Par neatliekamās medicīniskās palīdzības "profesionalitāti"
Laura Maksimova15.04.2018.
Komentāri (46)
Iesaki rakstu: 
Šoreiz vēlos padalīties ar savu pieredzi. Runa būs par neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) "profesionalitāti".
Naktī no 9. uz 10. aprīli, plkst 1:43 zvanīju uz 113 sakarā ar to, ka septiņgadīgajai meitai šausmīgi sāpēja kājas, pakustināt vispār nevarēja un ļoti raudāja, lūdzoties pēc ātrajiem. Sazvanīju, izstāstīju situāciju, dispečere maz ko saprata, kas īsti par vainu, taču piekrita atsūtīt brigādi.
NMP brigāde ieradās pēc aptuveni 15 min. Viena no dakterēm nosēdās virtuvē, pilnīgi neko nejautāja un nerunāja, taču otra mūs nošokēja vēl vairāk. Bērns aiz sāpēm raud un no raudāšanas jau trīc, taču dakterīte nesteidzās meklēt sāpju iemeslu.
Vispirms viņa pajautāja, kas par lietu. Stāstīju, ka bērnam sāp kājas, pakustināt nevar un arī saprast nevar, vai tie ir krampji vai kas cits. Pirmo reizi viņai sāka sāpēt aptuveni nedēļu pirms šīs situācijas. Sāpēja tā, ka visu nākamo dienu kliboja. Nedēļas laikā bija pāris rīti un vakari, kad sūdzējās, taču ģimenes ārsts to norakstīja uz "augšanas sāpēm" un ieteica lietot magniju vērojot, vai ir uzlabojumi.
Pēc situācijas izklāstīšanas, no NMP dakteres sāka birt ārā tādi jautājumi, kā - kādēļ viņa ir tik satraukta? Viņa jums tāda emocionāla meitene? Kādēļ viņa raud tik traki? Kādēļ mazā māsa neguļ? Vai jums ģimenē viss ir kārtībā? Vai jūs esat vērsušies pie psihoterapeita?... Uzstādīja diagnozi - sāpes viņai esot no stresa!
Nopietni?! Bērns nevar pat pakustināt kāju pa centimetru, tas ir no stresa, un mums jāiet pie psihoterapeita. Iedodiet Panadol sīrupu. Super! Teica, ka šis nav iemesls, lai brauktu uz slimnīcu. Taču es uzstāju. Man piekodināja paņemt līdzi skaidru naudu, jo naktī dabūsim braukt mājās, jo ar šādu "problēmu" neviens mūs slimnīcā neturēs. Nesu meitu uz rokām lejā no piektā stāva, iecēlu mašīnā, un braucām uz BKUS Vienības gatvē.
Slimnīcā bijām ap plkst 3:00, tur mūs diezgan operatīvi uzņēma, piešķīra pagaidu gultasvietu un paņēma asinis analīzēm. Tad nu mēs gaidījām. Pienāca rīts, analīzes esot normas robežās, taču jāiet uz ultrasonogrāfiju skatīties, kas ar kāju. Ratiņkrēslā aizvedu Jasmīnu līdz USG, kur dakterīte uzreiz pateica - tur ir, kam sāpēt! Iekaisums gūžai, kā arī celītī mazliet. Un tāds diezgan pamatīgs.
Tajā brīdī es nodomāju – labi, ka atbraucām uz slimnīcu, nevis meklējām psihoterapeita konsultāciju! Vēlāk gājām uz rentgenu - tur viss kārtībā. Turpinājām gaidīt ārstu. Medmāsa iedeva pretsāpju zāles, un pēc brīža izmeklēt atnāca ārstējošais ārsts. Nolemts - jāpaliek slimnīcā!
Devāmies uz nodaļu, kur mazā iekārtojās palātā pie jaukām kaimiņienēm. Pēc pretsāpju zālēm pastaigāt jau sanāk diezgan viegli, nez kā būtu bez… Analīzes pēc analīzēm, un nu jau pēc divām pavadītām naktīm nodaļā ārsts paziņo, ka iekaisums ir no vīrusa infekcijas, vēl joprojām meklē, no kāda konkrēti, taču nav ne sasists, ne sastiepts.
Līdz pirmdienai (vēl četras dienas) noteikti vēl pa slimnīcu, jo kustību amplitūda vēl nav normāla, nedrīkst arī pārslogoties, un vajag mierīgu režīmu. Pirmdien vēros, kā viņa jūtas un cik ilgi vēl būs jāpaliek ārstu uzraudzībā.
Vēlos īpašu uzmanību pievērst stāsta sākumam, kur NMP mediķi pat nevēlējās meklēt iemeslu bērna sāpošajai kājai, sakot, ka viņa pārspīlē un sāpes esot no stresa...
Cik vēl šādiem gadījumiem ir jābūt, lai "ātrie" sāktu iedziļināties problēmās? Cik lielam pofigam ir jābūt, lai neieklausītos mazajā pacientā, sakot - viņa jau maza, pārspīlē!?... Diemžēl es nezinu uzvārdus NMP mediķēm, kas pie mums bija atbraukušas, taču varu diezgan droši apgalvot, ka viņas vēl līdz šai dienai ir pārliecinātas par to, ka nekas nopietns Jasmīnai tā arī nebija. Taču realitāte ir citādāka. Gribētos ieskatīties acīs un pateikt dažus "jaukus" vārdus šajā sakarā..
