Par Kostarikām, Šķēles kungs, labāk nu paklusētu lupatiņā

Droši vien jau aizkustinoši tradicionāli gribējās tikai, kā labāk, kad ceturtdien Šķēle, par visām varēm vēloties spilgtāk demonstrēt baiso bezdibeni, kurā latvju zemi ieveduši dažādi Dombrovski un Co. un nekādā gadījumā ne jau Šlesera gāze grīdā, Kalvīša treknā snauda un paša Šķēles rebes, ķērās pie kārtējo spilgto metaforu un salīdzinājumu piemeklēšanas.

Tad nu mēs arī varējām noklausīties par briesmīgo situāciju globālās konkurētspējas indeksā: tikai tā dēļ, ka jau pieminētie Dombrovski un Co. svarīgus lēmumus kavējuši laikā, nepieņēmuši īstajā brīdī vai vienkārši nomuļļājuši, mums globālās konkurētspējas indeksā priekšā salīduši dažādi nicināmi švaļi – tādi kā Kostarika un tamlīdzīgi.

Apsaukāties ar Kostarikām – tā, protams, varētu atļauties tante no Madonas, bet ne cilvēks, kurš nebūt ne tik sen saņēmis Latvijas gada balvu ekonomikā un vismaz pats sevi joprojām visā nopietnībā uzskata par to, kas kopā ar kolēģi Aināru noteikti varētu ievest Latviju saulītē, ja vien nesaprātīgie vēlētāji neiebilstu.

Taču kopsēdēšana ar Aināru Šleseru, vēlme ietaupīt uz runu rakstītāju rēķina vai pārliecība, ka gan jau stulbā tauta sagremos un vēl tālāk stāstīs visu, ko vien tai pateiks priekšā, acīmredzami ir darījusi savu. Jo, redziet, realitāte nedaudz atšķiras no Šķēles kunga gleznaini, kaut provinciāli padumji tēlotā, - un pirmām kārtām tāpēc, ka Latvija varētu palēkdamās vien priecāties, kaut tuvojoties Kostarikas attīstības līmenim.

Nezinu, kāpēc izcilā globālo ekonomisko procesu zinātāja un skaidrotāja teiktais aizvien biežāk ir jau pieminētās tantes Ņuras līmenī, taču, rau, realitāte ir tāda, ka Kostarika atšķirībā no Šķēles trīsreiz vadītās Latvijas pirmām kārtām jau gadu desmitiem ir rādījusi paraugu visam savam reģionam – kurš ir ne mazāk savdabīgs kā postpadomju telpa – gan tajā, kā sabalansēti attīstīt valsti, gan tajā, kā to pašu valsti pārvaldīt demokrātiski, gan tajā, kā rūpēties par valsts un arī tās iedzīvotājiem.

Realitāte ir tāda, ka visā reģionā uz šo, šķēļuprāt, „kaut kādu Kostariku” kaimiņi raugās kā uz pašmāju Šveici, Zviedriju vai Norvēģiju – miermīlīgu (atšķirībā no Latvijas Kostarikai nav savu bruņoto spēku), demokrātisku un sociāli atbildīgu labklājības valsti ar sabalansētu ekonomiku un skaidru attīstības vīziju.

Kā tas viņiem izdevies? Protams, iemeslu ir vesels bars, taču viens no būtiskākajiem faktoriem ir īpaši amizants Šķēles izteikumu sakarā: vēsturisku, ģeogrāfisku, ģeoloģisku un klimatisku apstākļu komplekta ietekmē Kostarika nekad nav bijusi paļāvīgu muļķu zeme, kuru būtu izdevies pa savam vadīt un pārvaldīt dažām donu de Šķēļu oligarhu ģimenēm.

Atšķirībā no citām šī paša reģiona zemēm šajā „kaut kādā Kostarikā” vienmēr, faktiski jau gadsimtiem galvenā un noteicošā ir bijusi nelielo zemnieku, amatnieku un tirgotāju masa, savukārt citviet Centrālajā un Dienvidamerikā varu savās rokās turošās latifundistu, raktuvju un banānu karaļu ģimenes šeit tā arī nav ieviesušās.

Un lielā mērā tieši pateicoties tam, ka Kostarikai ir izdevies iztikt bez saviem Šķēlēm un Lembergiem, viņu vēlmes pakampt visu, kas slikti stāv vai nepietiekami piesiets, „kaut kāda Kostarika” Šķēles pieminētajā indeksā ir tur, kur ir, - un arī mēs ar mūsu viedo trīskāršo premjeru esam tur, kur esam.

Novērtē šo rakstu: