Par kampaņas "Neapēd zemeslodi" muļķībām

1. Plaši pārstāvēts arguments gaļas neēšanas nometnē ir tas, ka lopkopība patērē daudz litru ūdens. Pirmkārt, ir tāda lieta kā ūdens aprite. Govs to ūdeni nepatur sevī. Otrkārt, tā nav Baltijas problēma. Mums gadā nokrišņi ir lielāki nekā iztvaikošana – saldūdens resursi ir lieli. Protams, ka turēt masīvas fermas reģionos, kur ir viena pusizžuvusi upe, nav gudri. Bet Kalifornijas problēmas nav Latvijas problēmas. Līdz ar to Latvijā stāstīt, ka, atsakoties no gaļas (kas pārsvarā ir vietējo zemnieku audzēta), mēs glābjam saldūdens resursus, nav patiesi. Ūdens resursu taupības nolūkā loģiski būtu aicināt neēst Argentīnas vai citu reģionu steikus.

2. Vides organizācijas ceļ trauksmi par to, ka bioloģiski vērtīgajās pļavās krītas bioloģiskā daudzveidība. Un tā tas tik tiešām ir. Labākais veids, kā noturēt vai pat atjaunot šo daudzveidību, ir veikt ekstensīvu platību ganīšanu. Tātad, ja gaļas neēšanas aicinājums būtu ļoti efektīvs un mēs Latvijā masveidā atteiktos no gaļas, likumsakarīgi tam sekotu arī gaļas lopkopības likvidēšana (jo nebūtu kur šos lopus likt). Bet vai kampaņas veidotāji un atbalstītāji aizdomājas par to, ka tas faktiski pārvelk svītru bioloģiskajai daudzveidībai zālājos? Varētu, protams, argumentēt, ka piena govis nereti netiek laistas ganībās un cūkas vai vistas vispār nav zālēdāji, un nebūtu melots, bet pēc kampaņas materiāliem saprotams, ka lielākā kritika tiek vērsta gaļas liellopu virzienā. Latvijā vairāk nekā 80% gaļas liellopu tiek laisti ganībās.

3. Latvijā šobrīd ir 200 000 ha zālāju bez pielietojuma – uz tiem nav lopu. Eiropas Komisija pieprasa saglabāt valstī esošos ilggadīgos zālājus un ne tiešā veidā, bet būtībā aizliedz zālāju platības pārveidot aramzemē, kur audzētu augu izcelsmes produktus – dārzeņus/augļus/graudus. Tātad, ja tik lielā platībā drīkstam audzēt tikai zāli, taču kampaņa vēlas, lai tur netiktu ganīti gaļas liellopi, ko ar šiem zālājiem darīsim? Turpināsim audzēt kūlu veselos 200 000 hektāru?

4. Vēl viens populārs apgalvojums starp tiem, kuri aicina atteikties no gaļas, ir tas, ka 80% pasaules lauksaimniecības zemju tiek atvēlēti lopkopībai. Padomājiet, cik daudz augu izcelsmes produktu tur varētu izaudzēt! Jāsaka, ka robežās no “maz” līdz “necik”, jo lielākā daļa pasaules zemes ir derīga vien zāles audzēšanai. Fjordos vai Šveices kalnos graudu lauku un dārzeņu platību nav un nebūs.

5. Bieži izskan arī arguments, ka liela daļa augkopības produkcijas tiek izmantota lopbarībā, to taču varētu patērēt paši cilvēki. Jāatbild, ka visiem graudiem ir kvalitātes rādītāji. Kviešiem, auzām, sojai – visam. Ir pārtikas un lopbarības kvalitātes graudi. Ko iesākt ar lopbarības kvalitātes graudiem bez lopiem? Dedzināt? Izmest sapūšanai? Jāmin arī tas, ka bieži lopkopībā tiek izmantoti blakus produkti, piemēram, rap­šu rauši vai sojas spraukumi, kas palikuši pēc eļļas spiešanas.

6. Svarīgi saprast, ka lopkopībā neiegūst tikai gaļu, pienu vai ādas. Milzīgs ieguvums ir organiskais mēslojums – kūtsmēsli. Bez lopiem būtu jāpaļaujas tikai uz minerālmēsliem. Tie nav nedz labāki, nedz sliktāki, bet noteikti tiek mazinātas iespējas diversificēt izejvielu avotus. Kūtsmēsli ir teju vienīgais ekonomiski pamatotais un plaši pieejamais mēslojuma veids bioloģiskajās saimniecībās, tāpēc jāsaprot, ka, saimniecību struktūrās mazinot lopkopības sadaļu, tiek pamatīgi sists pa bioloģiskās lauksaimniecības sektoru.

Pārpublicēts no „Latvijas Avīzes”

Novērtē šo rakstu: