Par lietām, ko nesaprast
Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs21.03.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms dažiem gadiem cilvēki sūdzējās, ka Gaujas Nacionālajā parkā starp Auciemu un Pielekšiem huligāni dzīvām priedēm noplēsuši mizu. Vēlāk gan izrādījās, ka tie nav bijuši nekādi bandīti, bet gan profesionāli dabas draugi, kas mizu noplēsuši par Eiropas naudu – 823 243 eiro vērta projekta ietvaros.
Viņi šo darbību savā starpā mīļi dēvē par "gredzenošanu". "To dara, metra augstumā no zemes kokam izgriežot mizas sloksni, lai tas aizietu bojā. (..) Izklausās brutāli? Ir jau arī, jo tā ir lēna koku nāve, un tāpēc es tā vairs nekad nedarīšu," procesu apraksta Pēteris Vollēbens grāmatā "Koku slepenā dzīve". Taču mūsu kokmīļi tā dara un darīs.
Izrādās, ka parkā, pēc profesionālu dabas draugu ieskatiem, vienkārši ir par maz mirušu koku, kur dzīvot bezmugurkaulniekiem, putniem un sīkajiem grauzējiem, augt tik reti sastopamajiem ķērpjiem, sūnām un sēnēm. Stāvošos nokaltušos kokos taču var dzīvot dažādas vaboles, citi sīki bezmugurkaulnieki.
Izrādās, ka arī šādas darbības pieder pie dabīgās vides atjaunošanas. Tās vides, kuru pamazām sabojāja mūsu senči, iekopjot zemi lauksaimniecībai, kā arī sākot mērķtiecīgi apsaimniekot un kopt mežus. Šīs dabiskās vides sabojāšana savu augstāko punktu sasniedza ulmaņlaikos, kad lauksaimnieciskās zemes platība un īpatsvars bija vislielākie.
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ierēdņi arī dzīvo atmiņās par skaisto senatni, kad lauki bija neiekopti un vairāk nekā deviņdesmit procentu valsts teritorijas klāja meži. Seminārā nācās klausīties kādas DAP ierēdnes vaimanāšanu par “šausmīgo situāciju Latvijā”, kuras dēļ ”asins asaras tek, redzot izpostīto Sēlijas ainavu” – protams, bez konkrētības šo nejēdzīgo apgalvojumu pamatojumā. DAP ir arī ierēdņi, kas slavina “lielisko dabas aizsardzības sistēmu PSRS laikos", un viņus nemulsina, piemēram, Daugavas senlejas izpostīšana un latviešu tautai dārgu kultūrvēsturisko vietu appludināšana.
Protams, parastajam latvietim koksnes bojāšana nekad nav šķitusi prāta darbs. Tomēr vismazāk saprotamā profesionālu dabas draugu izdarība bija ieplānotais uguns rituāls, ko viņi paši mīļi sauca par "kontrolētu dedzināšanu". Proti, tajā pašā Gaujas Nacionālajā parkā bija plānots jau 2014. gadā sarīkot ugunsgrēkus 4 hektāru platībā, lai viss notiktu kā senatnē, kad meži dega un tos nedzēsa, bet pēc tam izdegumos izauga tas, kas nu tur izauga. Līdz 2050. gadam Herostrata garīgie mantinieki bija iecerējuši pielaist sarkano gaili 251 hektāram pārlieku zaļu un veselīgu mežu. Projekta "Meža biotopu atjaunošana Gaujas Nacionālajā parkā" īstenošanas ietvaros, protams, sadegtu arī bezmugurkaulnieki, putni, rāpuļi un sīkie grauzēji.
Sabiedrības sašutuma dēļ profesionālie dabas draugi bija spiesti atteikties no lielā dedzināšanas projekta. Dabas aizsardzības pārvalde zūdījās, ka "sabiedrība paudusi neizpratni un satraukumu par šo aktivitāti" un "kontrolētā zemsedzes dedzināšana varētu notikt tikai pēc tam, kad sabiedrība būs izglītota par šādu aktivitāti un tai būs panākts lielāks iedzīvotāju atbalsts". Interesanti, kā gan dabas aizsardzības birokrāti iedomājas panākt šādu neiedomājamu atbalstu?
Savukārt viens no dedzināšanas ideologiem Uģis Rotbergs intervijā 2017. gada 21.-27. jūlija "Sestdienā", kurā viņš pieteikts kā "mežu zinātājs un politiķis", žēlojas, ka pret svilināšanu "desmitiem doktoru rakstīja vēstuli". Bet viņš tik un tā ir gatavs svilināt kaut tūlīt, jo "kontrolētā dedzināšana ir normālas mežsaimniecības metode" un "šī kontrolētā dedzināšana patiesībā samazina jaudīgāka ugunsgrēka draudus – ja tu ik pa brīdim pasvilini, meža nobiras neuzkrājas". Galu galā: "Paskaties, kāds ir priedes čiekurs – viņam vajag karstumu, lai atvērtos.” Un tā tālāk, un tā joprojām. Runā nu gluži kā Zaratustra – latvietim tikpat sveši un nesaprotami.
Vienkāršs cilvēks nespēj saprast, kāpēc, tajā skaitā arī dabas aizsardzības vārdā, mežos netiek izmantota un atstāta sapūšanai koksne, kuras vērtība, pēc speciālistu aprēķiniem, ir 1,5 miljardi eiro. Gluži tāpat pat profesionāli dabas draugi nespēs viņu pārliecināt, kāpēc vienā vietā, rūpējoties par kukaiņiem, zaļojošiem kokiem jāplēš miza, bet citā vietā jāsadedzina koki kopā ar visiem kukaiņiem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
