Pār mani kā jaunu sievieti tiek lieti naida spaiņi! Un nevis kā par totāli nekompetentu cilvēku ministra amatā!

Kad piekritu šim amatam, es zināju, ka būs jārisina nopietnas, sistēmiskas problēmas. Es izvēlējos uz to skatīties kā uz izaicinājumu un iespēju paveikt sen vajadzīgus darbus. Es biju gatava tam, ka būs dažādas intereses, pretēji viedokļi un būs visnegaidītākie veidi, kādā tie tiks izteikti.

Zināju, protams, ka sievietes politikā izvērtē daudz nežēlīgāk, kā vīriešus. Jaunas sievietes - jo īpaši. Jo jaunas, jo sievietes, jo politikā. Tomēr es pietiekami nenovērtēju, cik daudz naida un neiecietības mani gaida. Tas joprojām ir pārsteigums.

Jā, esmu arī kļūdījusies. Taču, manuprāt, mūsu katra spēja mainīties un mācīties no savām kļūdām ir būtiskākā īpašība, kas ļauj būt gataviem aizvien sarežģītākiem uzdevumiem.

Un te mana otrā atziņa: jaunai politiķei pat sīkākā kļūda piedota netiks. Jāsaka, tie apvainojumu, apsūdzību, draudu un pārējā naida spaiņi, kurus manā virzienā lej cilvēki, kuru radošais darbs man ir bijis svarīgs, ir pārsteidzoši zems līmenis. Var saprast, šī naida mērķis ir apturēt un sabotēt pārmaiņas, kuras var nest jaunas partijas jauna ministre. Taču man šķita, ka sākotnēji ir jāsatiekas, jāapsēžas pie viena galda un jāieklausās, jāsarunājas par vienojošo un atšķirīgo.

Domāju, ka galvenā tradīcija, kuru es apdraudu, ir sarunāšanas, noklusēšanas, dažādu neredzamo vienošanos tradīcija. Jo tā ir pretēja maniem darba principiem. Es redzu pati - ir iestaigātas takas, ir ieeļļotas ietekmes sviras un tāpēc ir pat saprotama nedrošības dzītā vajadzība uzreiz uzbrukt, pirms vēl vispār ir uzklausīts saturs, par kuru vispār būtu vērts strīdēties. Bailes no pārmaiņām ir visnotaļ dabiska reakcija, bet tas, kā katrs reaģē bailēs, tik daudz ko atklāj par kopējo sabiedrības emocionālās inteliģences līmeni.

Trešā atziņa - jā, cilvēki Latvijā gaida politiskās pārmaiņas, no otras puses, kad politiskās pārmaiņas sāk parādīties, tām ir ļoti asa pretreakcija. Taču tieši tāda ir cilvēka daba.

Tikko sācies novembris. Patriotu mēnesis. Laiks, kad svinam un domājam par Latvijas pagātni, šodienu un nākotni. Kad īpaši domājam par mūsu vērtībām un to, kā tās ikdienā uzturam.

Ar saviem vārdiem un darbiem darīt Latviju stiprāku, drošāku un patīkamāku ir izvēle, ko varam veikt katru dienu, katru stundu.

Arī graut Latviju, ar kvēlu naidu vēršoties pret cilvēkiem, kas nepatīk, ir izvēle. Bet tikai viena no šīm izvēlēm palīdzēs Latvijai kļūt par labāku vietu, kur dzīvot.

Es esmu par Latviju, kurā vieta ir dažādām idejām, arī tām, kuras man varbūt nepatīk. Un es turpināšu iestāties arī par tiem cilvēkiem, kuri mani mēģina publiski pazemot.

Jo mana izvēle ir ļoti skaidra - es gribu veidot tādu Latviju, kas ir droša, stipra un kurā nav vietas naida spaiņiem, kurus metam virsū cilvēkiem, kuri mums nepatīk.

P.S. Pati galvenā atziņa - virzītājspēks turpināt darīt nāk no manas ģimenes, no draugu atbalsta, no manas apskaužami jaudīgās komandas birojā un ministrijā. Un tām sarunām ar citām sievietēm gan no politikas, gan citām nozarēm, kuras arī ir saskārušās ar neiecietības vilni un kuras man raksta vai satiekoties uzreiz saka, ka zina, kā es jūtos.

Un tas vieno un ceļ augšup.

Novērtē šo rakstu: