Par krievu valodas nepamatotajām prasībām darba tirgū: atklāta vēstule labklājības ministram Uldim Augulim

Jau gadiem Valsts darba inspekcija, kuru gadiem vada Renārs Lūsis, savos lēmumos atbalsta faktisku divvalodību un leģitimizē, normalizē darba devēju īstenotos rusifikācijas noziegumus darba vidē Latvijā. Gadiem Valsts darba inspekcija atbalsta daudzo darba devēju sistemātiskās prasības darba ņēmējiem zināt un lietot darbā krievu valodu, it īpaši apkalpojošajā sfērā un saziņā darba kolektīvā.

Valsts darba inspekcija daudzskaitlīgo sūdzību iesniedzējiem par šo praksi un pārkāpumiem trafareti atrakstās, nesaskatot acīmredzamus rusifikācijas noziegumus, diskrimināciju un prettiesisku rīcību. Gan sūdzības, gan trafaretās atbildes ir publiski pieejamas sociālo tīklu lietotāju kontos, bieži arī Labklājības ministrija un Jūs esat bijuši atzīmēti uzmanības pievēršanai (ietagoti), līdz ar to nevarētu pieņemt, ka neesat informēts, bet aktīva rīcība nav sekojusi.

Valsts valodai ir augstākais konstitucionālais statuss, kas veido Satversmes kodolu kā valsts un nācijas identitātes valoda. Šāds statuss Latvijā ir nostiprināts tikai latviešu valodai. Līdz ar to tai Latvijā ir absolūta prioritāte un pārākums attiecībās ar citām valodām. Valsts valodas koncepts ietver ne tikai oficiālo, bet arī publisko saziņu un saziņu darba pienākumu veikšanai šajā valodā.

Šis konstitucionālais regulējums rada arī tiesības un pienākumus, piemēram, tiesības lietot valsts valodu jebkur Latvijā – arī veicot savus darba pienākumus, pienākumu uzturēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, kā arī pienākumu kopt, apgūt un lietot valsts valodu.

Darba devēja prasība zināt un lietot darbā krievu valodu ir, visupirms, konstitucionālo tiesību lietot valsts valodu jebkur Latvijā ierobežojums, kas varētu būt tikai izņēmuma gadījumā, ja tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Darba inspekcija to atsakās atzīt un nevērtē, kāds leģitīms mērķis ir tam, ka darba devējs (banka, slimnīca vai jebkurš cits) pieprasa un uzspiež Latvijas pilsonim darbā runāt ar citu Latvijas pilsoni krieviski. Cik tāds ierobežojums ir samērīgs? Un kā tas nākas, ka (bankas, slimnīcas utt.) klients – Latvijas pilsonis – ir tiesīgs pieprasīt, lai viņu apkalpo tieši krieviski, bet nevar pieprasīt, lai viņu apkalpo arābiski, vāciski vai franciski.

Šādi eksperimenti ir veikti. Tas nozīmē, ka Latvijas pilsoņiem, kas pieprasa apkalpošanu krieviski, tiek piešķirtas nepamatotas privilēģijas, diskriminējot citās valodās runājošos un īstenojot atšķirīgu attieksmi valodas dēļ. Vēl vairāk, privilēģijas krievu valodai, ierobežojot latviešu valodas lietošanu, ir pretrunā ar Latvijas valsts dibināšanas mērķi, jēgu un konstitucionālo identitāti. Kāds leģitīms mērķis ir tam, ka darba devējs (banka, slimnīca) pieprasa un uzspiež Latvijas pilsonim darbā runāt ar Krievijas pilsoni tieši krieviski, neskatoties uz to, ka visiem Latvijā pastāvīgi dzīvojošajiem ir pienākums zināt valsts valodu? Cik tas ir samērīgi? Valsts darba inspekcija uz to nekad nav atbildējusi.

Lai Latvijā ierobežotu personas konstitucionālās tiesības darbā runāt latviski, ir jābūt izņēmuma raksturam, nevis kādas citas personas iegribai runāt kādā konkrētā svešvalodā, nevēlēšanās runāt latviski, latviešu valodas nemācīšanās, it īpaši, ja tādu pienākumu uzliek speciālais likums, piemēram, lai Latvijā iegūtu uzturēšanās atļauju utt. Pašsaprotami, ka nav samērīgi ierobežot darbinieka konstitucionālās tiesības runāt latviski jebkurā sadzīviski apkalpojošā sfērā, arī tādā, kurā ir teorētiska iespējamība saskarties ar tūristu. Vēl vairāk, darbiniekam nav pienākuma runāt katra tūrista dzimtajā vai izvēlētajā valodā.

Turklāt fakts, ka uzņēmums visiem klientus apkalpojošiem darbiniekiem pieprasa zināt tieši krievu valodu un ne visas citas valodas, kuras klienti varētu pieprasīt, skaidri norāda uz antikonstitucionālu reālas divvalodības uzturēšanu un diskriminējošu raksturu attiecībā uz krieviski nerunājošiem darba meklētājiem. Valsts darba inspekcija šo faktu nepamatotineatzīst.

Jāatgādina, ka arī privātā biznesā nav pieļaujama konstitucionālo tiesību pārkāpšana, ko Valsts darba inspekcija neņem vērā, piemērojot spēkā esošos tiesību aktus. Kliedēšu vēl kādu stereotipu, ka personu loks, kuras skar lingvistiskā diskriminācija, ir tikai jaunieši. Tieši tāpat kā 30+ gadus Latvijā ir mūžīgie krievu pensionāri, tieši tāpat ir mūžīgie latviešu jaunieši, kas nerunā krieviski. Pirmie latviešu skolu absolventi, kuriem otrā svešvaloda vairs nav krievu un kuri krieviski nerunā, ir 1994. gada izlaidums. Tā ir paaudze, kas tuvojas piecdesmit gadu slieksnim un sen vairs nav jaunieši. Faktiski krieviski nerunājošie ir kā divdesmitgadnieki, tā trīsdesmitgadnieki, četrdesmitgadnieki un tūlīt būs arī piecdesmitgadnieki –teju visās darbspējīgo vecuma grupās.

Krieviski nerunājoši ir arī emigranti – tie, kas šo diskriminējošo lingvistisko prasību dēļ Latviju ir pametuši, kā arī viņu bērni un citu emigrantu bērni, kas skolojušies ārvalstīs, bet Latvijā nevar atgriezties, jo viņiem uzspiež krievu valodu. Tas arī bremzē reemigrāciju. Un krieviski nerunājoši ir arī Latvijā likumīgi dzīvojošie ārvalstnieki. Tie ir Latvijai cieši piederīgi ārvalstnieki, daudzi ir izveidojuši ģimeni ar Latvijas pilsoni, viņu bērni ir Latvijas pilsoņi, viņi ir apguvuši latviešu valodu ne tikai A2 līmenī, bet arī C1 un C2 līmenī, taču viņus diskriminē, darba tirgū pretlikumīgi pieprasot krievu valodu. Valsts darba inspekcijas direktors regulāri noveļ vainu uz citiem, nepilnīgu likumdošanu, bet pats ilgstoši sabotē darba devēju piekopto prettiesisko prakšu novēršanu, veicot divvalodības, piespiedu rusifikācijas un diskriminācijas piesegšanu.

Viņam ir proaktīvas rīcības pienākums, lai sistemātisku diskrimināciju un pārkāpumus novērstu. Bija iespēja sadarboties ar tiesībsarga biroju, bet viņš bezdarbībā atklāti ar to konfrontē un noniecina tā autoritāti. Konfrontēties ar tiesībsargu, lai varētu bezdarbībā un sabotāžā uzgrūst sūdzības iesniedzējam pienākumu savu interešu likumīgai aizstāvībai vērsties tiesā, īpaši, ja runa ir par pusaudžiem – vasaras darba meklētājiem – vai atkārtotām un daudzskaitlīgām sūdzībām par vienu un to pašu tēmu vai darba devēju, – tā ir amorāla un pazemojoša prakse un rīcība, kas ir pretēja labai pārvaldībai. Vēlētos noskaidrot, vai

1) saskatāt pārkāpumu valsts valodas lietošanas darbavietā ierobežošanā, lai piespiestu darbinieku lietot krievu valodu saskarsmē ar kolēģiem, vadību un klientiem (Latvijas pilsoņiem, Krievijas pilsoņiem). Ja nesaskatāt, kāds ir leģitīmais mērķis un samērīgums Latvijas pilsoņu tiesību ierobežošanai Latvijā lietot Satversmē nostiprināto vienīgo valsts valodu – latviešu valodu?

2) uzskatāt par nepieciešamu ieviest sodus darba devējiem, kuri darba vietā ierobežo latviešu valodas lietošanu, uzspiežot krievu valodu. Ja nē, kāpēc?

3) vērtēsiet Valsts darba inspekcijas direktora kā valsts pārvaldes amatpersonas lojalitāti LR un Satversmei, ņemot vērā, ka viņš sabotē valsts valodas lietošanas darbavietā ierobežošanas (pieprasot zināt un lietot krievu valodu) novēršanu, līdzatbalsta rusifikācijas noziegumu, tādējādi atbalstot faktisku divvalodību, un piesedz krieviski nerunājošu darba ņēmēju diskrimināciju;

4) ierosināsiet dienesta pārbaudi par Valsts darba inspekcijas direktora ilglaicīgi un sistemātiski veiktajiem tiesību aktu un labas pārvaldības pārkāpumiem;

5) pats uzņemsieties atbildību.

Ceru sagaidīt atbildi uz visiem pieciem jautājumiem pēc būtības.

Novērtē šo rakstu: