Par karu

Tiesa, kā rāda mūsdienu vēstures prakse, mēs esam liecinieki tam, kā viens iespējamais militārais konflikts visās pasaules vēstures mācību grāmatās, iespējams, tiks burtiski aprakstīts vienā teikumā. Mēs ar jums esam liecinieki tam, kā vienīgais, kas, iespējams, tiks ierakstīts vēstures grāmatās par militāro konfliktu, kas varētu sākties Ukrainā, būs vārdi - "jo Putins to tā gribēja".

Vismaz šāds viedoklis veidojas, lasot Rietumu un latviešu "ekspertus" un "politologus", kuri kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ aizmirsuši gan par visu, ko viņiem mācīja vēstures stundās, gan par elementāru veselo saprātu.

Lai saprastu tēzes nekonsekvenci, ka Putina iespējamajam uzbrukumam Ukrainai nav daudz dziļāku priekšnoteikumu kā “jo Putins to gribēja”, kā arī mēģinātu noskaidrot, vai Putinam nebija daudz labākas iespējas “gribēt” Ukrainu daudz agrāk, ir vērts pārtīt laiku uz pirmsmaidana – 2013.gadu.

Tālāk es vispirms teikšu dažus vārdus par konkrētā virziena stāvokli 2013. gadā, pēc tam dažus vārdus par to, kāda ir situācija šajā pašā virzienā jau 2022. gadā, un tad pāriešu pie nākamā virziena.

2013. gadā Ukrainā bija prokrieviskais prezidents Viktors Janukovičs, prokrieviskais premjerministrs Mikola Azarovs, un Augstākajā Radā no visiem 450 deputātiem vairāk nekā puse deputātu bija prokrieviskās partijas «Партия Регионов» biedri.

Pašā Radā runāja krieviski, kamēr augsta ranga Krievijas amatpersonas un politiķi oficiālās vizītēs Ukrainu apmeklēja burtiski katru nedēļu. Valsts politiskais centrs 2013. gadā bija nevis Kijeva, bet Doņecka, kur faktiski dzīvoja pats Janukovičs un, protams, tīras nejaušības pēc Janukoviča partneris ogļu biznesā, tā laika bagātākais cilvēks Ukrainā Renāts Ahmetovs.

Ar šādu politisko, ekonomisko un administratīvo ietekmi, nemaz nerunājot par prezidenta pilnvarām, Janukovičs varēja uzsākt karadarbību valstī (un tam sekojošo uzbrukumu Eiropai) ar vienu telefona zvanu.

2022. gadā Radā no 450 tautas deputātiem ir mazāk nekā pieci tādi, kas atklāti atbalsta Krieviju, un 0 tādu, kam ir reāla politiskā ietekme. Šodien Ukrainas politika atklāti neuztur nekādas attiecības ar Kremli, un jebkāda atklāta politiskā sadarbība ar Krieviju Ukrainā 2022. gadā ir pakļauta vajāšanai, ko var apstiprināt opozīcijas deputāts Vitkors Medvedčuks, kurš kopš 2021. gada oktobra atrodas mājas arestā.

To var apstiprināt arī Medvedčuka sieva Oksana Marčenko, pret kuru Ukrainas prezidents personīgi noteica sankcijas (aizliegums veikt uzņēmējdarbību, bankas kontu bloķēšana un tā tālāk).

Ukrainas sagrābšana un uzbrukums Eiropai ar vienu telefona zvanu 2022. gadā tiks atcelti.

Līdz 2014. gadam prokrieviskajam prezidentam bija milzīga ietekme Ukrainas bruņotajos spēkos, un noteikta daļa Ukrainas karavīru noteikti atbalstītu Janukoviču karā Ukrainas teritorijā un iespējamā kara ar NATO gadījumā. Visa Ukrainas armija Janukoviču, protams, nebūtu atbalstījusi, jo militārajā pavēlniecībā jau bija stipri pretkrieviski noskaņojumi.

Bet ne tas ir svarīgi. Svarīgi ir, ka 2014. gadā absolūti visas Ukrainas teritorijā, tajā skaitā Eiropas pierobežā, atradās Krievijai lojāli karavīri, kuri bija gatavi jebkurā brīdī uzsākt uzbrukumu Varšavas virzienā.

2022. gadā Ukrainas armijā Krievijai lojālu karavīru nav, un šodien Ukrainas armija ir gatava šaut nevis uz NATO karavīriem Varšavā, bet gan uz Krievijas karavīriem Belgorodā un Rostovā.

2013. gadā Krievijai nebija ienaidnieka statusa, un Ukrainas iedzīvotāji neuzskatīja Krieviju par agresoru. Ukrainā vienmēr ir bijuši pretkrieviski noskaņojumi, bet 2013. gadā tie, kurus kaitināja krievi, gatavi ķerties pie ieročiem nebija, viņiem šī vēlme radās vēlāk. Situācijā, kad civiliedzīvotāji nepretotos uzbrukumam, Krievijas karaspēka pārvietošanās no Ukrainas austrumu uz rietumu robežu būtu diezgan netraucēta.

2022. gadā, pēc neoficiāliem datiem, Ukrainas civiliedzīvotājiem ir vairāki miljoni nelegālu šaujamieroču, ir daudz rusofobiski radikālu grupējumu, kas bieži ietver bijušos Donbasa kara veterānus ar reālu pieredzi cilvēku likvidēšanā.

Tas ir, praksē Krievijas uzbrukuma gadījumā Ukrainai šodien daudzās pilsētās Krievijas karaspēks papildus Ukrainas armijai saskarsies ar spēcīgu pretestību no labi bruņotiem un bieži apmācītiem kaujiniekiem, kas Krievijas armijas zaudējumus palielinās desmitkārtīgi.

2014. gadā Ukrainai nebija nekādu līgumu ar NATO, un fiziskas NATO klātbūtnes Ukrainā (vismaz oficiālā) arī nebija. Tas ir, 2014. gadā tā Ukrainas armijas daļa, kas neietu kopā ar Janukoviču, bet gribētu karot pret Krieviju, patiesībā būtu atpalikušas, izlaupītas un morāli apspiestas postpadomju armijas lūžņi.

2022. gadā bez NATO Ukrainas teritorijā atrodas pat Kanādas karaspēks, ar kuru Putinam nebūs viegli cīnīties iespējamā uzbrukuma gadījumā un kas arī būtiski palielinās Krievijas armijas zaudējumus.

2014. gadā Ukrainā darbojās milzīgs prokrievisko oligarhu skaits, tostarp tā laika bagātākais cilvēks Ukrainā Renāts Ahmetovs (arī prokrieviskās “Партия Регионов” biedrs), kura vērtība 2014. gadā bija $10 miljardi. Šie prokrieviskie prinči kontrolēja lielāko daļu galveno resursu un valsts uzņēmumu, kas kara gadījumā ļautu Krievijai apspiest ienaidnieku vajadzīgajā teritorijā ar ekonomiskā/resursu spiediena palīdzību.

2022. gadā Ukrainā nav prokrievisku oligarhu, kam būtu kāda būtiska politiskā vai ekonomiskā ietekme. Jā, iespējamās militārās darbības, par kurām mēs šodien runājam, var likt dažiem no viņiem atkal sākt skatīties uz Krieviju, jo daži no viņiem hipotētiska kara gadījumā varēs nopelnīt vairāk, atbalstot nevis Rietumus, bet Putinu. Tomēr ar situāciju 2014. gadā, kad daudzi no Ukrainas oligarhiem burtiski neizgāja no Kremļa, 2022. gada situāciju salīdzināt nevar pat cieši.

2014. gadā tie paši prokrieviskie oligarhi kontrolēja gandrīz visus galvenos Ukrainas medijus, kas, protams, arī bija atklāti prokrieviski. Prokrieviskā darba kārtība 2014. gadā skanēja pilnīgi katrā Ukrainas televizora.

2022. gadā Ukrainā prokrievisku mediju nav, un pilnīgi no katra gludekļa 24 stundas diennaktī tiek teikts, ka Krievija ir agresors un Putins vakariņās ēd ukraiņu jaundzimušos. Pašreizējās Kijevas varas pilnīga kontrole pār medijiem 2022. gadā karadarbības gadījumā, protams, arī palīdzēs stiprināt pretkrievisko noskaņojumu valstī, nostiprinās Ukrainas karavīru morāli un sarežģīs Krievijas armijas dzīvi.

Kāpēc es to visu uzskaitu? Tāpēc ka naudas un pūļu apjoms, ko Ukrainas sagrābšana Krievijai būtu izmaksājusi 2014. gadā, ir tūkstoš reižu mazāks, salīdzinot ar to, cik šī sagūstīšana izmaksās šodien. Un, lūdzu, nestāstiet man pasaciņas, ka bijušais taksists Putins 2014. gadā to nesaprata.

Šeit rodas jautājums, kāpēc Krievija pirms 8 gadiem negribēja sagrābt Ukrainu, kad tam bija pilnīgi visi apstākļi, nemaz nerunājot par to, ka pati sagrābšana Kremlim izmaksātu, rupji sakot, trīs kapeikas? Kāpēc asinskārais Putins, kurš jau no šūpuļa sapņoja pārvērst ukraiņus par vergiem, neizmantoja šo iespēju, kad bija īstais laiks to darīt?

Atbilde uz šo jautājumu ir tikpat vienkārša, cik tā ir banāla, - jo 2014. gadā Krievijai vairs nebija ne vēlēšanās, ne liekas naudas, lai uzturētu nodzērušos, agresīvo, atpalikušo un par pašu Krieviju vēl korumpētāko Ukrainu.

Pirms 2014. gada, pēc neoficiāliem datiem, Krievija savas ietekmes saglabāšanai Ukrainā tērēja no $20 līdz $50 miljardiem gadā, ņemot vērā “kredītus, kas nav jāatmaksā”, energoresursu subsīdijas, kukuļus, dotācijas, Krievijas uzņēmumu ciestos zaudējumus, kas iegādājās Ukrainas produkciju par paaugstinātām cenām, kā arī citu Krievijas uzņēmumu ciestos zaudējumus, kuri Ukrainai pārdeva produkciju par cenām, kas bija jau daudz zemākas par tirgus cenām.

Tajā pašā laikā šīs trakās finanšu investīcijas nekādā veida nepalīdzēja Krievijai izveidot Putina valdībai nepieciešamo “kārtību” (kā Baltkrievijā vai Čečenijā), un kādā brīdī Krievijas valdība un elite nolēma, ka tā vietā, lai izmestu 20-50 miljardus dolāru ik gadu miskastē, šo naudu var atstāt sev. Nu vai sliktākajā gadījumā daļu šīs naudas iztērēt savas valsts pilsoņiem, nevis uz Ukrainas pilsoņiem.

Kad kļuva skaidrs, ka Kremlim vairs nav apetītes turpināt zaudēt naudu nerentablajā un nekontrolējamā Ukrainā, radās jautājums, kādā formātā Krievija izvadīs savu politisko un ekonomisko ietekmi no Ukrainas. Izkļūt no Ukrainas “maigi” Krievija nevarēja, jo tas būtu kolosāli skāris Putina reputāciju krievu vidū gan Krievijā, gan Ukrainā, gan visā pārējā pasaulē. Iziet “maigi” nozīmētu atļaut, lai Ukrainā dzīvošus krievus saplosa džeki ar nacistu tetovējumiem no Karpatu mežiem.

Taču karš Donbasā, Krimas sagrābšana un cīņa pret “Maidana režīmu” ļāva Putinam, pirmkārt, glābt seju un, otrkārt, saglabāt ilūziju, ka Kremlis vajadzības gadījumā ir gatavs aizsargāt savus nelaimē nonākušos tautiešus. Kā jūs saprotat, šādas stratēģijas īstenošana bija iespējama tikai ar jau "neatkarīgās" Ukrainas, Amerikas un Eiropas Savienības dalību tajā.

