Iesaki rakstu: 
Nenocietos un dažu Facebook lasīto rakstu iespaidā nolēmu izteikties sakarā ar valsts iekārtām, kuras esmu piedzīvojis un kurās ir dzīvojuši daudzi. Ak, tā nebeidzamā šķēpu laušana, vai labāk bija "toreiz" vai labāk ir tagad!
Aplams uzstādījums jau pašā pamatā, ja nav precizēts - KAM bija labāk un KAM bija sliktāk! KAS bija labāk, un KAS bija sliktāk. Bet pat visobjektīvākais faktu apkopojums NEKAD nenovedīs pie "consensus". Tas NAV iespējams!
Uz šādām domām mani uzskatāmi uzvedināja kartupeļu lauks. Cenšos maksimāli izvairīties no ķīmijas lietošanas lauksaimniecībā, pēc principa - pietiks visiem, bet šogad "iekritu". Nebiju ņēmis vērā kolorado kāpuru neticamo rijīgumu un vaboļu vairošanās spējas, un savlaicīgi nenomigloju ar kādu insekticīdu. Rezultātā no daudziem varenajiem lakstiem palika vien stumbeņi... Te jautājums kļuva, kā krievi saka, "rebrom", proti - vai nu viņiem, vai man. Lai saglābtu to, kas vēl glābjams, sāku miglot. Smieklīgi, bet izjutu pat zināmu atriebības saldmi, vērojot, kā resnie, ar manu kartupeļu lakstiem nobarojušies kāpuri, trāpot indes miglai, krīt zemē.
Jau tās pašas dienas vakarā nedaudzie saglabājušies kartupeļi pateicīgi uzziedēja baltiem, tīriem ziediem. Šiem apakšā kaut kas būs...
Lai gan mani lasītāji ir gudri un jau sen sapratuši stāsta morāli, pārējiem paturpināšu.
KAS LABI VIENAM, NĀVE OTRAM. Un otrādi - kas labi otrajam, nāve pirmajam. NEKAD nebūs vienprātības un saskaņas starp parazītu un viņa saimnieku! Tas ir šķiru antagonisms. Nē, nē - tie nav upes krasti, kuri nekad nesatiekas. Tā ir pašā pamatā pretēja būtība.
Kam bija labi Padomju Latvijā? Visiem, kuri godīgi vai pusgodīgi strādāja, kaut ko radīja un darīja.
Kam bija slikti? Visu rangu parazītiem (starp citu, bija pat Krimināllikuma pants par parazītismu), spekulantiem (arī viņus varēja "iesēdināt"), zilajiem (lai gan kriminālatbildība bija tikai par anālo seksu starp vīriešiem un reāli notiesāti pēc šī panta bija tikai daži cilvēki), pedofiliem (pēc nerakstītiem kriminālās pasaules likumiem bērnu izmantotājiem bija maz izredžu dzīviem iznākt no ieslodzījuma vietām), valsts/tautas īpašuma izsaimniekotājiem, nerunājot nemaz par zagļiem, cilvēkiem, kuri bija kļuvuši bagāti noziedzīgā ceļā (jo viņiem bija bail savu bagātību izrādīt), prostitūtām (prostitūcija pastāvēja, bet "pagrīdē").
Kas ir šodien? Gandrīz VISAS minētās cilvēku kategorijas ir ne vien celtas saulītē, bet tām piešķirtas privilēģijas un pat vara. Ekonomiskā un politiskā vara. Piesedzoties ar mistiskām "Eiropas vērtībām", brīvību un cilvēktiesībām, bet reāli - ieviešot degradējošo ultraliberālismu un totalitārismu ar hitleriskā fašisma elementiem.
Lūk, kādēļ ir aizliegta "padomju propaganda", padomju simbolika un pat pieminekļi! Viņi grib izdzēst no publiskās telpas un cilvēku atmiņas veselu laikmetu - laikmetu, kad kolorado vaboles tika kontrolētas, bet kartupeļu lauki varēja krāšņi ziedēt un dot bagātīgu ražu.
Kāda ir GALVENĀ atšķirība starp parazītu un saimnieku? Kā atšķirt, kurš ir kurš? Lūk, kā - saimnieks var dzīvot bez parazīta (un ļoti labi dzīvot), bet parazīts bez saimnieka - nevar! Izskatās, ka parazīti apsēduši ne tikai manu kartupeļu lauku...
Kas vienam nāve, otram - dzīvība. Kas vienam dzīvība, otram - nāve...
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