Mīļie vecāki - klausiet bērnus un savu iekšējo balsi vairāk nekā šādus vienaldzīgos "mediķus", ja viņus vispār tā var nosaukt.
Un vēl - vairāk labu un profesionālu ārstu un medmāsu Jūsu tuvumā nepieciešamības gadījumos.
Esiet veseli!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
"4. maija deklarācijas klubs" vēršas pie Jums, lai rastu jēgpilnu risinājumu naida nozieguma izpausmei, kas norisinājās šā gada 20. maijā pēc gājiena "Par atbrīvošanos no padomju mantojuma" un ir satraucis visu Latviju. Gājiens bija mierpilns, vērsts uz demokrātiskas Latvijas valsts nākotni, kura sevī ietver tos mūsu valsts iedzīvotājus, kuri savās domās un rīcībā ir pret agresiju kā Latvijā, tā arī Ukrainā.
Šā gada maija beigās Valsts policijas (VP) Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļa nosūtījusi prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai kriminālprocesu pret maksātnespējas administratoru un viņa pilnvarotu personu, kuri gandrīz desmit gadu laikā no maksātnespējīga uzņēmuma piesavinājušies vairāk nekā 1,4 miljonus eiro
22. jūnijā Eiropas Komisija nāca klajā ar vēsturisku priekšlikumu likumam par dabas atjaunošanu, kura mērķis ir atjaunot mūsu ekosistēmas un atgūt dabu visā Eiropā – gan lauksaimniecības zemēs un jūrā, gan mežos un pilsētvidē. Komisija arī apstiprināja priekšlikumu par 50% samazināt sintētisko pesticīdu lietošanu līdz 2050. gadam.
Pensiju "netaustāmo" līmeņu iemaksas nevajadzētu nodot bankām, bet nodot konkrētā iemaksātāja vecākiem - valsts fondam, kurš neuzkrāj neko, bet izmaksā iemaksu konkrēti bērna (iemaksātāja) vecākiem uzreiz, tikko šajā fondā līdzekļi ienāk.
Vasaras saulgrieži ir laiks, kad pati daba uz brīdi sastingst, lai ceļu pretī gaismai mainītu uz ceļu pretim tumsai. Attieksme pret gaismu un tumsu ir būtiska katra cilvēka dzīves sastāvdaļa, tā ietekmē ne tikai viņa ikdienas ritmu, bet arī uzskatus. To, ka pašā dabā labās gaismas kļūst mazāk, bet sliktās tumsas vairāk, nav iespējams uztvert nopietni. Nenopietnība kļūst par būtisku Līgo svētku sastāvdaļu, tā tiek ne tikai atļauta, bet pat pieprasīta.
Vakar “Krustpunktā” bija diskusija, vai patiešām tiesībsargājošās iestādēs realitāte ir nulles tolerance pret jebkādām kara, agresijas vai nacionālā naida kurināšanas izpausmēm. Liels paldies zvērinātam advokātam Laurim Liepam par principiālas pozīcijas paušanu. Jācer, ka Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas izstrādātais algoritms darbosies arī praksē. Taču šobrīd izskatās, ka viss tik gludi gluži neiet.
Tautas galīgās nopotēšanas pret kroņa vīrusu (IMHO – nomušīšanas) plāns rudenī jau ir cilvēces izdeldētāju Latvijas dienderu darba kārtībā. Tā īstenošana ir atkarīga no 14. Saeimas vēlēšanām. Šīs vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām, jo nenotiks spēkošanās nav starp labiem un sliktiem politiķiem vai arī mazākā ļaunuma izraudzīšanās. Notiks izšķirošā politiskā cīņa starp potētājiem un izdzīvot gribētājiem.
Kad sociālajos tīklos virmo diskusija par to, vai kādam mediķim konkrētā situācijā vajadzēja vai nevajadzēja “reanimēt krievu”, manuprāt, ir sasniegts mūsu sabiedrībai kritisks punkts. Un ne tāpēc, ka kādam ir cēlusies roka ko tādu uzrakstīt – sociopāti ir sastopami ikvienā sabiedrībā. Sarkanā lampiņa iemirgojas tāpēc, ka nosodījums tādam pieļāvumam, ka ārsts varētu neglābt kādu cilvēku viņa tautības dēļ, tvītos nebūt nav vienprātīgs un principiāls.
Es pirmo reizi iemīlējos bērnudārzā - Viņa gulēja diendusu gultā, kas sanāca man blakus. Otra mana lielā mīlestība bija pirmajā klasē. Es vienmēr esmu zinājis, ka man patīk meitenes. Literatūras un mākslas žurnālā bija viens numurs, kur bija plika sieviete, tas mani vienmēr ļoti interesēja. Tāpat es biju atradis konversācijas vārdnīcā šķirkļus, kur apmēram kaut ko varēja saprast par seksu. Nekāda propaganda mani nebūtu padarījusi par geju, es vienkārši piedzimu hetero.
Nekad nesaki "ES audzēju". Tas izklausās lielīgi un uzpūtīgi. Bet - pats galvenais - tie ir MELI. Tu pat kārpu uz sava deguna nevari izaudzēt, nerunājot par kādu lopu vai veģetāru ēdam- vai skaistumlietu. Tu vari iesēt sēklu, aplaistīt, izravēt un rūpēties. Lopu tu vari pabarot, apkopt un pasargāt.. Un viss. Bet - tas neesi tu, kas audzē. Audzē Tas, kurš radīja sēklu un deva tai spēju dīgt, augt un dot ražu.
