Iesaki rakstu: 
"Mēs vēl neesam sapratuši, ka process sācies, un mums tajā jāatrod sava vieta zem saules,” – lasu svaigu interviju ar Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektoru Kristapu Klausu (jūs to varat izlasīt šeit) un mazliet brīnos, ka K. Klauss šķiet pārsteigts un apstulbis Eiropas Savienības Zaļā kursa priekšā.
Nezinu, vai iemesls apjukumam ir "apvāršņa pārskatīšanas" (t.i., nākotnes izaicinājumu prognozēšanas) trūkums meža nozarē vai tiešām nozare ir pati sevi pārliecinājusi ar dogmu "mežu platības pieaug, krāja pieaug, tātad mēs visu darām labi un pareizi". Taču ir skaidrs, ka, stiprinot sevi ticībā ar intensīvu darbu pie sabiedriskajām attiecībām, nozare ir palaidusi garām to, ka sabiedrības pieprasījums no mežu apsaimniekošanas jau sen vairs nav formālas mežu platības un kopējie koksnes kubikmetri.
Tas, ko mūsdienās nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, un tas, kādi ir galvenie klimata un dabas aizsardzības mērķi, ir zināms jau gadu desmitiem. Taču līdz šim meža nozares lēmumu pieņēmēji ir izlikušies to nemanām. Ciršanas apjomu kāpuma dēļ oglekļa piesaiste mežos samazinās, bet ciršanas apjomi joprojām tiek kāpināti. Aizsargājamie biotopi jau šobrīd ir nelabvēlīgā stāvoklī, bet tie joprojām tiek izcirsti. Uz problēmām Latvijas mežu apsaimniekošanā vides organizācijas ir norādījušas jau sen. "Bet tie jau tikai "zaļie"," ir bijusi meža nozares attieksme, turpinot neilgtspējīgu saimniekošanu.
Bet tagad to, ka būs jāmainās, saka ne vairs tikai vides organizācijas un vietējie iedzīvotāji, bet arī Eiropas Savienības lēmumu pieņēmēji un finanšu institūcijas. Izrādās, ka klimata un dabas daudzveidības krīze patiešām pastāv un būs jārisina. Tagad meža nozare, attapusies, ka CO2 emisijas tiešām būs jāmazina un aizsargājamie meži tiešām būs jāaizsargā, kasa galvu un domā: "Kur mēs bijām aizvakar?"
Skaidrs, ka tad, ja jau 1998. gadā, kad tika pieņemta Latvijas meža politika (kurā faktiski visi šobrīd aktuālie mērķi jau ir iestrādāti), to būtu sākts arī godprātīgi īstenot, Latvijas meža nozare šobrīd ar mierīgu smaidu varētu uztvert ES Zaļo kursu un atgādināt saviem kolēģiem un konkurentiem citās valstīs, ka Latvija šo kursu ietur jau sen. Ja esam attapušies tikai tagad, tad, protams, pārmaiņas būs sāpīgākas. Bet neizbēgamas šā vai tā.
Tad nu, lai K. Klausam un viņa kolēģiem aiztaupītu nepatīkamus pārsteigumus turpmāk, te minēšu vēl dažas lietas, kas ir neizbēgamas tāpat kā aizsargājamo mežu platību palielināšana un ciršanas apjomu sarukums.
Būs ne tikai jāaizsargā atlikušie aizsargājamie mežu biotopi, bet arī jāatvēl teritorijas, kur šādiem biotopiem atjaunoties, lai kompensētu jau nocirsto (šim mērķim var palīdzēt aizsargājamo sugu dzīvotņu aizsardzība).
Mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā būs jāpārtrauc vai kļūs tik sarežģīta, ka pārtraukt būs vienkāršāk.
FSC sertifikācijas prasības kļūs būtiski stingrākas, vai arī šī sertifikācijas sistēma zaudēs atbalstu un tās vietā būs jānāk citai.
