai jau sen kā nav nekāds dižais noslēpums. Tās patiesais iemesls visticamāk tā arī paliks starp abiem kungiem, bet kaut kā šķiet, ka A. Strupišs nav vēlējies iet J. Bordāna pavadā.
Nereti gadās, ka starp cilvēkiem ir kāda nesaderība, bet, ja tāda ir ar visiem apkārtējiem, tad tas jau ir interesanti. Nevar nepieminēt J. Bordāna konfliktu ar iepriekšējo ģenerālprokuroru Ē. Kalnmeieru. Jau tad kuluāros runāja par J. Bordāna vēlmi mainīt prokuratūras neatkarību. Kādu laiku šis jautājums bija pieklusis, bet, kā tiek runāts – pašlaik jau ir atkal aktualizējies.
Bez personāliju izmaiņām un jau pieminēto prokuratūras neatkarības jautājuma J. Bordāns ir pievērsies arī atsevišķiem normatīvā regulējuma jautājumiem.
Jau 2020. gada sākumā tika aktualizēts jautājums par viltus ziņu izplatīšanu, precīzāk, panikas un trauksmes radīšanu sabiedrībā (Saeimas deputātu izstrādāts likumprojekts Nr.572/Lp13), kas Juridiskajā komisijā netika tālāk virzīts.[4]
Vēlāk diskusijas par viltus ziņu izplatīšanas sodīšanu tika aktualizētas periodiski gan dažādās Saeimas komisijās, gan IeM, gan TM. Bet kopumā tiesību eksperti un juristi konsekventi ir pauduši viedokli, ka esošais KL 231.pants “Huligānisms” ir pietiekams, lai šādu viltus ziņu un dezinformācijas izplatītājus sauktu pie kriminālatbildības. To apliecina esošā prakse.
2021. gada 9. novembrī tiek publiskots, ka Noziedzības novēršanas padomes augstāko amatpersonu apspriedes forumā tiks diskutēts par viltus ziņu apkarošanu.[5] J. Bordāna ideja – viltus ziņu izplatīšanu tiek piedāvāts noteikt ārpus huligānisma tvēruma un atbildību noteikt, ja ir būtisks kaitējums.
No vienas puses, ja neiedziļinās, varētu paust sajūsmu par centieniem, bet tika noklusēta, visticamākais, svarīgākā lieta – veicot šādu pagriezienu, visi līdzšinējie procesi būtu izbeidzami. To jau nu vajadzētu saprast jebkuram.
Savdabīga izpratne par tiesiskumu, radot normas, kuras atbrīvos daudzus no atbildības. Varbūt kādus konkrētus. Arī sekas – būtisks kaitējums - daudzos gadījumos būs apšaubāmas. Bezmaz vai rodas sajūta, ka J. Bordāna un viņa padomnieku mērķis ir it kā pacelt karogu par to, ka atbildība viltus ziņu izplatītājiem būs bargāka, bet, paskatot, ko sevī ietver jēdziens “būtisks kaitējums”, kas minēts likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23.pantā[6], vairāk rodas pārliecība, ka procesa virzītājiem būs lielas iespējas pieņemt lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, jo nav konstatējamas attiecīgās sekas.
Nereti rodas jautājums – kā pārējie politiskie spēki pieļauj atsevišķu darboņu darbošanos, kura nereti pārkāpj nekaunības robežas?
Atbilde man radās šodien, braucot ar 7. tramvaju un izdzirdot vienu no pieturas nosaukumiem – “Centrāltirgus”. Par ko varētu būt tirgus? Paskatām visus jau vakantos amatus vai tos, kuri drīzumā kļūs vakanti, un atbildes varētu kļūt skaidras.
[1] https://juristavards.lv/doc/278952-ogad-sagaidamas-reformas-ari-tieslietu-ministrija/
[2] https://jauns.lv/raksts/zinas/476447-nomainis-tieslietu-ministrijas-valsts-sekretaru
[3] https://www.zm.gov.lv/presei/zemkopibas-ministrijas-valsts-sekretara-amata-valdiba-apstiprina-raivi?id=12716
[4] https://www.tvnet.lv/7133835/tm-kriminallikuma-nevajag-jaunu-pantu-par-viltus-zinu-izplatisanu
[5] https://lvportals.lv/dienaskartiba/335640-noziedzibas-noversanas-padomes-augstako-amatpersonu-foruma-diskutes-par-sabiedribas-iesaisti-korupcijas-apkarosana-2021
[6] https://likumi.lv/ta/id/50539-par-kriminallikuma-speka-stasanas-un-piemerosanas-
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
