Iesaki rakstu: 
Laiks ir nemierīgs, laiks ir trauksmains… Cilvēki cer, ka jaunais gads atnesīs pasaulei mieru un stabilitāti, bet maz ticams, ka militārie konflikti norims un politiskais pretnostatījums atrisināties.
Latvijā situācija ir depresīva - gan politiski, gan ekonomiski, gan sabiedriski, gan arī individuāli. Ar šo Saeimu mēs esam nodzīvojuši tikai gadu, bet šķiet, ka mūžību…Varbūt tiešām labāk šausmīgs gals nekā bezgalīgas šausmas…Es apsveru iespēju parakstīties par Saeimas atlaišanu, mani tikai iniciatīvas autoru personas mulsina. Lai gan pēc tam, kad ministru prezidente Evika Siliņa pasi pasludināja par luksus preci un ekstru, kas visādiem plebejiem nemaz nepienākas, man Ainārs Šlesers jau šķiet adekvāts un atbildīgs politiķis.
Vislielākās bažas rada valsts aizsardzības joma, kas ir nodota politiski kreisi un ģeogrāfiski uz austrumiem orientētai partijai. Latvijai militāri sarežģītajā laikā no Aizsardzības ministrijas bija spiests aiziet pieredzējis un kompetents valsts sekretārs Jānis Garisons, kura izglītība - ASV Armijas kara koledža, maģistra grāds stratēģiskajās studijās. Ministrs Andris Sprūds notikušo publiski pamatoja ar uzskatu un viedokļu nesakritību ar bijušo valsts sekretāru. Kam Garisons nepiekrita? Tam, ka Ukraina ir projekts, vai neatbalstīja Latgales republikas ideju? Andris Sprūds ir profesors politikas zinātnēs, nevis ģenerālis, līdz ar to viņa militārā kompetence armijas lietu zināšanās un organizēšanā rada pamatotas šaubas. Lai gan viņa apmeklētās konferences Krievijā un Ķīnā noteikti bija ļoti informatīvas…
Valdībai (vismaz šai) ticības nav, līdz ar to tautas un valsts nākotne ir cilvēku rokās - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tā tas ir Latvijā, tā tas ir visur, tai skaitā Krievijā. Latvijas politiķi, mediji un NVO ļoti auklējas ap cilvēkiem, kuri šo Krievijai morāli un ekonomiski nekomfortablo laiku (sankcijas un tā) ir nolēmuši klusi pārlaist aiz savas valsts robežām, pieprasot vietējos pielāgoties viņu ērtībām un vajadzībām, paralēli vedot ideoloģisko propagandu Krievijas interesēs.
Kas bija un ir it kā opozicionārā telekanāla Дождь galvenais refrēns un naratīvs? Tas ir Putina karš, krievi nav vainīgi, bet viņi, nabadziņi, cieš no sankcijām, viņiem ir jādod vīzas un jānodrošina komfortabli ceļošanas un dzīvošanas apstākļi Eiropā, bet viņi neko par karu Ukrainā nezina un zināt negrib, jo viņiem (pilsoņiem) par savu valsti nekādas atbildības nav. Par Krievijas pilsoņiem, kuri uzdrošinās veikt pilsoniskās nepakļāvības akcijas, kuri tagad par publiskiem pretkara protestiem sēž kolonijās, mūsu sabiedriskajiem medijiem un politiķiem intereses nav. Arī par krievu leģionu Свобода России, kura karavīri brīvprātīgi ar ieročiem rokās cīnās pret ordu, karojot Ukrainas Bruņoto spēku sastāvā. Ārvalstīs esošie Krievijas opozicionārie mediji ir ļoti skeptiski un noraidoši pret šo militāro vienību. Jo daudz vieglāk ir virināt muti, prasīt vīzas un finansējumus nekā reāli cīnīties frontē.
Krievijas – Ukrainas karš ir konvencionāls, bet mūsdienās visiem militārie konfliktiem ir hibrīdkara pazīmes un elementi. Tur ir samaisīti elementi no visa – kovenciālais karš, partizānu karš, guerilla (pilsētas partizāni). Ir lietas, kas paņemtas pat no džihāda un Intifadas.
Klasiskā partizānu kara teoriju un likumus ir definējis priekšsēdētājs un dižais stūrmanis. Nē, tas nav Staļins… tas ir Mao. 1) Partizānu karš pārsvarā notiek lauku apvidos, 2) partizāniem ir jāsaņem palīdzība (finansiālā, materiālā, informatīva, militārā) no kādas valsts vai organizācijas (ārējie spēki), respektīvi, partizāni izbeidzas reizē ar pārtiku un patronām, 3) partizāniem ir jābūt iespējai patverties grūti pieejamās teritorijās (meži, džungļi, kalni vai nu vai tuneļi kā Gazā) vai iespējai pāriet valsts robežu uz drošu teritoriju, kā arī saņemt materiālo apgādi.
Uz robežas starp konvenciālo un partizānu karu leģions Свобода России veic visai veiksmīgus reidus Krievijas teritorijā (Belgorodas apgabals). Nē, viņi nav nodevēji, jo viņi neplāno atdot Ukrainai vai kādai citai valstij Krievijas teritorijas. Es kaut kur piekrītu Putinam, kurš karu Ukraina vairākkārtīgi ir raksturojis kā pilsoņu (brāļu) karu. Arī starp krieviem tas ir karš par nācijas attīstības paradigmu. Leģionāri ir krievi, kuri joprojām zemapziņā dzird Novgorodas (republika) večes zvanu, kas sauca uz tautas kopsapulci, kur kņazi jau 10.gadsimta tika vēlēti. Ivans III 15.gadsimtā Novgorodu pievienoja Moskovijai. Bet daļā krievu gēnu līmenī ir ierakstīts demokrātijas kods. Ir viņiem arī tāds arhetips. Tie ir krievi, kuri grib demokrātisku nākotni savai dzimtenei. Lai gan vairumam krievu, protams - bajāri ir slikti, cars ir labs…Atcerēsimies latviešu strēlnieku neviennozīmīgo lomu Krievijas revolūcijas un pilsoņu kara notikumos, kas ļāva Latvijai nodibināt savu nacionālu un neatkarīgu valsti. Arī latviešu leģionāri cīnījās zem svešiem karogiem, bet par savas valsts brīvību.
Kremlis ir mācījies no kļūdām un vairāk neļaus rasties privātajai militāro struktūrai, kas varētu kļūs par leģendu, par ikonu. ЧВК Вагнер atbilda privātas armijas kritērijiem – gan kvantitātē, gan kvalitātē. Pašlaik Krievijā ir no 30 līdz 40 privātajām militārajām organizācijām, bet tās vairāk atbilst bruņotas apsardzes pazīmēm. Salīdzinājumam Свобода России leģionāri ir pēc NATO standartiem sagatavoti karavīri ar reālu kauju pieredzi. Privātas militāras struktūras ir visām lielajām korporācijām. Piemēram, Kadirova militārās vienības Ахмат, Gazprom ЧВК Поток un ЧВК Факел, vēl esmu redzējis nosaukumus Енот, Патриот, Шторм, Редут. Bet publiskajos avotos nav daudz informācijas par šo tēmu. Visiem ЧВК ir noslēgti līgumi ar Krievijas Aizsardzības ministriju, tieši šīs militārās vienības karo pie Avdijivkas, kā arī vispār Ukrainas frontē. Putinam nākamajā gadā ir vēlēšanas, tik nepopulāru pasākumu kā mobilizācija viņš nevar atļauties, bet ЧВК vervē algotņus visā postpadomju telpā, tai skaitā Vidusāzijā. Tie nav tikai Krievijas pilsoņi, turklāt privātās korporācijas nodrošina algotņu materiālo apgādi, lai atkal nav pliki un basi, kā arī maksā algas no sava maka. Kāpēc to vajag korporācijām un oligarhiem? Putins nav mūžīgs, bet varas pāreja, kuru vienmēr pavada īpašumu pārdale, Krievijā tradicionāli ir asiņaina, tāpēc viņiem ir nepieciešamas bruņotie spēki, kas aizsargā viņus pašus, viņu ģimenes un īpašumus. Tas ir abām pusēm izdevīgs darījums
Kāpēc Latvijas interesēs ir atbalstīt leģionu Свобода России? Visi atceras ЧВК Вагнер triumfālo maršu jūnijā uz Maskavu? Viņi soļoja kā parādē, vienkārši maršēja. Es domāju, ka tieši tā Putins bija iedomājies Krievijas armijas gājienu uz Kijevu, kur trīs dienas un bankets. Vagneriešus neviens neapturēja, viņi paši apstājās, kas pierādīja, ka ir politiskās intrigas, bet cīnīties un upurēt dzīvību par varu neviens Krievijā nav gatavs. Tajā maršā vagneriešu bija no 4 līdz 6 tūkstošiem. Tas nemaz nav daudz.
Par leģiona Свобода России militārajām aktivitātēm informācija būtu jāsniedz sabiedriskajiem medijiem. Žēl, ka Latvijai nav sabiedrisko mediju…Es aicinu parakstīties uz leģiona Свобода России kanāliem sociālajos medijos - piesekoties, nolaikot, uzrakstīt atbalstošu komentāru, padalīties ar saitēm. Es pats viņiem sekoju Telegram. Ir svarīgi, lai labas gribas cilvēki krievu leģionārus atbalstītu. Godinot latviešu strēlnieku un leģionāru piemiņu.
Kad Krievijā (citējot Ļeņinu) vara atkal mētāsies uz ielas, vēlams, lai to paceltu kāds, kurš būtu spējīgs to nest ar godu… Par svētību savai un arī kaimiņu tautām un valstīm.
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
