Iesaki rakstu: 
Frizieris, rīkojoties ap skolotāja galvu, vaicā: lūk vienu nesaprotu. Ar katru gadu desmitu viss attīstās, jaunas tehnoloģijas, visiem strādāt kļūst vieglāk, rezultāts kvalitatīvāks, tikai nezin kāpēc jums tur skolās un augstskolās nekas nesanāk – sūdzaties, ka ar katru gadu prasības aizvien zemākas, absolventi aizvien dumjāki.
Pasniedzējs: nu iztēlojies, kāds būtu tavs darbs un rezultāti, ja frizierim būtu jāapraksta gadu uz priekšu pa stundām, kādas frizūras kad veidosi, kāpēc, kādus instrumentus izmantosi, kāpēc, kādu šampūnu izmantosi, kāpēc.
Tad rakstiski jāpamato katra instrumenta pielietošana katru reizi, kad to vajag pielietot. Katrai darbībai, pat tam, kā tu dvieli uzliec uz pleca, jābūt izdomātiem un aprakstītiem kritērijiem.
Pirms ķeries klāt jaunai galvai, jāapraksta sasniedzamie rezultāti. Tā kā šobrīd atsakāmies no vecajām frizēšanas metodēm, tad ik dienu katras jaunas frizūras izdomāšanai tev atvēlētas akurāt 5 minūtes. Tavu darbu apmaksā tikai pēc noteiktu minūšu skaita, kas tev jāvelta vienai frizūrai – ja nepaspēji, tad pats vainīgs.
Apmaksas likme atkarīga arī no tā, cik bieži tu publicēsi rakstus par jaunām frizēšanas metodēm un perspektīviem frizūru stiliem, turklāt algas koeficients atkarīgs no žurnāla reitinga: "Frizieru akadēmijas vēstīs" ir lieliski, bet "Ko frizieri mums nestāsta" neder.
Vēl nepieciešams regulāri apmeklēt dažādus frizieru kursus, kuros praktiski neko jaunu neuzzināsi, taču labums tāds, ka saņemsi sertifikātu. No sertifikātu skaita atkarīgas papildus piemaksas.
Dzīvokļa īri apmaksāt varēsi, bet neko vairāk - frizēšana esot misija un aicinājums, - tāpēc vajag atrast bagātu laulāto.
Reizi nedēļā būs 2-3 stundu frizieru sapulce, kurā jums jāspriež, ko darīt ar nepakļāvīgiem matiem un cik jauki ir pakļāvīga matu struktūra, un kā visu cilvēku matus padarīt vienādi pakļāvīgus.
Saņemsi rājienu ik reizi, kad sastapsies ar nepakļāvīgiem matiem un frizūra nesanāks tikpat lieliska, kā otrā gadījumā.
Izmantot pārāk asas šķēres aizliegts ar likumu, mitrināt nepakļāvīgus matus arī aizliegts.
Reizi pāris gados nāks atestācija...
- Jopcik mizīt! – fizieris sastinga, - bet PA KURU LAIKU TAD FRIZĒT?!
- Šķiet, es esmu atbildējis uz jūsu jautājumu. - pasniedzējs sāji pasmaidīja...
Kas nodrošina sabiedrībai labklājību un valsts ilgtspējīgu izaugsmi mūsdienu laikmetā?
Tās vairs nav dabas bagātības, tie nav laika apstākļi vai ģeogrāfiskais novietojums, - tie ir izglītoti, prasmīgi cilvēki, kas ir spējīgi sadarboties un radīt jaunas vērtības. Tas ir veiksmīgas ilgtspējīgas sabiedrības labklājības pamats!...
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
