Par lupatu Šleseru, viņa aizgādnieci un viņiem līdzīgajiem

Grāmatu iznākšanas brīdī vieni – kā pēdējo vēlēšanu lūzeris Ainārs Šlesers – tikai puņķojās un šņaukāja degunu kaklasaitei pieskaņotā šņupdrānā, nespējot ne vārda izdvest par, piemēram, grāmatā aprakstīto līdzdalību savas valsts krāpšanā, pa kripatai pelnot pirmo miljonu.

Savukārt otri – kā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga – klusi bubināja kaut ko par tumsas spēkiem un, šķiet, bija līdz sirds dziļumiem aizvainoti par to, ka dumjā tauta, lūk, nesaprot – ir cilvēki, kam pienākas, vienkārši pienākas pie Mārtiņa Rītiņa Vincentā baroties katru otro dienu un Salas kūkām notriekt 500 latus katru mīļu dienu.

Nu viņi – iespējams, no šoka atguvušies un saprātīgi izkalkulējuši, ka tuvāko pāris gadu laikā otrais sējums noteikti nedraud, - pēkšņi ir kļuvuši gan drosmīgi (nu, vismaz savā izpratnē par drosmi), gan runīgi.

Nupat kādā žurnālā lasāmas Vīķes-Freibergas atklāsmes par to, ka nevajadzējis, nudien nevajadzējis publicēt šokējošos tiesas materiālus par Aivara Lemberga, šķiet, valstij pat ne visai likumīgi nozagto miljardu. Gan jau sabiedrība bez tiem būtu iztikusi, savukārt Lembergs tagad varot arī izsprukt no taisnīgās tiesas, - un vainīgs būšot Lapsa, kurš esot „ļoti daudzpusīgs cilvēks, kas gatavs strādāt jebkura labā”.

Kā un ko Lembergs spējis par savu netiešo aizstāvēšanu „iesmērēt” nu tikai no eksprezidenta pensijas (kas vairs neļauj ikdienā mieloties ne Salā, ne Vincentā – turklāt arī privātfrizieri no valsts līdzekļiem neviens vairs neapmaksā) pārtiekošajai Vīķei-Freibergai, man nav zināms. Savukārt ļoti iespējams, ka WikiLeaks mums tuvākajā laikā pastāstīs, uz ko un kā labā patiesībā bijusi gatava mūsu prezidente.

Taču zīmīgi, ka šīs atklāsmes nākušas klajā tikai kādu nedēļu pēc tam, kad citā žurnālā savukārt izpaudās cienītās kundzes kādreizējais favorīts un „baltā lapa” Ainārs Šlesers. Arī viņam tāpat kā kundzei nu beidzot bija parādījies, ko teikt – tiesa, ne par kādreizējām kontrabandas shēmām, bet gan Lapsu, kurš „pelna caur kompromatiem. Neatkarīgi no tā, kas viņam maksā, - galvenais, lai maksā”.

Man, protams, ir ļoti patīkami, ka grāmatas par šiem abiem interesantajiem personāžiem ir izrādījušās pietiekami patiesas, lai viņiem – un ne tikai viņiem vien – tās paliktu prātā vēl ilgi pēc iznākšanas. Nu, gluži kā bija rakstīts grāmatas par Lembergu ievadā – šāda atzinība skaidri norāda, ka zagļiem ir trāpīts, turklāt tā, ka viņi to atcerēsies vēl ilgi.

Taču ir vēl pāris lietas, kas acīmredzami izriet no abu personāžu pēkšņās „drosmīgās” runātības.

Viena – tiešām nožēlojami, ka šādi publiski ļaudis nespēj ne atturēties no nepārvaramas vēlmes labākajās baloža tradīcijās pamēģināt uzķēzīt uz galvas kādam, kas iet savu ceļu, ne saņemt drosmi, lai vismaz ķēzījiens izskatītos pēc principiāla un drosmīga soļa.

Pēc grāmatas par šofera dēlu – minhauzenu vismaz man personiski nav jautājumu par to, kāpēc Šleseram tā saucamās drosmes pietiek tikai, lai ierunātos, ka viņš, lūk, „zinot”, kas man maksā par viņa dzīvītei veltīto grāmatu, taču „par to nerunāšu”.

Ko citu gaidīt no cilvēka, kurš no sava Dieva pārbaudījumu piemeklētā tēva atteicās jau bērnībā un arī jaunībā ne reizi nesaņēma drosmi, lai piedalītos kādā kikbokseru turnīrā? Ka šāda apvēlusies lupata biksēs pēkšņi saņems drosmi un pateiks, kas tad tam Lapsam īsti maksā? Nekā – jo lupata labi zina, ka par meliem nekavējoties nāksies atbildēt, un atbildēt šādi te ļautiņi nekad nav bijuši gatavi un arī nebūs.

Tieši tāpat ir arī ar Vīķi-Freibergu, par kuru es, godīgi sakot, līdz šim tomēr biju domājis labāk: uzķēzīt gribas, oi, tā gribas, ka až aukslējas stīvas, bet pateikt ko tādu, par ko var nākties atbildēt, – oi, nē, to tik ne, to tik ne.

Un otra lieta – lasot, cik pārliecināti šie ļautiņi ir par to, ka viss šajā pasaulē ir pērkams un pārdodams, nevaru neatzīt, ka nedaudz man viņu tomēr ir vienkārši žēl. Par to, ka laikam jau Vīķe-Freiberga savā atlikušajā mūžā tā arī nesapratīs, ka ir cilvēki, kuri nav nopērkami ne par naudu, ne par amatu, ne par ordeni. Un arī par to, ka Šlesers droši vien tā arī līdz kapa malai klusībā būs pārliecināts, ka arī ģimenē sekss par naudu ir gluži normāls attiecību pamats.

Bet tur laikam neko nevar darīt – šķiet, tā tas ir ar cilvēkiem, kuriem pārliecība par visa un visu pērkamību iezīdusies kaulos tik dziļi, ka viņi nespēj un nekad nespēs iedomāties, ka kādam šai valstī par to, kas šeit notiek, sirds var sāpēt pietiekami, lai stātos pretim nevis tiem, kas ir pa spēkam, bet tiem, kas ir pelnījuši, lai viņiem stātos pretim.

Novērtē šo rakstu: