Par nacionālpatriotiskajiem cepumiem un to recepšu grāmatu
Pietiek lasītājs31.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad 2013. gada ziemā pašreizējais Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks publicēja fotogrāfiju ar cepumiņiem, kuru forma lika domāt par svastiku, pamanīju nelielu detaļu. Precīzāk, to, ka Jāņa fotogrāfijā līdzās Otrā pasaules kara daļas notikumu grafiskajam simbolam līdzīgiem priekšmetiem bija arī cita nacistiem raksturīga manta - krāsns.
Atceroties krāsni Jāņa bildē, nemitīgi sev uzdevu vienu un to pašu jautājumu – vai šī kompozīcijas detaļa bija nejaušība vai tomēr mājiens? Un tad pagājušajā nedēļā Jānis beidzot apmierināja manu ziņkāri ar saviem vārdiem par deviņdesmit pieciem procentiem, kas vismaz no pirmā acu uzmetiena izskatās pēc aicinājuma uz etnisko tīrīšanu.
Dabiski, ka ļoti nedaudziem cilvēkiem Jāņa vārdi šķita saprātīgi. Dabiski, ka ar Jāni, iespējams, kāda Iekšlietu ministrijas iestāde organizēs terapijas sesiju un, iespējams, pat izrakstīs viņam sodu uz veseliem 30 eiro. Dabiski, ka ne garīgi līdzsvarotu cilvēku, ne tiesībsargu viedokļi Jāni nekādi neietekmēs. Un dabiski, ka Jānis, it kā nekas nebūtu noticis, arī turpmāk uzvedīsies kā brāķēta Vladimira Žirinovska baltiešu parodija.
Tā kā turpmāko notikumu attīstība ir nežēlīgi garlaicīga, daudz par to runāt nav jēgas. Bet būtu ļoti interesanti paspekulēt par motīviem, kādi varēja būt aiz izrādes, kuru izpildīja Jāņa ne pārāk gaišā, bet noteikti ļoti karstā galva.
Pirmais variants ir politiskā tirgošanās. Šajā gadījumā uz Jāņa vietu partijā, Seimā vai kāda citā vietā, kur Jānim tika deleģēta kāda atbildība, parādījās pircējs. Šī pieprasījuma rezultātā Jānim tika lūgts brīvprātīgi organizēt savu diskreditāciju, kas būs iemesls viņa turpmākai aiziešanai no ietekmes grupas, kurā Jāņa vieta tika pārdota kādam citam.
Šī versija izklausās ticama, pirmkārt, ņemot vērā, ka Jānis 15 gados politikā nav guvis absolūti nekādus būtiskus sasniegumus un tā vietā 15 gadus ir bijis parasts politiskais funkcionārs, kuru mūsu valstī ir tūkstošiem. Starp citu, to apliecina arī viņa ļoti viduvējais un ļoti īsais politiskais CV.
Turklāt, īpaši pēdējā laikā vērojot, kādas funkcijas un pienākumus Jānis pilda politikā, šķiet, ka viņa galvenais uzdevums ir pareizā vietā un laikā pacelt vai nolaist roku.
Tāpat versija par tirgošanās izklausās ticama, ņemot vērā, ka līdz Saeimas vēlēšanām vēl ir diezgan daudz laika. Galu galā tik spēcīgus paziņojumus kā mājienus uz etniskām tīrīšanām vajadzēja izteikt nevis pusgadu pirms vēlēšanām, bet burtiski dienu pirms Nacionālās apvienības vēlētāju došanās uz iecirkņiem.
Bet Jānis politiskās retorikas bumbu nolemj nomest laikā, kad ar šādu rīcību politisko kapitālu nopelnīt iespējams nav, bet piespiest sevi ienīst tos cilvēkus, kuri par tevi pat nav dzirdējuši, ir ļoti vienkārši.
Otrais variants ir saistīts ar Latvijas politiķu neticamo intuīciju. Tas ir saistīts ar vēstnieka Riekstiņa intuīciju, kurš, lai Ziemassvētkos apsveiktu krievu bāreņus, aizsūtīja uz Maskavas bērnu namu alus darītāju. Tas ir saistīts ar deputāta Kaimiņa intuīciju, kurš ļoti neatlaidīgi un ļoti ilgi mēģināja panākt, lai no reliģisko pienākumu pildīšanas tiktu atlaists gandrīz viss Latvijas Pareizticīgās Baznīcas augstākais bīskapāts. Ar deputāta Kiršteina intuīciju, kurš Pārdaugavas pieminekļa apmeklētājiem ierosināja izveidot koncentrācijas nometni turpat parkā.
Otrs variants, protams, saistīts arī ar paša Jāņa dresētāju fenomenālo intuīciju. Šie cilvēki noteikti zina kaut ko tādu, ko mēs nezinām, un tieši tāpēc ar sava īpaši izpalīdzīgā protežē palīdzību turpina morāli terorizēt okupantus jeb padomju militāros pensionārus, kuri Latvijā nodzīvo mūža atlikumu.
Diemžēl ir arī trešais variants, kurš ir daudz vienkāršāks un banālāks nekā pirmie divi. Trešais variants neparedz nekādus noslēpumus un aizkulišu intrigas. Trešais variants nozīmē, ka daži mūsu Saeimas deputāti, no tribīnes uzrunājot sabiedrību, balstās uz idejām, kuras aprakstītas Frānsisa Galtona grāmatās.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
