Iesaki rakstu: 
Tas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sācis iejaukties saimniecisku jautājumu lemšanā, lai gan birojam tradicionāli nav nekādu pierādījumu par notikušām nelikumībām, nepārsteidz. Es te domāju Pietiek publicēto KNAB vēstuli par informācijas pieprasījumu sakarā ar AS Pasažieru vilciens organizēto vilcienu iepirkumu.
Iestāde savā vēstulē balstās uz presē lasītiem apgalvojumiem, taču pati nav veikusi nekādus aprēķinus, lai, piemēram, pierādītu vai apgāztu apgalvojumus, ka vilcienu apkopes varētu būt pārlieku dārgas.
No loģikas viedokļa vadoties, varētu taču pieļaut, ka nepatiesu informāciju izplata tieši tie cilvēki, kas apgalvo, ka CAF piedāvājums ir neizdevīgāks nekā Stadler, vai ne? Taču aprēķini nav sarunu noklausīšanās un birojā ekonomisti nestrādā, kas gan netraucē viedokli paust. Nu ne tikai parastu viedokli, bet tādu, kas ietekmē ekonomiskus procesus, no kuriem atkarīgs, būs vai nebūs Latvijā jauni vilcieni un miljoniem latu vērta eksportspējīga ražošana.
Domāju, ka ekonomiskiem analfabētiem nevajadzētu darīt to, kā sekas viņi neapzinās un nespēj prognozēt. Ak, nav analfabēti? Piedodiet, bet te kāds gluži apburošs stulbums. Proti, dokumentā apgalvots, ka līdzekļi, par kuru izlietojumu tā satraucies KNAB, iepirkuma līdzfinansējumam nāk no „Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta donoriem”.
Protams, jauki, ka KNAB darbinieki zina tik sarežģītu nosaukumu, taču jāsarūgtina gan dokumenta parakstītājs J.Streļčenoks, gan tā sagatavotāja – kāda I.Sauša, jo līdzfinansējums vilcienu iegādei, kā tas publiski zināms, paredzēts no gluži cita avota - ES Kohēzijas fonda līdzekļiem, kam nav nekāda sakara ar minēto KNAB „instrumentu”.
Labi, šādas lietas var sajaukt ierindas pilsonis, kam nav jāzina tādi smalkumi. Taču kā kaut ko tādu var atļauties KNAB amatpersonas, kas visā nopietnībā pieprasa informāciju? Jājautā, cik daudz tik „kompetentu” cilvēku tur strādā? Un kā mums dzīvot valstī, kur par tik nopietniem jautājumiem lemj pusmācīti darboņi? Un vai tomēr šāds bezprecedenta gadījums neliecina par ieinteresētību un vienas puses interešu lobēšanu?
Un kaut kā nāk prātā padomju laika anekdote par pieciem miličiem, kas vajadzīgi, lai ieskrūvētu vienu spuldzīti...
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
