Par līdzdalības iespējām likumprojekta “Seju aizsedzoša apģērba nēsāšanas ierobežojuma likums” izstrādes procesā
Tieslietu ministrija26.03.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Dokumenta mērķis un sākotnēji identificētās problēmas būtība: 2015.gada 10.novembrī Ministru kabinets izskatīja informatīvo ziņojumu “Par iespēju ieviest aizliegumu sabiedriskās vietās nēsāt seju aizsedzošu apģērbu” (turpmāk - Ziņojums) un uzdeva Tieslietu ministrijai, kopā ar Ārlietu ministriju un Iekšlietu ministriju, ievērojot informatīvā ziņojuma secinājumus, veikt vispusīgu izvērtējumu par aizlieguma sabiedriskās vietās nēsāt seju aizsedzošu apģērbu ieviešanas nepieciešamību un tieslietu ministram izvērtējuma rezultātā izstrādāto tiesību akta projektu iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā.
Ņemot vērā Ziņojumā iekļauto Latvijas normatīvā regulējuma, citu valstu prakses (aizliegums ir ieviests Francijā un Beļģijā), kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izvērtējumu (lieta S.A.S pret Franciju), valstij ir tiesības noteikt ierobežojumu sabiedriskajās vietās nēsāt seju aizsedzošu apģērbu. Līdz ar to šāds ierobežojums var tikt paredzēts arī Latvijas normatīvajos aktos.
Tomēr šādam ierobežojumam ir jābūt pietiekami skaidri un saprotami noteiktam ar likumu, lai tas ļauj personai prognozēt likuma piemērošanas rezultātu un atbilstoši izvēlēties savu rīcību; jāatbilst specifiskajai valsts situācijai; jābūt vienīgajam līdzeklim, lai sasniegtu precīzi un šauri definētu leģitīmo mērķi; pirms šāda aizlieguma ieviešanas ir nepieciešama visaptveroša, detalizēta un vispusīga diskusija, kurā tiktu iesaistīts pēc iespējas plašāks ekspertu loks, jābūt izvērtētam no valsts drošības un sabiedriskās kārtības un drošības aspekta, ņemot vērā citu valstu pieredzi.
Mainoties ģeopolitiskajai situācijai un globalizācijas tendenču attīstībai, ir saprotams, ka mūsdienu pasaulē cilvēku pārvietošanās un apmešanās uz dzīvi citās valstīs, nevis viņu izcelsmes valstī, kļūst par ikdienu un cilvēki aktīvi izmanto iespējas pārcelties uz dzīvi no vienas valsts uz otro. Tāpat jāņem vērā tas aspekts, ka šobrīd Eiropas Savienībā ieceļo ļoti daudz bēgļu no Austrumu valstīm. Ņemot vērā demokrātiskās valsts uzbūvi un ekonomiskos faktorus, cilvēku migrācijas tendence nav novēršama un ir daļa no mūsdienu dzīves.
Tomēr arī šajos apstākļos būtu saglabājama harmoniska un vienota valsts sabiedrība, kā arī attiecīgajai valstij raksturīgas tradīcijas, kultūra un kopā sadzīvošana. Līdz ar to būtu nepieciešams Latvijā veidot tādu vidi, kas nodrošina cilvēku, kas iebrauc valstī, integrāciju Latvijas sabiedrībā, kā arī nodrošina savstarpēju netraucētu saziņu starp sabiedrības locekļiem. Būtu nepieciešams radīt tādu normatīvo regulējumu, kas nodrošina saliedētas, vienotas un harmoniskas sabiedrības veidošanu, tādējādi nodrošinot sabiedrības labklājības nemateriālos aspektus, kā arī cilvēku tiesību nodrošināšanu dzīvot kopā atvērtā sabiedrībā.
Ja personas, ienākot Latvijas sabiedrībā, savu piekopto tradīciju vai slēpto nolūku dēļ veidos atsevišķas subkultūras, noslēgsies no pārējās sabiedrības, citiem sabiedrības locekļiem, kuri ilglaicīgi dzīvo valsts teritorijā, attiecīgo tradīciju vai nolūku dēļ, būs grūti veidot saziņu ar šo sabiedrības daļu. Līdz ar to Latvijā iebraukušie cilvēki nevarēs kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības daļu, integrēties sabiedrībā, kā rezultātā tiks veidota sašķelta un nodalīta sabiedrība, veicinot kultūras un nacionālos konfliktus, kā arī tiks mainīta Latvijas iedzīvotāju saziņa publiskā vidē. Tādējādi likumprojekta mērķis ir nodrošināt vienotas, saliedētas un harmoniskas sabiedrības eksistenci, atvērtu savstarpējo sabiedrības locekļu saziņu un kopā dzīvošanu.
Katrai valstij vēsturiski attīstoties izveidojas sava kultūrvide, paražas un sabiedrībā pieņemtas uzvedības normas publiskajā telpā. Latvijā ir izteikta kristietības ietekme, kas neparedz sejas aizsegšanu, kā arī tautas folklorā, ticējumos un dzīvesziņās netiek piekopta sejas aizsegšana pilnībā personas ikdienas dzīvē. Jau no seniem laikiem sabiedrības komunikācija publiskajā telpā balstās gan uz iespēju identificēt personu pēc tās izskata, atklājot seju, gan arī uztvert personas sakāmo, uzvedību, ne tikai verbāli, bet arī neverbāli. Savstarpēji komunicējot, cilvēki uztver cilvēka sejas vaibstus, mīmiku, žestus. Aizsedzot seju, daļa no saziņā saņemamas informācijas zūd, no kā var pasliktināties komunikācija starp sabiedrības locekļiem.
Persona, kurai seja pilnībā aizsegta ar apģērbu, var tikt uztverta kā tāda, kurai ir ko slēpt, t.i., var tikt uztverta kā apdraudējums, jo tā slēpj savu identitāti no sabiedrības. Minētais var izraisīt konfliktsituācijas sabiedrībā, veicināt diskrimināciju pret personām, kuras nēsā seju aizsedzošo apģērbu, kā arī radīt spriedzi indivīdu kopējā sadzīvē publiskajā telpā. Lai nodrošinātu Latvijas kultūrvidei atbilstošas uzvedības normas, kā arī ievērotu specifisko nacionālo kontekstu attiecībā uz sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām, likumprojektā tiek paredzēts ierobežojums attiecībā uz seju aizsedzošu apģērbu nēsāšanu publiskās vietās.
Likumprojekts paredz noteikt ierobežojumu nēsāt seju aizsedzošo apģērbu publiskajās vietās. Šāds ierobežojums attiecas uz jebkura veida seju aizsedzošu apģērbu, piemēram, maskas, balaklavas, ķiveres, lakati un kapuces, kas aizsedz seju, kā arī sieviešu seju aizsedzošs apģērbs (burka vai niqab).
Likumprojekts paredz ieviest ierobežojumu attiecībā uz seju aizsedzošu apģērbu nēsāšanu sabiedriskās vietās, izņemot reliģisko organizāciju dievnamus, lūgšanu telpas, telpas, kurās tiek veikta reliģiskā darbība, kā arī slēgtus privātus pasākumus, kas notiek publiskajā vietā (piemērām, attiecīgu telpu īre privātajam pasākumam). Tāpat ierobežojums neatteicās uz privātpersonai piederošo nekustāmo īpašumu, kur īpašnieks nosaka nekustāmā īpašuma izmantošanas noteikumus un kārtību.
Tā kā spēkā esošais normatīvais regulējums jau šobrīd nosaka objektīvus apstākļus, proti, drošības, veselības un citus apstākļus, kuriem pastāvot, personai ir obligāti jānēsā seju aizsedzošu apģērbu, likumprojektā ir paredzēti attiecīgi izņēmumi, kad ierobežojums nēsāt seju aizsedzošo apģērbu netiek piemērots. Piemēram, personai, kas brauc ar motociklu obligāti jābūt ķiverei (tomēr, ja persona apmeklē valsts iestādi vai banku, tad ķiverē būtu jānoņem), tāpat noteiktu profesiju pārstāvjiem, pildot amata pienākumus, arī jānēsā seju aizsedzošs apģērbs (piemērām, ārsti, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki u.tml.).
Tā ierobežojums nebūtu attiecināms uz obligātām prasībām, kuras ir noteiktās normatīvajos aktos, gadījumiem, kad seju aizsedzošu apģērbu nēsā sporta vai mākslas pasākumu laikā, veselības apstākļu vai laika apstākļu dēļ, kā arī valsts svētku un nacionālo kultūrvēsturisko pasākumu laikā. Ierobežojums nebūtu attiecināms arī uz masku ballēm, noteiktiem svētkiem raksturīgo apģērbu nēsāšanu (līgavas tērps laulības ceremonijā).
Sabiedrības pārstāvju iespējas līdzdarboties: lai informētu sabiedrību par likumprojektu un dotu iespēju izteikt par to viedokļus, likumprojekts saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr.970 „Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā” 13.punktu ievietots Tieslietu ministrijas mājaslapā. Sabiedrības pārstāvjiem ir iespēja līdzdarboties likumprojekta izstrādē, sniedzot rakstiski viedokli par likumprojektā iekļauto regulējumu, kā arī priekšlikumus likumprojekta uzlabošanai.
Pieteikšanās līdzdalībai: 1 mēnesi pēc likumprojekta ievietošanas Tieslietu ministrijas mājaslapā, rakstiski sniedzot viedokli Tieslietu ministrijai par likumprojektu tā izstrādes stadijā uz e-pasta adresi [email protected].
Likumprojekts „Seju aizsedzoša apģērba nēsāšanas ierobežojuma likums”
1. pants. Likuma mērķis
Šā likuma mērķis ir nodrošināt vienotas un harmoniskas sabiedrības pastāvēšanu, atvērtu savstarpējo sabiedrības locekļu saziņu un kopā dzīvošanu.
2. pants. Ierobežojums nēsāt seju aizsedzošo apģērbu
(1) Publiskā vietā ir aizliegts nēsāt seju aizsedzošo apģērbu, izņemot šā likuma 3. pantā noteiktos gadījumus.
(2) Par publisku vietu šā likuma izpratnē ir uzskatāma jebkura vieta, kura neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai un kura par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskajai personai, kas nav attiecīgās vietas īpašnieks, valdītājs, turētājs, algots darbinieks vai cita persona, kuras atrašanās attiecīgajā vietā ir saistīta ar darba pienākumu izpildi. Par publisku vietu šā likuma izpratnē nav uzskatāmi dievnami, lūgšanu telpas, kā arī telpas, kurās tiek veikta reliģiskā darbība.
3. pants. Izņēmumi
Sejas aizsegšana publiskās vietās ir atļauta gadījumos, kad sejas aizsegšana nepieciešama:
1) normatīvajos aktos noteikto prasību izpildei;
2) profesionālo pienākumu izpildei;
3) sporta nodarbību un pasākumu dalībniekiem;
4) mākslas pasākumu dalībniekiem;
5) valsts svētku un nacionālo kultūras pasākumu dalībniekiem;
6) laika apstākļu dēļ;
7) veselības apstākļu dēļ.
4. pants. Administratīvā atbildība
Par šā likuma 2. pantā noteiktā ierobežojuma neievērošanu attiecīgā persona saucama pie administratīvās atbildības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