Par dominējošo kļūs bezkailciršu mežsaimniecība, līdz ar to samazināsies iespējas un vajadzība mežus atjaunot mākslīgi. Kailciršu nosaukšana citā vārdā šeit nelīdzēs.
Egles nozīme Latvijas mežsaimniecībā samazināsies, jo egles šeit izaudzēt kļūs arvien grūtāk.
Kūdras nozares dzīvotspēja nav "zem jautājuma". Kūdras nozare nav dzīvotspējīga.
Saprotu, ka šobrīd, izlasot šo sarakstu, kādam varētu gribēties smieties vai dusmoties, bet tad, kad pirmās emocijas būs pārgājušas, aicinu sākt domāt par šiem kā reāliem nākotnes scenārijiem. Laicīga virzīšanās uz patiešām ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu tā vietā, lai turpinātu "pa vecam", kamēr tas vēl iespējams un atļauts, būtu arī labs apliecinājums tam, ka meža nozarē nevalda īstermiņa intereses.
Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Bieži par ticību mēs saucam to, kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības, morāles un dzīvesziņas cilvēkiem. Bieži mūsu tā saucamā ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā, pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.
2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Nekomentēšu Vestardu Šimku. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies...
Veselības aprūpes sistēma sasniegusi kritisko punktu un sabruks, ja turpmāk par prioritāti nekļūs ārstniecības personu kadru politika; reformas nebūs iespējamas, kamēr netiks aktualizēta gan privātpersonas (pacienta), gan ārsta līdzšinējā statusa neatbilstība starptautisko līgumu un Pacientu tiesību likuma normām un sakārtotas tiesiskās attiecības valsts finansēto pakalpojumu jomā.
Pirms dažiem gadiem gan ierēdniecība, gan politiskie lēmēji pēc neskaitāmiem ārvalstu organizāciju un Latvijas stratēģisko sabiedroto ieteikumiem nonāca pie loģiska atklājuma, ka pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā izveidotais banku darbības modelis gan ģeopolitisko, gan pieaugošās uzraudzības apstākļu rezultātā vairs nav dzīvotspējīgs. Proti, būt par NVS valstu starptautisko norēķinu jeb ASV dolāru transakciju centru nav iespējams.
Ierobežojumi turpinās, un arī protesti turpinās. Cēloņsakarība ārkārtīgi vienkārša un to izsaka Delfu raksta pēdējā rindkopa: "Neskatoties uz augsto vakcinācijas līmeni, vairākām Eiropas valstīm nācies atjaunot karantīnas ierobežojumus, lai apturētu jaunu Covid-19 vilni."
Sāksim ar to, kas manā skatījumā ir hunta. Tie ir 62 deputāti, kas veica valsts apvērsumu, atņemot balsstiesības t.s. deputātiem-antivakseriem. Pučistiem jāpieskaita arī ministri iz valdības, kas kā aste luncina parlamenta “kvekšu” korpusu. Visbeidzot prezidents, kas pēc puča neierosināja Saeimas atlaišanu.
Ar apņemšanos par globālās sasilšanas ierobežošanu un skaļiem saukļiem par virzību uz fosilā kurināmā izskaušanu, noslēgusies ANO klimata konference (COP26) Glāzgovā. Visnezaļākā konference, kāda pēdējo sešu gadu laikā pasaulē organizēta, kurā šogad tika demonstrēta klajas divkosības paraugstunda. Līdz ar to paradoksāli un nožēlojami vienlaikus, ka tās mērķis bija vienoties par pasaules zaļajiem pamatmērķiem!
Arvien skaļāk publiskajā telpā sevi piesaka sakrālā mantojuma tēma. Apsveicami, ka diskusijās par Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni sabiedrība nav vienaldzīga. Kas būs šī izcilā, Rīgai tik nozīmīgā kultūras pieminekļa nākamais saimnieks, ir satraucis baznīcu, Rīgas pašvaldību, kultūras mantojuma ekspertus, Saeimas politiķus, pat valsts prezidentu. Uz izveidojušos situāciju vēlams paskatīties ar vēsu prātu.