Citiem vārdiem sakot, tika panākta vienošanās starp visiem šī brīnišķīgā stāsta dalībniekiem, kā rezultātā Amerika pārņēma kontroli pār Ukrainu, un Krievijai tika dota iespēja nedaudz paspēlēt “krievu glābēju” lomu ar kara un Krimas ieņemšanas palīdzību. Kā kādreiz teica Als Kapone: "Nekā personiska, tikai bizness."

Atgriežoties 2022. gadā un izprotot visu iepriekš minēto, varam izdarīt nepārprotamu secinājumu, ka, ja Krievijai pirms 8 gadiem nebija pilnīgi nekādas vēlmes sagrābt Ukrainu par trim kapeikām, tad ir pilnīgi skaidrs, ka sākt karu 2022. gadā, kas tikai naudas izteiksmē izmaksās tūkstošiem reižu vairāk, protams, neviens netaisās. Un atkal nevajag man lūdzu stāstīt pasaciņas par stulbo Putinu un viņa mazvērtības kompleksu. Viss ir daudz vienkāršāk – kara nebūs, jo Putinam Ukrainai nav liekas naudas.

Turklāt Krievijai diez vai pietiek liekas naudas Krimai un Donbasam, kurā tā jau 8 gadus “glābj savus krievvalodīgos tautiešus”. Paskatieties uz šo divu reģionu dzīves līmeni. Un tie ir reģioni, kas kopā teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā ir 10 reizes mazāki par pārējo, tikai zaudējumus nesošo Ukrainu. Un tieši par tikai zaudējumus nesošo Ukrainu Putinam būs jāmaksā, ja viņš, kā mūs cenšas pārliecināt "eksperti", šodien gribēs iegūt kontroli pār šo valsti. Tāpēc saku kārtējo reizi, ka tāpat kā 2014.gadā Putins nevēlējās ik gadu maksāt desmitiem miljardu mūžīgi iereibušajiem ukraiņiem viņš to nevēlas darīt arī 2022. gadā.

Šo visu ir svarīgi saprast, pirms izdarīt secinājumus, pirmkārt, par potenciālā Krievijas iebrukuma Ukrainā apmēriem un, otrkārt, par motīviem, kādi ir Krievijai, radot militāru spriedzi ar Eiropu.

Neskatoties uz to, ka absolūti visi “sevi cienošie eksperti” uz iespējamo militāro konfliktu Ukrainā raugās izolēti, cilvēkiem, kuri vēlas redzēt notiekošā patiesos iemeslus, to darīt nevajadzētu. Jo saprast šos iemeslus (vai vismaz mēģināt tos apsvērt) varēs, skatoties uz situāciju reformācijas, kas šobrīd notiek Eiropā, un Eiropas līderu nākotnes plānu kontekstā.

Būs nepieciešamas vismaz dažas stundas, lai tikai īsi aprakstītu šos plānus, tāpēc šī teksta ietvaros ir tikai vērts teikt, ka starp lielākajiem Eiropas spēlētājiem vienprātības nav, un tas liecina, ka ES dalībvalstis 2022. gadā daudz vairāk interesējas par savām suverēnajām, nevis par Eiropas kopējām interesēm.

Lielbritānijas jeb vienas no lielākajām Eiropas ekonomikām izstāšanās no ES. Vācija, kas veido stratēģisku enerģētisko aliansi ar NATO galveno pretinieku. Itālija un tās valsts parāds 155% no IKP apmērā, kas jau pirms dažiem gadiem tehniski noveda pie šīs valsts bankrota. Francija, kur bijušais prezidents Nikolā Sarkozī atrodas mājas arestā, kā arī dzelteno vestu protesti notiek jau vairāk nekā trīs gadus. Ungārija un Viktora Orbana nostāja.

