Par NEPLP un NDK impotenci: Kremļa dezinformācija nav vārda brīvība
Kasīklis16.04.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vārdu salikums “informatīvais karš” pēdējā laikā tiek skandināts arvien vairāk un vairāk. Pretstatā situācijai pāris gadus atpakaļ tagad jau lielākā sabiedrības daļa vismaz teorētiskā līmenī saprot, ka ar šo vārdu savienojumu domāta informācijas izmantošana noteiktu mērķu sasniegšanai, turklāt publiskotā informācija pilnībā neatbilst faktiskajai situācijai vai patiesībai. Visvieglāk ir identificēt melus.
Tomēr informatīvajā karā tiek arī izmantoti rafinētāki paņēmieni. Piemēram, sniegtā informācija ir patiesa, bet tā tiek atspoguļota informācijas sniedzējam vēlamā rakursā.
Kā viens no bīstamākajiem un lielākajiem riskiem vismaz daļai domājošas sabiedrības šķiet Krievijas propagandas kanālu ietekme Baltijas valstu informatīvajā telpā.
Dažādas diskusijas par iespējamām rīcībām jau izskanējušas sen, un amplitūda ir visnotaļ plaša. Par šo jautājumu tika diskutēts arī Saeimas Nacionālajā drošības komisijā. Tiesa, pēc plašsaziņas līdzekļos izskanējušās informācijas, komisijas sēde ir izvērtusies apvainojumu apmaiņā starp deputātiem un Kultūras ministrijas un Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pārstāvjiem, nepieņemot nekādu tālākejošu lēmumu.[1]
Savukārt cita Saeimas komisija, proti, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija atbalstīja izmaiņas likumā, kas ļautu mediju uzraugam vienkāršāk aizliegt Latvijā pārraidīt televīzijas kanālus, kuri par satura pārkāpumiem aizliegti citās Eiropas Savienības (ES) vai Eiropas ekonomiskās zonas valstīs.[2]
Tomēr ar nožēlu jāsecina, ka mērķtiecīga rīcība nav bijusi un informatīvajā telpā vairāk tiek atspoguļoti viedokļi, ka televīzijas kanālu aizliegšana nekādu rezultātu nesniegs.
Protams, komersanti iestāsies pret jebko, kas samazinās viņu peļņu. Tika publiskoti arī šādi viedokļi: Valstij vispār nav jābūt nekādu mediju īpašniecei, jo tieši valsts rada lielākos draudus žurnālistikai, tomēr, kaut arī Krievijas valsts televīzijas kanāli nav medijs, bet gan ierocis, to aizliegšana ārvalstīs nav viennozīmīgi pareizs risinājums, aģentūrai LETA sacīja pazīstamais Krievijas žurnālists un televīzijas seja Mihails Fišmans.[3]Pārtraucot Krievijas telekanāla Rossija RTR retranslāciju, varasiestādes ne tikai apliecina nespēju nodrošināt kvalitatīvu ārvalstu notikumu apskatu vismaz sabiedriskajā televīzijā un dod bīstamu signālu demokrātijas pīlāram – vārda brīvībai, bet arī nekautrējas dot iedzīvotājiem mājienu ar mietu, ka viņi ir muļķi.[4]
Kā jau sākumā tika minēts, Latvija nav vienīgā valsts, kurā notiek spraigas diskusijas par Krievijas televīzijas kanālu aizliegšanu. Šādas ir visās Baltijas valstīs. Tikmēr Igaunijas politisko partiju līderi norāda, ka kāda televīzijas kanāla satura aizliegšana nesniegtu cerēto rezultātu, ņemot vērā interneta sniegtās iespējas un faktu, ka šāds solis tiktu pavērsts pret Igauniju Krievijas propagandā. Kā alternatīva jāpiedāvā interesantas pārraides Reformu partijas padomes priekšsēdētājs Kristens Mihals norāda, ka «valsts vai privātajiem kanāliem vajadzētu piedāvāt interesantu informāciju. Ņemot vērā laika elementu un bagātīgo informāciju mūsdienu medijos, visi sacenšas par uzmanību, un, ja jums nav nekā, ko piedāvāt, aizliegšana neko nepanāks».
