Par nacionālpatriotiskajiem cepumiem un to recepšu grāmatu
Pietiek lasītājs31.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad 2013. gada ziemā pašreizējais Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks publicēja fotogrāfiju ar cepumiņiem, kuru forma lika domāt par svastiku, pamanīju nelielu detaļu. Precīzāk, to, ka Jāņa fotogrāfijā līdzās Otrā pasaules kara daļas notikumu grafiskajam simbolam līdzīgiem priekšmetiem bija arī cita nacistiem raksturīga manta - krāsns.
Atceroties krāsni Jāņa bildē, nemitīgi sev uzdevu vienu un to pašu jautājumu – vai šī kompozīcijas detaļa bija nejaušība vai tomēr mājiens? Un tad pagājušajā nedēļā Jānis beidzot apmierināja manu ziņkāri ar saviem vārdiem par deviņdesmit pieciem procentiem, kas vismaz no pirmā acu uzmetiena izskatās pēc aicinājuma uz etnisko tīrīšanu.
Dabiski, ka ļoti nedaudziem cilvēkiem Jāņa vārdi šķita saprātīgi. Dabiski, ka ar Jāni, iespējams, kāda Iekšlietu ministrijas iestāde organizēs terapijas sesiju un, iespējams, pat izrakstīs viņam sodu uz veseliem 30 eiro. Dabiski, ka ne garīgi līdzsvarotu cilvēku, ne tiesībsargu viedokļi Jāni nekādi neietekmēs. Un dabiski, ka Jānis, it kā nekas nebūtu noticis, arī turpmāk uzvedīsies kā brāķēta Vladimira Žirinovska baltiešu parodija.
Tā kā turpmāko notikumu attīstība ir nežēlīgi garlaicīga, daudz par to runāt nav jēgas. Bet būtu ļoti interesanti paspekulēt par motīviem, kādi varēja būt aiz izrādes, kuru izpildīja Jāņa ne pārāk gaišā, bet noteikti ļoti karstā galva.
Pirmais variants ir politiskā tirgošanās. Šajā gadījumā uz Jāņa vietu partijā, Seimā vai kāda citā vietā, kur Jānim tika deleģēta kāda atbildība, parādījās pircējs. Šī pieprasījuma rezultātā Jānim tika lūgts brīvprātīgi organizēt savu diskreditāciju, kas būs iemesls viņa turpmākai aiziešanai no ietekmes grupas, kurā Jāņa vieta tika pārdota kādam citam.
Šī versija izklausās ticama, pirmkārt, ņemot vērā, ka Jānis 15 gados politikā nav guvis absolūti nekādus būtiskus sasniegumus un tā vietā 15 gadus ir bijis parasts politiskais funkcionārs, kuru mūsu valstī ir tūkstošiem. Starp citu, to apliecina arī viņa ļoti viduvējais un ļoti īsais politiskais CV.
Turklāt, īpaši pēdējā laikā vērojot, kādas funkcijas un pienākumus Jānis pilda politikā, šķiet, ka viņa galvenais uzdevums ir pareizā vietā un laikā pacelt vai nolaist roku.
Tāpat versija par tirgošanās izklausās ticama, ņemot vērā, ka līdz Saeimas vēlēšanām vēl ir diezgan daudz laika. Galu galā tik spēcīgus paziņojumus kā mājienus uz etniskām tīrīšanām vajadzēja izteikt nevis pusgadu pirms vēlēšanām, bet burtiski dienu pirms Nacionālās apvienības vēlētāju došanās uz iecirkņiem.
Bet Jānis politiskās retorikas bumbu nolemj nomest laikā, kad ar šādu rīcību politisko kapitālu nopelnīt iespējams nav, bet piespiest sevi ienīst tos cilvēkus, kuri par tevi pat nav dzirdējuši, ir ļoti vienkārši.
Otrais variants ir saistīts ar Latvijas politiķu neticamo intuīciju. Tas ir saistīts ar vēstnieka Riekstiņa intuīciju, kurš, lai Ziemassvētkos apsveiktu krievu bāreņus, aizsūtīja uz Maskavas bērnu namu alus darītāju. Tas ir saistīts ar deputāta Kaimiņa intuīciju, kurš ļoti neatlaidīgi un ļoti ilgi mēģināja panākt, lai no reliģisko pienākumu pildīšanas tiktu atlaists gandrīz viss Latvijas Pareizticīgās Baznīcas augstākais bīskapāts. Ar deputāta Kiršteina intuīciju, kurš Pārdaugavas pieminekļa apmeklētājiem ierosināja izveidot koncentrācijas nometni turpat parkā.
Otrs variants, protams, saistīts arī ar paša Jāņa dresētāju fenomenālo intuīciju. Šie cilvēki noteikti zina kaut ko tādu, ko mēs nezinām, un tieši tāpēc ar sava īpaši izpalīdzīgā protežē palīdzību turpina morāli terorizēt okupantus jeb padomju militāros pensionārus, kuri Latvijā nodzīvo mūža atlikumu.
Diemžēl ir arī trešais variants, kurš ir daudz vienkāršāks un banālāks nekā pirmie divi. Trešais variants neparedz nekādus noslēpumus un aizkulišu intrigas. Trešais variants nozīmē, ka daži mūsu Saeimas deputāti, no tribīnes uzrunājot sabiedrību, balstās uz idejām, kuras aprakstītas Frānsisa Galtona grāmatās.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
