Iesaki rakstu: 
Ir divas puses. Vieni ir politiķi, kuri izvēlas platformu, no kuras startēt, un ir vēlētāji, kuri balso. Otrie nosaka to, ko izvēlas pirmie.
Vēlētājam Latvijā ir iestāstīts, viņš tic, ka mazas partijas ir zaudēta balss. Arī tie, kuriem nu galīgi nepatīk esošais piedāvājums. Tāpēc iet un balso par stagnējošu veco vai neiet vispār (galēja dīvānattieksme). Un dziļdomīgi secina, ka „nav jau, par ko balsot”. Man taču nepienesa klāt visu gatavu uz balta šķīvja ar zelta maliņu! Un es taču savu pēcpusi gan nekustināšu. Bakstīšu tviteri ar kārtējo norakstošo argumentu. Šausmīgi viedi un absolūti pamatoti.
Un tā arī ir tā pamatproblēma - vēlētājs ir tas, kurš novedis valsti pie pašreizējās bezcerības. Nu nekad jau nebūs tā, ka kāds jauns atnāks, būs uzreiz ar lielu atpazīstamību/reitingu, ar ideālu komandu, laimes lāča kažokā. Tam taču kaut kur jārodas? Un tas rodas no tām zaudētām balsīm, tieši no tām, tas prasa vairākus vēlēšanu ciklus. Ar „zaudētām balsīm” tu iegūsti atpazīstamību (iekļūsti reitingos), un, kad tā sasniegta, tas kļūst par pašbarojošu mehānismu. Nebūs „zaudētās balss”, nekas arī nemainīsies. Un nemainās jau 30 gadus, pakāpeniski degradējam.
Kamēr mēs, vēlētāji, paši nebūsim aktīvi un drosmīgāki, nebalsosim par kaut ko citu, nekas arī nemainīsies, jo tas principā nav iespējams. Un ne tikai balsosim, bet popularizēsim un citādi atbalstīsim. Jā, arī ar savu centu banālā veidā, jo vēlēšanas vienmēr prasa naudu. Tas jāapmaksā kam? Laimes lācim?
Un ko politiķi? Nu viņi redz šo nūģisna „mehāniku” un pragmatiski, ja reiz vēlas ievēlēties, pievienojas stagnējošiem. Ar apziņu, ka tad būs jāpieņem stagnējošā ideoloģija un jākļūst par pagātnes sastāvdaļu. Un to viņi arī izvēlas vai nu tad neiet politikā vispār. Tāpēc viņi tur izskatās un runā vienādi, gan pozīcija, gan opozīcija. Viņi arī ir vienādi, tikai reizēm samainās lomām.
Vai tā ir neizbēgamība? Kopumā jau nē. Visur jau pastāv nūģisms, konformisms, bet paralēli meinstrīmam eksistē alternatīvas. Vairākās valstīs ir vismaz jūtama izmēra drosmīgāka/tālredzīgāka sabiedrības daļa, kuri uztur alternatīvu politspēku klātbūtni reitingos. Kaut vai paņemsim Itālijas Meloni vai citu valsti, kur ir alternatīvas/personības, kas pagrieziena punktos izšauj.
Beidzam īdēt? Jā, tā ir vienīgā pragmatiskā pieeja, bet mēs taču to nedarīsim, jo ir daudzi tiešām spēcīgi dīvānargumenti.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