Savukārt Centra partijas politiķe Jana Toma uzsver, ka gadījumā, ja tiktu aizliegts kāds telekanāls, nākamais solis būtu tvitera vai sociālā tīkla «Facebook» aizliegums. Pēc viņas teiktā, uguni nevar apdzēst ar uguni. «Ja propagandai uzbrūk ar pretēju propagandu, tas ir aukstais karš un palielina draudus. Es domāju, ka Igaunijai jau sen vajadzēja izveidot mediju telpu vietējiem krieviem. Par to runāts gadiem, taču nekas nav paveikts. ETV2 bija jākļūst par krievu valodas kanālu, taču tā tas nav. Tad mēs bezpalīdzīgi vaimanājam - ak dieniņ, ko mēs stāstām saviem krieviem,» viņa norādīja.[5]
Ko var secināt no izskanējušiem argumentiem, kāpēc nevajag aizliegt Krievijas propagandas kanālus? Pirmais un svarā lielākais ir atsauce uz demokrātiju un vārda brīvības aizskārumu. Vārda brīvība tiek uzskatīta par vienu no lielākajām demokrātiskas valsts vērtībām, kuru izmantot ir tiesīgs ikviens tās sabiedrības loceklis. To paredz arī Latvijas Republikas Satversme, nosakot, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. Tomēr tajā pašā laikā Satversme pieļauj šo tiesību ierobežošanu. To var darīt likumā paredzētajos gadījumos, aizsargājot citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Līdz ar to vārda brīvība nav visatļautība.[6] Analoģisks regulējums un pieeja ir arī pārējās Baltijas valstīs. Līdz ar to, jebkuri argumenti pret iespējām aizliegt Krievijas propagandas kanālus neiztur kritiku.
Kā viens no nākamajiem izskan, ka nevajag aizliegt, bet jāveido savi informatīvie kanāli, lai tiem piesaistītu krieviski runājošo auditoriju. Savā ziņā varētu piekrist, ka jāveido savi informatīvie kanāli, bet, kontekstā ar to, ka tamdēļ arī nevajag aizliegt Krievijas propagandas kanālus, arī nevar piekrist, jo tas tēlaini salīdzinot izskatītos pēc veģetāriešu vērtību sludināšanu izsalkušu kanibālu vidū.
Protams, kā vērā ņemams arguments ir tehniskā puse. Mūsdienu globalizācijas procesā un, attīstoties tehnoloģijām, ar viena vadiņa pārgriešanu informācijas plūsmu neapstādināt. Tomēr vai kanāla aizliegums tik tiešām nedod nekādu rezultātu? Vai arī izteikts piemērs, kā var manipulēt ar informāciju, lai panāktu kādam labvēlīgus secinājumus. Tātad visu pēc kārtas.
Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) 2018.gada 31. janvārī pieņēma lēmumu uz trīs mēnešiem aizliegt Latvijā retranslēt un izplatīt televīzijas programmu "Rossija RTR".[7]
2019.gada 12.aprīlī parādās raksts Pēc "Rossija RTR" aizlieguma strauji audzis "NTV Mir" skatītāju skaits.[8] Tajā nepārprotami tiek norādīts: Ņemot vērā to, ka "Rossija RTR" līdz šim TV skatītājiem Latvijā nav pieejams, ir pieaugusi citu krievu valodā raidošo TV kanālu auditorija. Visstraujākais auditorijas pieaugums vērojams kanālam "NTV Mir".
Janvārī "NTV Mir" auditorijas daļa bija 5,7%, savukārt februārī auditorijas daļa pieaugusi līdz 7,2%. Auditorijas daļa turpināja kāpt arī martā, sasniedzot 7,3%.
Auditorijas daļa pieaugusi arī kanālam "PBK". Sākoties "Rossija RTR" retranslācijas aizliegumam, "PBK" auditorijas daļa februārī sasniedza 8,3%, salīdzinot ar 7,9% janvārī. Martā "PBK" auditorijas daļa sarukusi līdz 8,1%.
Skatot iepriekš minēto rakstu šādā griezumā, nākas konstatēt, ka aizliedzot vienu kanālu būtiski pieaug citu krievu valodā raidošo TV kanālu auditorija. Netieši izriet secinājums – TV kanāla aizliegšana nekādu rezultātu nav devusi.
Tomēr, tagad sarindosim iepriekš minēto informāciju nedaudz citādākā rakursā, proti, aizlieguma brīdī, janvārī, „Rossija” auditorijas daļa bija 5,7%, „NTV MIR” – 5,7% un PBK – 7,9 %
Savukārt martā „NTV MIR” auditorija bija 7,3%, bet PBK – 8,3%.
Skatoties raksta griezumā, sanāk, ka aizliedzot vienu kanālu, par tik un tik % palielinās citu TV kanālu auditorija.
Tomēr, paskatīsimies tagad šādi, proti, kā tika aizliegts retranslēt „Rossija” kanālu, tad varam uzskatīt, ka attiecīgi tā līdzšinējā auditorijas daļa paliek bez televīzijas.
Ja „NTV MIR” pirms aizlieguma bija 5,7 %, tad martā tie jau bija 7,3%. Tas sanāk, ka palielinājums šim kanālam attiecīgajā laika posmā auditorija ir palielinājusies par 1,6%. Savukārt PBK ir palielinājies par 0,4% Kopumā šiem abiem kanāliem auditorija ir palielinājusies par 2%.
Te nāk vissvarīgākais, dēļ „Rossija” aizlieguma 5,7% auditorijai nebija pieejams viņu iecienītais informatīvais kanāls. Tikai 2% no „Rossija” auditorijas ir pārgājuši uz citiem TV kanāliem. Savukārt 3,7% auditorijas vairs Krievijas informatīvos kanālus neskatās. Faktiski manam pieminētajam rakstam vislabāk derētu virsraksts: Pēc "Rossija RTR" aizlieguma par 3,7% samazinājies Krievijas informatīvo kanālu skatītāju skaits.
Ko pēc visa iepriekš minētā var secināt? Pirmais un globālākais secinājums – visās Baltijas valstīs notiek diskusijas par Krievijas propagandas kanālu aizliegšanu, un visur ir konstatējami centieni panākt, lai tie netiktu aizliegti. Proti, lai Baltijas valstis paliktu Krievijas informatīvajā telpā.
Pat tad, ja kāds kanāls tiek aizliegts, tad informatīvajā telpā informācija tiek pasniegta tā, lai sabiedrībai radītu priekšstatu, ka aizliegums nav nesis gaidītos rezultātus.
Visbeidzot ar nožēlu jāsecina, ka visās Baltijas valstīs ir nopietni spēki, kuri ir ļoti ieinteresēti, lai Baltijas valstīs Krievijas propagandas kanāli netiktu aizliegti.
Rezumējot – ko tad darīt?
Pēc idejas risinājums ir visnotaļ vienkāršs, un tas prasa tikai noteiktu rīcību. Tas būtu, pieņemt likumu, ka Latvijā netiek retranslēti Krievijas plašsaziņas kanāli. Argumenti par Krievijas plašsaziņas līdzekļu vārda brīvības aizskārumu ir pat muļķīgi, jo mēs nedzīvojam Krievijā. Turklāt, Krievijas informatīvā politika ir vērsta uz Krievijas mērķu sasniegšanu, kas vairums gadījumu ir pret Baltijas valstu drošību un pastāvošo iekārtu.
Attiecībā par to, ka 100% nebūs iespējams panākt, ka sabiedrība neskatīsies, vai, ka zels nelegālās televīzijas, arī neiztur kritiku, jo tādā gadījumā arī zādzības, slepkavības un narkotisko vielu aprite būtu jāatļauj, jo tas viss ir aizliegts, bet vai nenotiek?
Protams, valsts nav izolēta telpa, un pieejamie mūsdienu komunikācijas līdzekļi un globalizācija ļauj sasniegt jebkuru personu ar attiecīgām zināšanām un tehnoloģijām. Te tomēr jāsecina, ka lielākā Krievijas propagandas auditorijas ir gados padzīvojuši cilvēki, kuri kopumā nav pārāk spēcīgi interneta lietošanā un darbībās ar viedierīcēm.
Tas, ka aizliegšanas gadījumā daudzi protestēs, un asi iebildīs Krievija, ir saprotams un gaidāms. Turklāt, citādāk pat nevarētu būt, jo aizlieguma rezultātā viņi zaudētu savu informatīvo ietekmi. Tamdēļ jautājums ir vienkāršs, proti, kā intereses aizstāv deputāti un amatpersonas. Krievijas vai tomēr Latvijas?
[3] https://www.tvnet.lv/6426541/kanala-dozdj-zurnalists-fismans-valstij-nav-jabut-mediju-ipasniecei
[4] https://nra.lv/latvija/114898-telekanalu-blokesana-neefektiva-cenzura.htm
[5] https://www.tvnet.lv/5215310/igaunijas-politiki-krievijas-tv-aizliegsana-nav-risinajums
[6] https://lvportals.lv/viedokli/268456-kas-ir-varda-briviba-un-vai-to-var-ierobezot-2015
[7] https://www.apollo.lv/6512365/uz-trim-menesiem-latvija-aizliedz-retranslet-kanalu-rossija-rtr
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
