Par “mutes disciplīnu” un “nomirušo Ziemassvētkiem”
Raivis Dzintars, Nacionālā apvienība11.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts prezidents Egils Levits visu pateica pareizi. Ja mums šķiet, ka sērgas izplatībai noteiktie ierobežojumi ir mums atņēmuši Ziemassvētkus, jāatceras, ka tiem, kas šī vīrusa dēļ aizgājuši viņsaulē, Ziemassvētku vairs nebūs nekad. Viņu tuvajiem šie būs visskumjākie Ziemassvētki, un Ziemassvētku noskaņa diez vai būs arī tiem, kas mocīsies, pieslēgti pie mākslīgās elpināšanas aparātiem.
Diez vai prezidenta tēlam par labu nāca mazliet neveiklais citāts sabiedriskajā televīzijā, bet diez vai tā arī būtu prezidenta lielākā rūpe šajā laikā. Labāk, lai augstākās amatpersonas simtreiz neveikli izteiktos, bet vēstījumi skaudri paustu būtiskāko. Un būtiskākais ir tas, ka nav svarīgi, vai mēs ticam valdībai vai sazvērestības teorijām, vai neticam nekam. Nav svarīgi, par ko mēs balsojam un kuru nīstam. Nav pat svarīgi, kā radies Covid-19. Svarīgi ir tas, ka Ivars, ar ko pirms dažiem gadiem vēl kopīgi tērzējām un smējāmies, šodien ir miris, tāpat kā mans pasniedzējs Rolands, tāpat kā manai kolēģei labi zināma gados jauna sieviete...
Tas notiek ar mums. Mēs varam dzīvot dažādos informatīvajos burbuļos, bet reālajā pasaulē mēs dzīvojam kopā. Gan strukturētā ūdens pārdevējs, kurš aicina ignorēt drošības normas, gan epidemiologs, kurš tās izstrādā. Gan tie, kurus ierobežojumi šobrīd skāruši visskarbāk, gan tie, par kuriem mēdz domāt, ka tos neskar vispār. Neviens nezina, uz kuru kritīs nejaušība. Kuru skars slimība un kurš to pārcietīs smagāk nekā citi.
Protesti
Pat krīzes laikos Latvija ir demokrātiska valsts. Var nepiekrist, var kritizēt, var aicināt. Tomēr šī brīvība uzliek atbildību apzināties sekas. Lai ar cik tīru un smagu sirdi kāds dotos uz protesta akcijām, tās rīko politiski aģitatori savas nākotnes karjeras interesēs. Šie protesti neapturēs vīrusu un nemazinās nepieciešamību pēc ierobežojumiem. Tie ļaus veikliem politiskajiem marodieriem savākt vairāk "like" un "share" atzīmes sociālajos tīklos. Tie palīdzēs izplatīt informāciju tiem, kas iedrošina cilvēkus būt mazāk uzmanīgiem.
Kāds jauns puisis, noguris no ierobežojumiem un dusmīgs uz valdību, klausīsies "covid afēras atmaskotāju" kvēlās runas un nolems arī būt "drosmīgs" un neievērot piesardzību. Viņa piemēram sekos draudzene, kura Covid-19 izslimos ar minimāliem simptomiem, bet līdz tam būs paguvusi šo sērgu nodot savam riska grupas tētim, kuram šī konkrētā un reālā cilvēku neuzmanības ķēde atnesīs mokpilnas dzīves beigas. Līdz tam par viņa dzīvību uz spēku izsīkuma robežas cīnīsies mediķi, bet kāds cits saslimušais savu rindu uz plānveida operāciju tā arī nesagaidīs.
Protestu organizatoriem tas būs politisks kapitāls, daudz "laiku", "šēru" un tiešraides skatījumu. Kādam citam tajā laikā tā būs nāve, neizturamas sāpes un ciešanas.
"Mutes disciplīna"
Es nepiekrītu katram no valdības pieņemtajiem ierobežojumiem. Dažus no tiem man nav neviens spējis izskaidrot. Bet es tos ievērošu un aicinu ievērot ikvienu. Demokrātijai ir plusi. Piemēram, tāds, ka uz mutes disciplīnu prezidents var aicināt, bet nevar piespiest. Un ir arī demokrātijai mīnusi. Ka katrs, kam ir sava daļa varas, to var izmantot pēc savas saprašanas, nevis pakļaujoties kopējam komandas kursam. Tā rezultātā valdības lēmumi bieži ir samocīti, pēkšņi, neizskaidroti.
Bet citas lēmumu pieņemšanas kārtības un citas valdības šodien nav. Tas ir mūsu kā pilsoņu kopumā politiskais briedums, kas ir novedis tieši pie šādas Saeimas, tieši šādas sadrumstalotas valdības un tieši pie premjera Krišjāņa Kariņa. Viņš ir mans konkurents politikā. Es ar viņu miera laikos cīnos par vienām un tām pašām vēlētāju balsīm. Bet šodien viņš ir mūsu valsts vienīgās valdības vadītājs.
Jā, "draugi, nav labi..." skan amizanti. Bet tiešām nav labi. Un es pavisam droši zinu, ka bez valdības nebūtu labāk. Vienlaikus jau tagad ir skaidri redzams, ka šis laiks beigsies. Tie, kas nebīstas no vakcinācijas, vakcinēsies. Tie, kuru pārliecība atšķiras, to varēs nedarīt. Bet ir skaidrs, ka šis pavērsiens būs ceļš atpakaļ uz normālu ikdienu sabiedrībai kopumā. Sabiedrība izturēs. Jautājums ir par konkrētiem cilvēkiem un viņu likteņiem. Par tevi, mani, mūsu vecākiem un bērniem, mūsu kaimiņiem un viņu radiem. Ja šajā laikā ierobežojumu apmēru noteiktu nevis epidemiologi un valdība, bet "laiku" un "šēru" skaits pie tiešraidēm sociālajos tīklos, es domāju, ka Ziemassvētki zustu daudz vairāk cilvēku. Uz visiem laikiem...
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