Visas šīs lietas ir tikai daži un tikai acīmredzamākie nesaskaņu piemēri Eiropā. Kamēr tiem lasītājiem, kuriem ir makroekonomikas, tiesību un finanšu prasmes maģistra līmenī un augstāk, pat bez Orbāna izteikumiem vismaz pirms 5 gadiem jau bija skaidrs, ka Eiropu negaida spoža nākotne.

Tā kā savienību sabrukumu Eiropas vēsturē ir noticis ļoti daudz, atskatoties pagātnē, ar pārliecību varam teikt, ka šos periodus parasti pavadīja cīņa par varu, kas ļoti bieži noveda pie dažāda mēroga un nežēlības bruņotām sadursmēm. Ņemot to vērā un arī apzinoties, ka Eiropa šobrīd meklē "savu jauno ceļu", ir diezgan loģiski pieņemt, ka šādu sadursmju risks pastāv arī šodien.

Ja paskatās, kas notiek Eiropas ielās 2022. gadā, tas ir, ilgi pirms ES oficiāli paziņoja par savu jauno destruktīvo reformu kursu, tad ir diezgan pamatoti pieņemt, ka pēc šī paziņojuma visādi Roltonbenderi no ielu diskotēkām pagriezīsies gruzdošajos militāros konfliktos. Vēlreiz pateikšu, ka, tā kā Eiropai ir gadsimtiem ilga pieredze slaktēt vienam otru cīņā par varu, tad šodien gaidīt no eiropiešiem kaut ko citu būtu ļoti tuvredzīgi.

Tajā pašā laikā pēdējo 100 gadu laikā politiskās tehnoloģijas attīstījās diezgan strauji, kas mūsdienās ļauj varai pārņemt kontroli pār situācijām, kuras pirms simts gadiem kontrolēt būtu bijis vienkārši neiespējami. Eiropā īsts (ilgs, asiņains un nežēlīgs) karš nav bijis pēdējos gandrīz 80 gadus, kas nekādā gadījumā nav nejaušība, bet gan ļoti liela darba rezultāts, ko Eiropas ierēdņi un politiķi ir paveikuši, lai uzturētu mieru savā teritorijā. Tas liecina, ka Eiropa, visticamāk, vēlēsies saglabāt mieru arī pašreizējo satricinājumu laikā.

Vai, skatoties uz to visu, ir iespējams izdarīt pieņēmumu, ka militārais konflikts ar Krieviju Ukrainas teritorijā ir daļa no stratēģijas, ar kuras palīdzību plānots izvairīties no Eiropas asiņu izliešanas? Personīgi es domāju, ka tas ir gan iespējams.

Kāpēc to darīt ar militāra konflikta ar Krieviju palīdzību? Tāpēc, lai jebkuru politiķu, oligarhu, politisko avantūristu vai vienkārši idiotu, kas šajā pārmaiņu klimatā vēlēsies “cīnīties par varu” ar militāru sadursmju palīdzību, pašreizējā Eiropas vara varētu pierakstīt kā Putina režīma līdzzinātāju un nošaut viņu uz vietas kopā ar visiem tiem, kas kopā ar viņu paņēma rokās ieročus.

Likumsakarīgi, ka, lai iegūtu šādu prerogatīvu, Eiropas līderiem ir nepieciešama pastāvīga militāra spriedze, kas palīdzēs uzturēt sabiedrībā baiļu un draudu stāvokli. Kad, no vienas puses, kāds eiropietis apzinās kodolkara ar Krieviju iespēju, bet, no otras puses, izlasa virsrakstu, ka kārtējais it ka antivakseris tiek apsūdzēts sadarbībā ar Putinu, šis eiropietis, līdz nāvei nobijies no kodolmākoņa, neiedziļināsies detaļās, bet uzreiz noticēs antivakserim izvirzītām apsūdzībām. Dumpinieks antivakseris tiek ieslodzīts, bruņotā sacelšanās tiek apturēta, pārbiedētais eiropietis guļ mierīgi.

Lai cik paradoksāli tas izklausītos, šajā gadījumā iespējamais labi izplānotais un kontrolētais militārais konflikts Ukrainā palīdzēs novērst haotiskas, asinskāras un ilgstošas ​​bruņotas sadursmes pašā Eiropas teritorijā.

Pastāv arī viedoklis, ka līdz reālam bruņotam konfliktam nenonāks (vismaz 2022. gadā) un, lai radītu draudu ilūziju, NATO var vienkārši nodrošināt plaša mēroga militāro klātbūtni Ukrainā (plus dažas nelielas militāras sadursmes ar Krievija uz robežas), tādējādi dodot mājienu, ka, kamēr NATO atrodas Ukrainā, kara draudi ar Krieviju patiešām pastāv.

Tagad uzdodiet sev jautājumu, kam jūs ticat vairāk - ka Putins, Krievijas elite, Krievijas armija un krievu tauta izmetīs miskastē gan pēdējo 30 gadu sasniegumus, gan pilnīgi visas nākotnes izredzes, saņemot pretī mūžīgi piedzērušo, agresīvo, rusofobisko kolhozu, kas viņiem visiem nav vajadzīgs pat par velti, vai tam, ka starp Eiropu, Krieviju un Ameriku tika noslēgtas kārtējās vienošanās, kuru mērķis ir kontrolēta Eiropas integritātes demontāža, ko šodien ir grūti ignorēt pat Andrim Kudoram.

Nemaz nerunājot par to, ka Krievijai, lai sagrābtu Ukrainu, karš nav vajadzīgs. Ukraina katru gadu iepērk stratēģiskās izejvielas no Krievijas un Baltkrievijas aptuveni $10 miljardu apmērā, tostarp naftu, gāzi un elektroenerģiju. Tikai 2020. gadā un tikai par kodoldegvielu Ukraina Krievijai samaksāja $200 107 000.

Tāpat Krievijā aktīvi darbojas visi tie “oligarhi-patrioti”, tostarp bijušais Ukrainas prezidents un viens no Maidana tēviem, oligarhs ar $1,6 miljardu aktīvu kopējo vērtību Petro Porošenko. Piemēram, tam pašam Porošenko piederošā konditorejas koncerna „Roshen” konfektes tiek pārdotas veikalos... Krimā, uz kuru ceļojumi vienkāršam mirstīgam ukrainim parasti beidzas ar visādām nepatikšanām.

Tāpēc, lai Ukrainu noliktu uz ceļiem, Krievijai pietiek vienkārši ieviest absolūtu embargo, kas burtiski vienas nedēļas laikā visā valstī dos impulsu vairākiem desmitiem reālu, nežēlīgu un asiņainu Maidanu, paralizējot ekonomisko un politisko dzīvi pilnīgi visos līmeņos. Absolūti visas Ukrainas sagrābšanu šajā stāvoklī varēs nosacīti paveikt ar viena Krievijas tanku bataljona palīdzību. Bet tas, protams, nekad mūžā nenotiks, jo Putinam Ukrainai nav liekas naudas.

Nobeigumā gribētos nedaudz novirzīties no kara tēmas un pateikt dažus vārdus par naudu un kontroli. Viss zemāk rakstītais nav tieši saistīts ar karu, bet tomēr vēlreiz uzsver, kāpēc pēdējās 30 gadus lielvaras tieši mūžīgi nodzērušos Ukrainu izmanto kā ģeopolitisko palaistuvi.

Visticamākais, dažiem lasītājiem kļuva interesanti, kāpēc atšķirībā no Krievijas Amerika pēdējos 8 gadus tērē naudu Ukrainai, ja šī valsts ir nerentabla. Atbilde uz šo jautājumu ir Amerika, kas Ukrainai naudu netērē principā, ne peļņu nu zaudējumus nesošai. Amerika jau tā nabadzīgo un atpalikušo Ukrainu pārvērš par izejvielu piedēkli, toksisku (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) ekonomisko projektu tirgu un spiediena centru gan uz Krieviju gan uz Eiropu.

Ziņkārīgākajiem lasītājiem, kuri vēlas par to pārliecināties paši, iesaku padziļināti izpētīt zemes reformas principus, kas šobrīd Ukrainā notiek ASV Lauksaimniecības ministrijas īpaši dziļā pārraudzībā un kas patiesībā ļaus Amerikas lauksaimniecības koncerniem Ukrainā audzēt augsnei kaitīgas labības šķirnes, kuras brīvajai Amerikas zemei acīmredzamu iemeslu dēļ paredzētas nav.

Varat arī papētīt tiesu reformas principu, kuras īstenošana suverēnā un neatkarīgā Ukrainā iztikt bez Amerikas Tieslietu ministrijas pārraudzības, protams, arī nevarēja.

Interesanti, ka tieši Ukraina ir ļoti spilgts piemērs atšķirīgām pieejām vasaļu teritorijas kontrolei un pārvaldīšanai, kas pastāv starp Krieviju un Ameriku.

Krievijai šādi projekti no paša sākuma ir nerentabli (tā pati Čečenija un Baltkrievija). Bet par šiem zaudējumiem Krievija absolūti vienmēr pieprasa, lai marionešu valdības radītu valstī “kārtību”, ko Krievija Ukrainā nav spējusi panākt kopš Padomju Savienības sabrukuma, neskatoties uz simtiem miljardu dolāru, ko Krievija tam ir tieši vai netieši iztērējusi.

Rezultātā krievi ar savu "dāsnumu" Ukrainā ir panākuši kārtībai tieši pretēju efektu. Rezultātā ukraiņi, domājot, ka krievu nauda, ​​kas nav jāatdod, nekad nebeigsies, ilgus gadus bez pārtraukuma iedzēra uz savu dāsno krievu kaimiņu veselību. Kremlis, protams, šo degradāciju redzēja, taču naudu dot nepārstāja, kas ar katru gadu situāciju tikai saasināja. Un tā kādus 25 gadus pēc kārtas.

Un Amerikai jebkura kontrolēta teritorija jau no paša sākuma ir biznesa projekts, kuram, pirmkārt, būtu jānes peļņa neatkarīgi no tā, kādu cenu par šo peļņu maksās pamatiedzīvotāji. Amerikāņiem ir pieredze veiksmīgu biznesa projektu veidošanā, piemēram, Polijā vai Dienvidkorejā, kur naudu pelna gan amerikāņi, gan elite, gan vietējie iedzīvotāji.

Un ir pieredze veidot ne pārāk veiksmīgus projektus, piemēram, Ukrainā, kur naudu pelna tikai amerikāņi un korumpēti "patrioti" pie varas, savukārt parasti ukraiņi, kuri tikai nesen atjēgušies no Krievijas “bezmaksas naudas”, lai nenomirtu badā, ir spiesti braukt uz Poliju un mazgāt tur podus.

Ņemot to visu vērā, Ukraina ir viennozīmīgi mūsdienu Eiropas vēstures fenomens, skatoties uz to, cik bezatbildīgi ukraiņi izturas pret savu cieņu, savu valsti, savu nākotni un galu galā arī savu veselību.

Visa šī omulīgā romantika par ukraini, kurš tevi pie savas mājas sliekšņa sveicina ar glāzi gorilkas un speķa gabaliņu, ir atspoguļota ukraiņu vīriešu vidējā dzīves ilgumā - 66,39 gados (pirms kara 66,3 gadi), kas ir gandrīz par 10 gadiem mazāk nekā Krievijā. Tāpēc iespējams, ka tas gan nav nejaušība, ka lielvaras savas attiecības sakārto uz cilvēku rēķina, kuriem pašiem uz sevi nospļauties, neskatoties uz pasaules līderu pretenciozo retoriku par to, cik daudz šie cilvēki viņiem nozīmē.

Novērtē šo rakstu: